Sveika, mana jaunā dzīve!. Erika Džeimsa

izmantoja kontaktlēcas. Tagad Ītans neēda visu, kas pagadās, ierobežoja sarkanās gaļas un alkohola lietošanu, bet smēķējis nebija nekad, tātad veselīga dzīvesveida ziņā viss bija kārtībā, vienīgi gremošanas problēmas vērtās aizvien nopietnākas. Toties garīgā ziņā stāvoklis bija daudz ļaunāks. Ītans jutās nodzīts un iztukšots, it kā viņa labākie gadi būtu aiz muguras. Tā jau droši vien arī bija, un šī doma uzdzina melnu depresiju.

      Otrpus durvīm kāds sauca viņu vārdā. “Sasodīts!” Ītans nespēja atcerēties, kā sauc šo sievieti. “Varbūt Džo?”

      Brilles.

      Sirmi mati.

      Slikta atmiņa.

      Ko tas liecina? Neko labu. Tomēr sevi lika manīt kāda daudz aizskarošāka pazīme tam, ka gadi ne vairs lēnām panāk viņu, bet gan biedējoši strauji apsteidz. Pēdējā laikā Ītanam darīja raizes nejauka problēma.

      Keita? Vai tā viņu sauc?

      Lai kāds būtu šīs sievietes vārds, viņa nespēja slēpt vilšanos par to, kas norisinājās gultā, lai gan Ītans bija bezrūpīgi paskaidrojis, ka paša orgasms neesot tik būtiska lieta, daudz svarīgāk esot apmierināt partneri. To viņš bija izdarījis. Pateicoties Linetei, Ītanam nebija ne mazāko grūtību atrast un pienācīgi nospiest vajadzīgās pogas. Tas bija tik vienkārši kā divreiz divi.

      Bija skaidrs, ka ikviens ārsts vainos stresu tajā, kas pēdējā laikā notika ar Ītanu. Vai, pareizāk sakot, nenotika. Tikai nebija nekādas vajadzības, lai kāds pavēsta, ka viņš cieš no pamatīga stresa; šīs mantas viņam patiešām netrūka. Stress bija kļuvis par Ītana pastāvīgu pavadoni. Stresa dēļ reizēm viņu mocīja bezmiegs un rītos bija grūti pamosties.

      “Kāds tur brīnums, ja es nespēju atcerēties tās sasodītās sievietes vārdu? Man veicies, ja vēl atceros savējo!”

      Tā saucamie eksperti runāja par ekonomikas atspirgšanas pirmajām pazīmēm, bet Ītans krīzei vēl neredzēja beigas. Viņa bizness – “Lemonts Devrē” – pērn saņēma smagu triecienu, un tagad atlika vienīgi turēt galvu noliektu un nezaudēt cerības, ka izdzīvos, ja turēsies stingri un pamazām turpinās darbošanos.

      Arī agrāk bija pārdzīvotas grūtas dienas. Deviņdesmito gadu vidū kokvilnas cenas bija sakāpušas vai līdz debesīm, un tas bija ļoti nejauks laiks. Viņa firma bija noturējusies tikai par mata tiesu. Ītanam izdevās pārvarēt grūtības, pārceļot ražošanu uz Portugāli, lai gan agrāk viņš iepirka audumus Itālijā, bet gultasveļas ražotne atradās Apvienotajā Karalistē. Kad tūkstoš deviņi simti deviņdesmit devītajā gadā pār galvu atkal savilkās tumši mākoņi, viņš bija pārdislocējis ražošanu uz Tālajiem Austrumiem. Pats par sevi saprotams, ka tagad viss tika ražots Ķīnā. Kādu laiku veicās tik labi, ka radās izdevība pārpirkt dažas konkurējošās firmas, kas nespēja pietiekami elastīgi piemēroties industrijas straujajām pārmaiņām. Ītanu visvairāk ieinteresēja iespēja piesaistīt konkurentu klientūru, it īpaši augstu vērtējot sadarbību ar tādiem tirdzniecības milžiem kā Selfridge un House of Fraser.

      Tomēr pagaidām šīs pārpilnības dienas šķita kā tālas atmiņas. Jau pērn šajā laikā pasūtījumu apjoms bija samazinājies par ceturtdaļu, bet vidēja apgrozījuma mazumtirgotāji cits pēc cita krita kā mušas. Iepriekšējā mēnesī Ītans bija spiests atlaist divus darbiniekus un smagi pārdzīvoja nepieciešamību skaidrot, ka vairs nespēj tiem samaksāt. Asaras birdināja abi, toties vismaz iztika bez apvainojumiem. Ītans bija apsolījis, ka šie cilvēki būs pirmie, kam viņš zvanīs un aicinās atpakaļ, ja biznesā sāksies augšupeja.

      Bet pamēģini ieskaidrot sievai – un meitai arī –, ka patlaban valda ekonomikas lejupslīde! Frensīna šādas runas gluži vienkārši neklausījās un turpināja iepirkties ar plašu vērienu. Ītanam gribējās pasūtīt teniskreklu ar uzrakstu: “Mēs dosimies uz elli ar rokas ratiņiem, bet neraizējieties – mana sieva valkās Prada, kad nokļūsim tur!”

