Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

viena, Stella. Es to nepieļaušu. Es ne no kā nebaidos.

      Stella nomurmina: claro que sí, muchacha.

      Gaitenī var dzirdēt skrejošus soļus. Abas nostājas priekšā gultai, lai pasargātu Leonī, un sadodas rokās.

      Rokturis tiek nospiests, taču ar krēslu nostiprinātās durvis neatveras.

      Viņas pārsteigtas skatās.

      – Redzi, tas triks ar krēslu ir izdevies, – Amina nomurmina.

      Tad kāda balss skaļi uzsauc:

      – Tie esam mēs, vai varam ienākt?

      – Ko nozīmē “mēs”? – Stella noprasa.

      – Husīns un Bubū. Mēs nokavējāmies. Kaut kas ir atgadījies.

      Saskatījusies ar Stellu, Amina noņem krēslu, atver durvis un dod zīmi abiem vīriešiem, lai tie runātu pavisam klusu.

      – Ko jūs esat sastrādājuši? – Stella dusmīgi čukst.

      – Jūsu dēļ…

      Viņa apraujas, puskrēslā ieraudzījusi Bubū seju. Viņš nodur galvu, cenzdamies slēpt pamatīgu brūci uz kreisā vaiga. Viņa saliektā plauksta paceļas, lai kā čaumala aizklātu ievainojumu. Pirksti pārslīd pār virslūpu, viņa mute ir asiņaina. Arī Husīns nav labākajā formā. Viņš nesaka ne vārda, tikai sēc. Tad saņem kreiso roku un saviebjas.

      – Kas noticis?

      – Mēs jau grasījāmies kāpt automašīnā, lai brauktu šurp, – Bubū iesāk, – kad uzradās Lansenī un Žerso. Viņi paziņoja: “Puiši, palieciet, kur esat, mums par šo to jāaprunājas.” Mēs pateicām, ka tagad nav īstais brīdis, lai viņi atnāk rīt, bet viņi iebilda, ka tieši tagad ir īstais brīdis un labākas izdevības vispār nevar būt! Un abi sāka smieties.

      – Viņi izskatījās draudīgi, – Husīns sēc.

      Tas izklausās pēc “iffkatījāf”.

      – Un tad, – Bubū atsāk, – viņi sāka mums stāstīt kaut ko par vecu lauksaimniecības tehniku, kas mētājoties pie Larmoijē, un ka mums būtu izdevīgi noslēgt vienošanos ar viņiem, nemaz nevēršoties pie Žilī. Viņai nemaz nevajagot neko zināt, mēs varēšot visu sadalīt uz pusēm. Rejs esot dusmīgs, ka Žilī bāž savu degunu visos darījumos ar metāllūžņiem, viņš arī pats gribot kaut ko nopelnīt, un nevienam citam tur neesot nekādas darīšanas…

      – Mēs, – Husīns pārtrauc, – pateicām, ka mums nav laika to visu klausīties, turklāt viņu blēdības mūs nemaz neinteresē.

      – Mēs paskatījāmies pulkstenī, jo negribējām nokavēties, – Bubū atsāk, – un viņi noprasīja, kas tad mums tik svarīgs esot darāms un vai mūs kāds gaidot, viena meiča vai divas, un varbūt viņi varot braukt mums līdzi un tā tālāk, un tā tālāk, taču mēs viņiem neuzticējāmies, jo varēja manīt, ka viņiem kaut kas ir padomā.

      – Viņi abi bija piedzērušies, – Husīns turpina, – un viņi atņēma man automašīnas atslēgas. Es tās turēju rokā…

      – Viņi iemeta atslēgas konteinerā ar metāllūžņiem, kurus bija paredzēts sapresēt, un tur to bija vesela kaudze!

      – Tad viņi metās mums virsū. Mēs sākām kauties, taču cīņa nebija vienlīdzīga. Viņiem bija dzelzs stieņi, un viņi mūs uzveica. Mūs sita līdz asinīm… man laikam vairs nav viena zoba!

      – Pēc tam viņi ieslēdza mūs angārā un aizgāja, nikni lamādamies!

      – Ko tikai viņi pateica! Viņiem bija krietns lamuvārdu krājums! Un tad mēs izkļuvām ārā. Mums vajadzēja sameklēt atslēgas metāllūžņu konteinerā. Tas bija īsts vergu darbs! Mēs neko neatradām. Rakņājāmies ar rokām, ar kājām, mēs pārkravājām tos metāllūžņus, mums vajadzēja visu pārskatīt un izošņāt, lai beidzot sadabūtu tās atslēgas!

