Jauna pieeja biznesam. Iļja Laurs

mums vajag pašus ātrākos un progresīvākos virtuālos produktus, bet tam nepieciešams arī pietiekami ātrs internets.

      Amerikas sabiedrībā tehnoloģiskie procesi ir daudz lēnāki. Pat ar tām pašām aplikācijām viņus, var teikt, iepazīstināja Stīvs Džobss. Diezgan vienkāršā “iPhone” tālruņa sistēma ļāva ātri lejupielādēt un tūlīt pat lietot nepieciešamo mobilo aplikāciju.

      Lai gan mums nebija tirgus ekonomikas, mēs to izveidojām, izmantojot jau pašas progresīvākās tehnoloģijas.

      Taču lietuvieši un citi mūsu zemes kaimiņi ar aplikācijām bija iepazinušies jau krietni agrāk un sarežģītākos nosacījumos. Ja vēlējās tālrunī lietot internetu, vajadzēja tam nepieciešamās zināšanas – prast ieslēgt internetu, konfigurēt tālruni, lejupielādēt un instalēt aplikāciju. Tam patiesi vajadzēja vismaz desmit nopietnus soļus, tas nebija tik vienkārši kā tagad, turklāt bez zināšanām vajadzēja arī pacietību, jo gan internets, gan telefons darbojās lēni.

      Kāpēc Amerikā joprojām piepildās sapņi?

      Pirmo reizi Amerikā uzturējos apmaiņas programmā, kad man bija tikai 16 gadu. Lietuva tobrīd bija tikko atguvusi neatkarību, cīnījās ar saviem jaunajiem izaicinājumiem. Tad, aizbraucis uz šo reālo sapņu valsti, piedzīvoju īstu kultūršoku. Teikšu, ka uznāca pat bažas. Gan celtnes, gan cilvēki, viņu ģērbšanās stils, brīvā laika pavadīšanas veids neatgādināja neko, ko es, puisis no Lietuvas, biju pieradis redzēt. Viss bija pavisam jauns. Vajadzēja kādu laiku, lai spētu atslābināties, mierīgi raudzīties uz apkārtējo un sākt no tā mācīties.

      Taču toreiz pat nevarēju iedomāties, ka pēc piecpadsmit gadiem šī valsts vēlreiz satricinās manu pasauli. 2007. gadā šurp jau braucu divu iemeslu dēļ – satikties ar pirmajiem savas kompānijas “GetJar” investoriem un klientiem. Kopš pirmās vizītes bija pagājis daudz laika, un šajā reizē Amerika manī radīja brīnišķīgas emocijas – šeit gatavojos dibināt savu uzņēmumu un radīt tam jaunus plānus! Ticēsiet vai ne, uzņēmums jau sekmīgi darbojās Lietuvā, bet nekad nebijām sastapuši savus klientus. Kas var būt globālāks?

      Silīcija ieleja patiešām ir iespaidīga vieta Amerikā. Vēl 20. gs. sākumā Sanfrancisko līcī Kalifornijā tika veikti vairāki radio, televīzijas un kara elektronikas izmēģinājumi. Šī vieta ilgu laiku pulcēja vienkopus talantīgākos telekomunikāciju un datorinženierijas pārstāvjus ne vien no Amerikas, bet no visas pasaules. Silīcija ieleja kļuva par inovāciju centru, tāpat kā Šveice – par pulksteņu, bet Japāna – par elektronikas centru. Globalizācija noteica to, ka ieguvēji var būt tikai tie, kuriem ir īpaša specializācija.

      Silīcija ieleja kļuva par inovāciju centru, tāpat kā Šveice – par pulksteņu, bet Japāna – par elektronikas centru. Globalizācija noteica to, ka ieguvēji var būt tikai tie, kuriem ir īpaša specializācija.

      Netālā Stenforda universitāte aktīvi sadarbojās ar vietējiem uzņēmējiem un dalījās zināšanās. Lietuvā tāda prakse iesākās tikai pirms pāris gadiem. Silīcija ieleja šodien ir sakuplojusi kā liels koks ar daudzām spēcīgām saknēm. Un šīs saknes jau daudzus gadus spēj uzsūkt ikvienu sīku ūdens lāsīti to apkārtnē. Šeit tiek novērti talantīgi un strādīgi cilvēki.

      No vienas puses Klusā okeāna apskalota, no otras – Sanfrancisko jūras un iespaidīgu kalnu aptverta, Silīcija ieleja daudziem speciālistiem kļuvusi par īstu amerikāņu sapni. Šeit pašlaik atvērtās pasaules labākās kompānijas, kā “Apple”, “Facebook”, “Google”, “Microsoft”, “eBay”, un daudzas citas iedvesmo pilnveidoties un arī pašiem piepildīt savu sapni.

