Sveika, mana jaunā dzīve!. Erika Džeimsa

Ellas gadījumā būtiskā atšķirība bija tā, ka viņas ļaunā, dzīvību apdraudošā slimība bija Eliksija. Ella vismaz pameta šo kaujas lauku dzīva, lai gan atsevišķos brīžos doma par atdusu zem velēnām bija ieguvusi zināmu pievilcību.

      Ella pameta Lorensu pirms pusgada; šķiršanās joprojām smeldza – par spīti veselā saprāta apsvērumiem un atvieglojumam, ka beidzot viņa atkal kļuvusi par savas dzīves saimnieci un nav spiesta pastāvīgi pielaikot kompromisa bruņas. Uzreiz pārstāt kādu mīlēt nav iespējams; paiet laiks, iekams notrulinās zaudējuma sajūta. Tieši dziļā mīlestība pret Lorensu bija piespiedusi Ellu atkal un atkal atkārtot neauglīgos mēģinājumus lauzt Eliksijas pretestību. Ellas draugi un ģimene jau sākumā brīdināja, ka tas, ko viņa uzņemas, nebūs viegli. Tomēr mīlestība un maldīgā ilūzija, ka šīs jūtas vienmēr uzvar, bija padarījušas Ellu par muļķi, kas akli tic nepieciešamībai darīt visu iespējamo, lai sadziedētu Lorensa salauzto sirdi un kliedētu viņa bērnu skumjas par smago zaudējumu. Domājams, ka tikai un vienīgi šī iemesla dēļ Eliksija izturējās pret Ellu tik cietsirdīgi, vai ne?

      Viņas sirdi bija nolaupījis ne tikai Lorenss, bet arī Tobijs, kuru Ella nespētu mīlēt vairāk arī tad, ja viņš būtu miesīgs dēls. Tobijs viņas dzīvē bija skaidra, nesamākslota prieka avots, un Ella apzinājās, ka tieši viņa palīdzējusi zēnam atgūties no sāpīgā zaudējuma. Tagad Tobijam bija deviņpadsmit, puisis pirmo gadu studēja Daremas universitātē un joprojām bija nozīmīga viņas dzīves daļa. Tobijs regulāri zvanīja un sūtīja īsziņas, dalījās ar jokiem, uzticēja savus noslēpumus un vēlējās būt drošs, ka pēc šķiršanās no Lorensa Ellai klājas labi. Allaž rūpēdamās par Tobija sirdsmieru, viņa tomēr nevēlējās melot, tālab nebija viegli izlaipot tā, lai pārliecinātu Tobiju, ka viss patiešām ir kārtībā.

      “Šovakar mēs satiksimies atkal,” Ella sev atgādināja. Viņa nepacietīgi vēlējās uzzināt visus jaunumus. Tobijs bija pavadījis Ziemassvētkus Meifīldā, Jauno gadu sagaidījis citur kopā ar draugiem, tagad vēl dažas dienas padzīvos mājās un tad atgriezīsies Daremā, kur drīz sāksies nākamais studiju semestris. Kad puisis bija pavēstījis Ellai par saviem plāniem, viņa tūdaļ piedāvājās sagaidīt viņu stacijā un aizvest uz Meifīldu. – Es varu paņemt taksometru, – viņš bija iebildis.

      – Vari gan, tomēr ir jaukāk sagaidītāju vidū ieraudzīt pazīstamu seju. Turklāt es ļoti priecāšos tevi sastapt, – viņa bija palikusi pie sava. Tobijs padevās un ne pirmo reizi nosūkstījās par tēvu, kas tik muļķīgā kārtā bija izpostījis attiecības ar Ellu. Klusībā viņa tam piekrita, bet nekad neatļāvās kritizēt Lorensu, viņa bērniem dzirdot.

      Kad viņi iepazinās, šajā vīrietī jautās kaut kas aizkustinoši neaizsargāts. Ja divpadsmit gadus vecais Tobijs Ellas sirdī bija modinājis vēlēšanās darīt puiša pasauli labāku un laimīgāku, līdzīgas jūtas pirms tam izraisīja arī viņa tēvs. “Tā ir tava pirmā lielā kļūda,” apgalvoja Ellas māsa, kura nekad nevilcinājās paust savu viedokli. Ketrinasprāt, nākamā kļūda bija neievērot nepārprotamās brīdinājuma zīmes, ko spēja saskatīt ikviens, tikai Ella ne. “Priekšā briesmas! Ne soli tālāk! TŪLĪT atpakaļ!”

      Tomēr Ella vienmēr pati visu zināja labāk un vadījās tikai no sava impulsīvā rakstura. Noslāpējot ģimenes un draugu bažas, viņa bija turpinājusi uzsākto ceļu savā ierasti aplamajā pārliecībā, ka saprot, ko dara.

      Vai Ella apjauta, ka ar savu lādzīgo raksturu bijusi visnotaļ izdevīga Lorensam, kurš ļāva viņai pazust no savas dzīves, kad manīja, ka bērniem vairs nav nepieciešama mātes aizstājēja? Gluži tāpat viņš atteiktos no vairs nevajadzīgas auklītes pakalpojumiem.