      – Un tāpēc mēs nokavējāmies. Ne jau mūsu vainas dēļ, Stella, – Bubū saka.

      – Es jums neko nepārmetu.

      – Nav tiesa. Tu izskaties drūma kā lietus mākonis.

      – Ne jau jūsu dēļ.

      – Uz ko tad tu dusmojies? Uz viņiem? Viņi ir nelieši.

      Un pārāk augstās domās par sevi.

      – Man ir apnicis. Gribas mest visu pie malas un aizmigt uz mūžīgiem laikiem.

      – Neizklausās pēc tevis.

      – Zinu. Man nepatīk tas, par ko es pamazām sāku pārvērsties.

      Viņa nopūšas. Parausta plecus. Viņas skatiens pievēršas Leonī.

      – Mēs runājam viņai tieši blakus, bet viņa neko nedzird. Vai tam tā jābūt?

      – Viņa ir pārgurusi, – Amina saka. – Un tu tāpat. Brauc mājās. Es palikšu šeit kopā ar puišiem.

      Stella paskatās uz viņiem. Abi ir paliekušies viņai tuvāk, it kā vēlētos saskaitīt viņas pulsu.

      – Vai es tiešām izskatos tik slikti? – viņa jautā.

      – Aminai ir taisnība, – Bubū saka. – Ej gulēt. Tas vairs neatkārtosies, goda vārds! Mēs visu atrisināsim.

      Stella pasmaida. Bubū izsakās tik literāri pareizi. Viņš visu atrisinās.

      – Paldies. Tad nu es iešu drusku pagulēt.

      – Šķiet, tas nebūtu lieki, – Bubū secina un piesardzīgi pasmaida, lai saudzētu savainoto lūpu.

      Žozefīne stāv telpā, kas viesnīcā Mykonos Grand kalpo par bibliotēku. Tā ir skaista telpa ar augstiem griestiem, līdz pusei nolaistām žalūzijām, balsinātām sienām un gariem gaiša ozolkoka grāmatplauktiem, kas pilni ar klientu atstātajiem sējumiņiem. Cilvēki vēl lasa, viņa nodomā, atcerējusies savu šī rīta sarunu ar izdevēju. Viņš bija pamodinājis Žozefīni pašā agrumā. Viņam ļoti gribētos, lai viņa atsāk rakstīt, ko gan viņa vēl gaida? Viņas pēdējā grāmata ir iznākusi pirms diviem gadiem. Viņa bija atbildējusi, ka nespēj rakstīt, būdama laimīga. Viņš bija atcirtis: nu, tad es parunāšu ar Filipu, un viņš tev liks pamatīgi ciest! Nē, paldies, viņa bija nomurminājusi, atcerēdamās savas kādreizējās skumjas, tas ir pārāk sāpīgi.

      Lepni izslējusies, viņa sāk meklēt kādu grāmatu Filipam. Viņai mugurā ir balta, pieguļoša blūze, platas, sarkanas bikses un sandales no Avarcas by Castel, ko Filips viņai ir atvedis no Londonas. Viņš apgalvo, ka Notinghilā tas tagad ir pēdējais modes kliedziens.

      Viņš šīs sandales ir ieraudzījis kādā žurnālā, redzējis tās kājās kādai garāmgājējai, iztēlojies, kā tās varētu piestāvēt Žozefīnei, atgrūdis vaļā veikala durvis, nopētījis sandales no visām pusēm un beidzot izvēlējies kādu sarežģītu modeli ar platām, melnbaltām zebras svītrām un smalku, sārtu siksniņu ap papēdi. Tikai un vienīgi viņai! Filips bija nometies uz ceļiem viņai pie kājām. Uzāvis viņai sandales, aizsprādzējis siksniņu, noglāstījis viņai kājas.

      No laimes viņa pat sarauc degunu.

      Un, ja vēl iedomājas, ka pavisam nesen es raudāju tumsā savā mazajā Lionas viesnīciņas numurā kopā ar Digeklēnu…

      Viņa ir zaudējusi sešus kilogramus svara, īsi apgriezusi matus un aplīdzinājusi tos uz pieres, un nu izskatās daudz jaunāka. Viņai ļoti patīk pašas valdzinošā āriene, viņai ļoti patīk savs jaunais ķermenis, viņai patīk sev vaicāt “vai tā esmu es?” ikreiz, nejauši ieraugot sevi spogulī. No rīta vannas istabā viņa sūta sev gaisa skūpstus. Domādama, ka ir pazaudējusi Filipu, viņa ir tik ļoti skumusi,