      “Šķiet, Frensīna uzskata, ka krīze skar tikai citus un viņas ģimene ir imūna pret visu, kas patlaban norisinās pasaulē. Cik gan stulbai jābūt, lai tā domātu?” Taču Frensīna nepavisam nebija dumja. Viņa bija vērīga, prata rēķināt un cīnīties negodīgiem līdzekļiem. No paša rūgtās pieredzes Ītans zināja, cik negodīgi var būt šie līdzekļi, bet ļaunākais bija tas, ka vainot viņš varēja vienīgi sevi. “Būtu vajadzējis ievērot lielāku piesardzību. Būtu bijis labāk vispār neielaisties tajā sasodītajā dēkā.” Par savu neapdomību Ītans bija dārgi samaksājis un turpinās maksāt vēl ilgi.

      Otrpus durvīm atkal atskanēja viņa vārds, tika paraustīts rokturis, bet durvis neatvērās, jo viņš tās bija aizslēdzis. Ītans tā rīkojās vienmēr.

      – Vai tev viss kārtībā?

      – Tūlīt nākšu, – viņš atsaucās.

      Ītans uzlika brilles un paķēra uz izlietnes malas novietoto rokaspulksteni. Ieraudzījis, cik vēlu stundu tas rāda, viņš steigšus aplika un aizsprādzēja laikrāža siksniņu. Īstais brīdis pielikt punktu. Viņš aptina ap vidukli dvieli un atslēdza durvis, iepriekš uzplājis sejai smaidu. Jācer, ka sieviete neierosinās sazināties un satikties arī turpmāk.

      Rietumu krasta vilciens numur septiņdesmit divdesmit pieci, kas piektdienas vakarā izbrauca no Jūstonas stacijas Londonā, bija pilns, bet laimīgā kārtā Ītanam izdevās sameklēt brīvu vietu. Viņš atvēra klēpjdatoru un grasījās divas stundas mājupceļa uz Češīru veltīt iegūto pasūtījumu pārbaudīšanai. Lai apkalpotu nelielos klientus, Ītana firmā strādāja trīs aģenti, kas personiski apbraukāja šos pasūtītājus, bet lielos spēlētājus apvārdot devās vai nu viņš pats, vai pārdošanas direktors Kriss. Tajā reizē viņš varēja sūtīt Krisu, tomēr izlēma paveikt šo darbu pats, jo vēlējās pabūt ārpus mājām kaut vai divdesmit četras stundas. Bez iespējas aizbēgt uz savu biroju Ziemassvētki izvērtās gari un mokoši.

      Diemžēl saņemtie pasūtījumi izraisīja vilšanos. Ītans bija pūlējies izdabūt no klienta kaut ko vairāk, tomēr atturējās pārlieku uzstāt un piedāvāt pārlieku izdevīgus noteikumus. Tas atstātu izmisuma iespaidu, bet nedotu neko labu.

      Tomēr Ītans bija izmisis. Dziļi izmisis. Bija nepieciešams steigšus uzlabot nelāgo stāvokli. Bažīdamies par to, cik ļauni viss var pavērsties, Ītans sajuta kuņģī pazīstamo dedzināšanu. Viņš saviebās un aizvēra acis.

      4. nodaļa

      Ja Ellu kaut kas garantēti spēja saniknot, tas bija automašīnai cieši aizmugurē sekojošs stulbenis. Ja vēl šis stulbenis pusotru jūdzi zibina gaismas, mēģina ar savu smalko peņa pagarinājumu uzgrūsties viņas Toyota Rav bagāžniekam un parāda vidējo pirkstu, kad kādā sevišķi bīstamā pagriezienā aizspraucies garām, viņas niknumam nebija robežu.

      Pateicoties tieši tādam stulbenim, viņa, piecas minūtes vēlāk iestūrējusi dzelzceļa stacijas auto novietnē, aplami aprēķināja attālumu līdz barjerai; ar netīkami spalgu krakšķi tika sabojāts sānskata spogulis. Viņa atvēra logu, paķēra no automāta talonu un izjusti nolamājās.

      Ella novietoja savu automobili līdzās melnam, spīdīgam Mercedes, klusībā palūdzās, kaut bojājums nebūtu nopietns, un izkāpa, lai pārbaudītu, ko stulbeņa dēļ izstrādājusi – nešķita neloģiski vainot notikušajā tieši minēto stulbeni.

      Par laimi, pietika iegrozīt spoguli atpakaļ vietā, toties nebija iespējams vienā acumirklī atgūt labo omu, tāpēc viņa, aizslēgusi auto un pārmetusi pār plecu somas siksnu, domās sūtīja pār stulbā autobraucēja galvu visas iespējamās sērgas un nelaimes. Nu labi, vismaz ceļā uz mājām pārdurtu riepu. Bet vienlaikus nedrīkst ciest arī kāds cits. Ellas krietnā sirdsapziņa nepieļautu plašu