      Silīcija ielejas kompānijas atšķiras arī ar to, ka bieži neprasa, lai darbinieki birojā pavadītu noteiktu stundu skaitu, – šeit nereti darba laikā iespējams pavizināties ar divriteni, nodarboties ar skriešanu vai pasērfot kopā ar pensionētiem dažādu kompāniju darbiniekiem. Gaisā allaž manāma saulainās Kalifornijas elpa. Tomēr tās nemaz nav kā brīvdienas, cilvēki šeit strādā diezgan smagi – visus Silīcija ielejas darbiniekus vieno motivācija un atbildība, kompānija saviem darbiniekiem uzticas. Kāpēc gan nolīgt darbā cilvēkus, par kuriem ir šaubas? Tāda darba atmosfēra, kad kompānijai darbinieki ir vērtīgi un cienījami, ļauj sasniegt diezgan labus rezultātus.

      Domāju, ka dators ir tikai vaļasprieks

      Varbūt iet šo ceļu mani rosināja patiesi agra iepazīšanās ar datoru. Būdams tikai četrus gadus vecs, pie vecākiem darbā jau spēlēju datorspēli “Marss”. Līdz šim atceros, ka tā milzīgā, ledusskapja lieluma kaste izskatījās kā no citas pasaules, it kā to patiešām būtu atstājuši citplanētieši! 1981. gadā manas bērnības datoram bija melns ekrāns un zaļi burti, bet, uzrakstot run (latv. ‘sākt’) Mars, atvērās programma. Tad nepratu angļu valodu, tikko latīņu burtus tajā laikā pazinu, taču to dažu burtu pietika, lai patstāvīgi varētu iesākt spēli.

      Augšpusē esošos plusiņus varēja šaudīt ar zemāk uzzīmētu izsaukuma zīmi. Tā patiesi bija diezgan primitīva programma, taču no brīža, kad mammas kolēģe man šo spēli parādīja, neatstāja brīnuma sajūta – šai milzīgajai kastei var dot komandas, un svarīgākais – viņa tām klausa.

      Atceros, ka pirmo datoru, kurš parādījās mūsu ģimenē, bija izveidojis Kauņas Tehniskās universitātes students jau 1985. gadā.

      Šīs emocijas bija tik spēcīgas, ka, šķiet, izlēma manu turpmāko dzīvi. Vēlāk datori vienmēr bija mans hobijs, tomēr, izvēloties studēt ekonomiku, domāju, ka šī joma paliks tikai mans vaļasprieks.

      Atceros, ka pirmo datoru, kurš parādījās mūsu ģimenē, bija izveidojis Kauņas Tehniskās universitātes students jau 1985. gadā. Tie bija laiki, kad datoru patiesi varēja salīmēt no dažādām mikroshēmām un taustiņus salikt no tā, kas mājās bija pa rokai. Izskats bija ļoti sadzīvisks, taču kuru tas satrauca? Ar šo datoru jau varēja spēlēt spēles.

      Spēles un primitīvas programmas cits no cita dabūjām ierakstītas magnetofona kasetēs. Vienlaikus izmantojot datora skaņas ligzdu un magnetofonu, bija iespējams programmas un spēles saglabāt datorā. Lai arī no kasetes plūstošās skaņas skanēja kā parasts troksnis, tajā bija iekodēta informācija. Tajā laikā dators jau saprata pat 16 komandu, piemēram, novilkt līniju no A līdz B, uzzīmēt kosmosa kuģi, bet tam jau bija nepieciešama visa zīmēšanas komandu secība, turklāt tas varēja saskaitīt, izmantojot kādu vieglāku formulu. Protams, tās vēl bija diezgan primitīvas komandas, un tām patiesi nevajadzēja labas angļu valodas zināšanas. Salīdzinot šos tālaika tehnikas brīnumus ar mūsdienu datora iespējām, tie ir kā pirmatnēja cilvēka alu zīmējumi un Šekspīra literārie darbi. Mūsdienu dators spēj saprast nevis 16, bet pat 10 tūkstošus komandu.

      Taču ap 1990. gadu mājās jau parādījās pirmais nopietnais personālais dators – IBM 286. Tādu tagad noteikti var atrast kādā muzejā, taču tolaik tas bija patiesi iespaidīgs! Tā ekrāns bija pat krāsains, un tas varēja rādīt visas 256 krāsas. Protams, mūsdienās pat jebkurš telefons atšķir 32 miljonus krāsu. Taču ar to datoru jau varēja spēlēt sarežģītākas, pat trīsdimensiju spēles. Tajā bija instalēta DOS programmatūra, bet dažas programmas jau ļāva darboties “Windows” operētājsistēmā.

      Saprotams, ka skolas gados vecāki mums ar brāli sāka ierobežot visu šo darbošanos ar datoru. Jo pie datora varējām tiešām meditēt, pavadīt augas dienas un naktis. Laiks pie tā kustin kusa. Īpaši tad, kad parādījās vēl nopietnākas spēles, kā “Doom”, “Quake”… Īsti datoristi mani sapratīs. Skolā tajā laikā datora vēl nebija, programmēt mācījāmies burtnīcā ar pildspalvu. Biju vienīgais, kuram tolaik mājās bija šī ierīce, un, atgriezies no skolas, mēģināju visas programmas pārbaudīt praksē. Vēlāk skola