Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

ir Rejs?

      – Kurš gan vēl tas varētu būt, Nanij?

      Viņa paņem Kangoo atslēgas, cepuri, mēteli. Paķer no galda maizes šķēli un siera gabaliņu.

      – Pasaki Žoržam, ka es atkal paņēmu viņa automašīnu.

      – Piezvani man, tiklīdz būsi kaut ko uzzinājusi. Es neiešu gulēt.

      – Norunāts.

      Stella jau grasās aizvērt durvis, kad Suzona viņu pasauc.

      – Zini, meitiņ, Žoržam ar to visu nav nekāda sakara. Nevajag iedomāties, ka…

      Stella uzmet viņai neizpratnes pilnu skatienu. Kāpēc Suzona viņai to saka? Tāpēc, ka vēlas pasargāt savu brāli, vai arī tāpēc, ka tā ir patiesība? Patiesība ir tāda, ka Stella nekad ne uz vienu nav varējusi paļauties. Patiesība ir tāda, ka viņa tur aizdomās visu pasauli. Patiesība ir tāda, ka no vientulības viņa pamazām sāk jukt prātā. Taču par Žoržu viņai ir radies iespaids, ka viņš ir gļēvs kā lupata.

      Ārā viņa ierauga Tomu, kurš skraida pa pagalmu kopā ar suņiem. Stiprinieks atnes Tomam sprunguli un visā garumā izstiepjas viņam pie kājām, vienlaikus apliecinot gan savu padevību, gan vēlmi rotaļāties. Toms pabužina viņam skaustu. Labi, Stipriniek, labs suns, labs suns! Pamanījis Stellu, Stiprinieks paķer sprunguli un skrien pie viņas.

      – Vai ar Leonī kaut kas ir noticis?

      – Jā.

      – Kaut kas nopietns?

      – Nezinu, man jāpiezvana Aminai.

      – Vai to atkal izdarījis Rejs?

      Stella paskatās uz viņu un parausta plecus. Viņai gribas teikt “kurš gan cits?”, taču vārdi nenāk pār viņas lūpām.

      – Tu šovakar gulēsi pie Suzonas un Žorža, norunāts? Un lai vairs nekas nenotiktu, skaidrs?

      – Sapratu, – viņš nosaka, ar nūju pabikstīdams zemi. – Neesmu jau nekāds sīkais.

      Vilkdams kājas, Toms uzkāpj augšā. Vajadzētu parunāt ar Džimiju. Džimijs Lode vienmēr ir bijis viņa labākais padomdevējs. Tieši no sarunas ar viņu Toms ir iemācījies kaut ko būtisku: pateikt “nē”. Iemācīties pateikt NĒ visiem cilvēkiem un lietām, ko viņš nevēlas redzēt savā dzīvē. Izbeigt teikt “jā” mīļā miera labad vai tāpēc, lai izpatiktu pieaugušajiem. Vienreiz ir jābeidz melot. Jau kopš bērnības viņš visapkārt ir jutis nelaimes smaku. Viņam visu laiku gribas ar kādu karot.

      Reiz viņš jau ir mēģinājis runāt ar Stellu. Todien viņš jutās ļoti lepns, jo bija izvārījis makaronus un tie bija izdevušies tieši tā, kā vajag. Viņi abi ēda vakariņas, viņš nolika dakšiņu, norija kumosu un paziņoja:

      – Pastāsti man visu.

      – Ko tad? – Stella pavaicāja.

      – To, kas ir noticis. Jo es gan zinu, gan nezinu, un tas ir tik neizturami.

      – Es nesaprotu, Tom. Paskaidro! Man nekas nav skaidrs. Vai tu gadījumā neesi pielicis mazliet par daudz rīvētā siera?

      – Paklau, es nojaušu, ka ir noticis kaut kas nelāgs, es nezinu, kas tas ir, un man ir bail. Ja es visu zināšu, tad varēšu būt gatavs.

      – Kam tu gribi būt gatavs?

      – Nelaimei. Un, kad tā ieradīsies, man vairs nebūs bail.

      Stella viņam noglāstīja galvu un pateica, ka viņš ir kaut ko sajaucis. Tad viņa izslējās un labu brīdi skatījās savā šķīvī uz makaroniem, it kā tas būtu astotais pasaules brīnums. Viņam būtu labāk paticis, ja viņa paņemtu vēl mazliet makaronu. Kādu dienu viņiem noteikti vajadzēs parunāties. Šī nebija īstā diena.

      Viņš gaidīja. Ja Stella tik ilgi klusēja, viņai noteikti bija grūti runāt. Tad viņa pacēla galvu un noprasīja:

      – Tev šķiet, ka es tev pārāk daudz meloju?