      Vai Ella jutās izmantota?

      Un kā vēl!

      Pašpārliecināta papēžu klaboņa – “Es esmu boss, es esmu boss, to tu neaizmirsti” – izrāva Ellu no šīm domām un piespieda atgūt lietišķumu. Tobrīd vajadzēja atstāt pārliecinošu iespaidu uz potenciālo klienti.

      – Nu? – uzstājīgi jautāja Edvardsas kundze, atbalstījusi plaukstas pret saviem pretīgi šaurajiem gurniem. – Vai jūs spēsiet paveikt šo darbu vai ne?

      Ella iemānīja sejā savu lišķīgāko smaidu, tādējādi apliecinot, ka ir gatava pakalpot. – Es to darīšu ar prieku.

      3. nodaļa

      Pavērsis seju pret karstām un spēcīgām ūdens strūklām, Ītans Edvardss stāvēja dušā un mēģināja aizskalot projām iepriekšējo stundu.

      Bija trešais janvāris, un viņš jau bija paguvis pārkāpt savus labos nodomus un Jaunā Gada Apņemšanos.

      “Vairs nekādu sieviešu,” viņš bija sev apsolījis. “Kurš vārds no šīs vienkāršās apņemšanās palicis nesaprasts?” viņš sev vaicāja.

      Kāpēc viņš to darīja?

      Tāpēc, ka radās tāda iespēja?

      Tāpēc, ka tas bija tik vienkārši?

      Nē, nekas no visa augšminētā. Absurdā kārtā viņš bija cerējis, ka šoreiz būs citādi, ka notikušajam varētu būt dziļāka nozīme.

      Ītans uzreiz noprata, ka pievilcīgā sieviete neatteiks, kad viņš ierosināja kopā iedzert pa glāzītei bārā tepat viesnīcā, kurā viņi abi nule bija iereģistrējušies. Pēc divām glāzēm sievietes plauksta noslīdēja gar viņa roku, un kļuva skaidrs, ka netiks noraidīts arī nākamais piedāvājums. Ītans ierosināja satikties rīt pēcpusdienā un atvainojās, ka šajā vakarā viņam esot jācienā un jāizklaidē klients. Bija skaidrs, ka sieviete lieliski saprot, kas īsti tiek piedāvāts, un ar prieku tam piekrīt.

      Parasti Ītans nemēdza īpaši daudz prātot par savu izskatu, ko vērtēja samērā pieticīgi, lai gan cilvēki bieži apgalvoja pretējo. Tomēr gadu gaitā nereti bija nācies dzirdēt, ka viņam piemītot spēcīgs seksuāls magnētisms, kas izpaužoties viņa izturēšanās manierē. Varbūt pretējo dzimumu valdzināja Ītana pašpārliecība un dabiskā nepiespiestība? Droši vien šajā teorijā rodama sava daļa patiesības, jo, ciktāl Ītans spēja atcerēties, sieviešu uzmanības viņam nekad nebija trūcis.

      Pirmo un šī iemesla pēc teju vislabāk atmiņā palikušo pieredzi ar skaisto dzimumu Ītans bija guvis īsi pirms savas četrpadsmitās dzimšanas dienas. Ar divus gadus vecāku meiteni, kas viņam patika jau divus mēnešus, viss izvērtās par apkaunojošu fiasko; viņam nebija ne jausmas, ko pats dara, un viss bija cauri pēc trim minūtēm.

      Pēc četriem mēnešiem pie turpmākas apmācības bija ķērusies divdesmit deviņus gadus vecā Linete, kuras dārzā viņš piestrādāja nedēļas nogalēs. Sākumā viņa vēroja pusaudzi pa virtuves logu, kamēr viņš pļāva mauriņu, uzraka puķu dobes vai veica citus saimnieces uzdotos darbus. Tad kādā karstā vasaras dienā, kad Ītans pakāpās uz kāpnēm un apzāģēja ķirškokam zarus, Linete basām kājām pārsoļoja pāri mauriņam, lai atnestu viņam glāzi sidra, bet pēc tam pavaicāja, vai Ītans vēlētos iemācīties visu, kas jāzina, lai kļūtu par perfektu mīlētāju. Kurš četrpadsmit gadus vecs pusaudzis gan noraidītu tik vilinošu piedāvājumu? “Dzīvē noderīgas iemaņas,” tā Linete bija dēvējusi viņu mācībstundas gultā. – Kopā ar mani tu apgūsti tādas prasmes, kas kalpos tev visu mūžu, – viņa apgalvoja. – Iztēlojies, ka es tev mācu skaisti un pareizi dejot; labam dejotājam partneru nekad netrūks. – Mūsdienās Lineti droši vien apsūdzētu par uzmākšanos nepilngadīgajam un iekļautu seksuālo noziedznieku reģistrā.

      Viņš nogrieza ūdeni, paķēra no karstās caurules dvieli un aši parēķināja galvā: “Ja man jau četrdesmit seši, Linete patlaban ir sešdesmit vienu gadu veca.” Slaucīdamies Ītans prātoja, vai viņi pazītu viens otru, ja gadītos sastapties uz ielas. Diezin