      Viņš bija ieskatījies viņai tieši acīs un pateicis: jā. Viņš būtu varējis atbildēt arī noliedzoši, lai viņu nomierinātu, lai sagādātu viņai prieku, taču tā nebūtu patiesība. Un tad vajadzētu turpināt ceļu pa to pašu naidīgo, draudīgo vietu, kurā viņš pastāvīgi dzīvoja. Pateikdams “jā”, viņš bija nonācis nezināmā vietā un godīgi pateicis: tu man melo, es to jūtu, un man tas nepatīk.

      – Ir daudz kā tāda, ko es tev nevaru stāstīt, – Stella turpināja. – Tu vēl esi pārāk mazs. Bērni ir bērni, un pieaugušie ir pieaugušie. Katram ir sava vieta.

      – Es gribu vienīgi to, lai tu man vairs nemelo, ja vien spēj.

      – Un kāds tev no tā būs labums?

      Un tad viņa piebilda:

      – Es negribu, lai arī tev būtu jācieš.

      – Bet tas taču ir vēl sliktāk, Stella! Es skaidri jūtu – kaut kas nav lāgā, es tikai nezinu, kāpēc. Tas nedod man mieru.

      Viņa pavilka augstāk džempera piedurknes un sāka tās uzlocīt.

      – Skolā es skaidri jūtu, ka neesmu tāds kā citi. Kāpēc es nedrīkstu runāt par tēti? Kāpēc viņš nāk pie mums slepus un tumsā? Kāpēc Rejs ir mans vectēvs, bet es ar viņu nekad nesatiekos? Un, vēl ļaunāk: kāpēc visi no viņa baidās? Un visvairāk tieši tu?

      Viņa neatbildēja uzreiz. Izlemt nebija viegli.

      – Un kāds tev būs labums no tā, ja es tev pateikšu patiesību?

      – Tad es sapratīšu, ka tu mani neuzskati par mazu bērnu. Man tas ir svarīgi.

      Viņa caur asarām pasmaidīja. Viņš nesaprata, par ko viņa raud. Dziļi viņā atradās vesela krātuve ar neizraudātām asarām un neizjustu laimi.

      – Es pamēģināšu, – Stella nopūtās, – taču nesolu, ka man tas vienmēr izdosies.

      Viņam uznāca vēlēšanās no pateicības piespiesties viņai klāt. Viņš svārstījās. Viņš gribēja kļūt par vīrieti. Vīrieši nespiedās klāt pie savām mātēm.

      Lai nu kā, taču tovakar viņš bija uzvarējis. Par to varēja pateikties vienīgi Džimijam Lodem. Džimijs Lode viņam bija iemācījis neteikt “jā” tikai tāpēc, lai kādam sagādātu prieku. Mātei, tēvam, Žoržam, Suzonai.

      Lai izrādītu atzinību par šādu godīgumu, viņš bija labprātīgi atzinies, ka ir mazliet aizrāvies ar rīvēto sieru. Lielos grijēra siera gabalus bija tik grūti rīvēt.

      Viņš ieslēdz naktslampiņu, noliek to starp sevi un istabas balto sienu. Tā ir maza lampiņa, ko Stella ir nopirkusi Ikea veikalā. Patiesībā viņa ir nopirkusi divas. Vienu, ko turēt mājās, un otru, ko aiznest pie Suzonas un Žorža, lai tad, kad viņam te jānakšņo, viņš varētu justies mierīgāk. Stella mēdz parūpēties par tādām niansēm, un šie nelielie uzmanības apliecinājumi ir tik aizkustinoši. Turklāt lampa ir skaista, tās tirkīza zilais abažūrs turas uz metāla pamatnes, kas ir lokana kā dušai. To var pagriezt, lai pavērstu gaismu vajadzīgajā virzienā. Iegrozot lokano pamatni, viņš ir iemācījies atveidot uz sienas dažādas ēnas. Tēvs viņam ir ierādījis dažas figūras: suni, pīli, kamieli, sikspārni, gliemezi, putnu. Viņš mācās tās atdarināt, un kādu vakaru, paslējies, lai paņemtu zīmuli, viņš aizliecas priekšā gaismas staram un nejauši atdarina uz sienas Džimija Lodes apveidu.

      Tāds pats zēns kā viņš, tikai daudz lielāks, lampas mestā ēna uz baltās sienas. Ar tādām pašām izspūrušām cirtām galvvidū un mazu, uzrautu degunu.

      – Ei, – viņš noprasa, – kā tevi sauc?

      Džimijs nosauca savu vārdu. Pareizāk