Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

vienīgi uzsist knipi, lai nokļūtu slavas virsotnē.

      Stella dzer kafiju kopā ar Violetu, liek lietā acis, degunu, ausis. Visas viņas maņas ir modras.

      Violeta runā tik skopi, cik vien iespējams. Viņa ir sapratusi, ka jābūt izvairīgai. Jo mazāk ļaudis zinās, jo labāka būs viņas slava šajā pilsētā, kur pat visniecīgākais čuksts tūlīt pārtop par baumām. Kāpēc viņa ir atgriezusies Senšalānā? Vai viņa ir īstenojusi savu sapni par aktrises karjeru? Kāpēc neviens te nav redzējis filmas ar viņas piedalīšanos? Vai viņa ir nopelnījusi pietiekami daudz naudas, lai turpmāk varētu nestrādāt? Kāpēc viņa nedzīvo Parīzē? Viņa taču noteikti pazīst visas slavenības? Veroniku Ženestu, Alēnu Delonu, Viktoru Lanū, Mimī Matī, Sofiju Marso? Kādi šie cilvēki ir? Vai tu ar viņiem sazinies?

      Violeta savelk seju vieglā, noslēpumainā smaidā, kas ļauj noprast, ka viņa nevar atbildēt, ka to visu skaidrot nāktos pārāk ilgi, ka viņa ir atgriezusies Senšalānā tikai uz laiku. Viņai jānokārto visas lietas pēc vecāku nāves. Viņi ir gājuši bojā uz D81 šosejas, viņus ir notriekusi kravas automašīna, kas nav apstājusies pie stop zīmes. Viņi bija tik labi, tik drosmīgi cilvēki! Viņa noliec galvu, apspiezdama raudas, un ļaudis pārstāj viņu izjautāt un nokaunas par savu necienīgo ziņkāri.

      Iznākums ir brīnišķīgs. Vispirms ļaudis viņu nosoda, tad visu pārdomā, secina, ka viņai tomēr ir sirds, un norāj sevi par to, ka ir par viņu šaubījušies. “Viņa vairs nav skaista tikai ārēji, viņai ir arī skaista dvēsele,” apgalvo maizniece, skaitīdama naudu. “Viņa ir lielisks cilvēks!”

      Violeta patiešām ir ļoti skaista sieviete. Gara auguma, slaida, ar bieziem, gaišiem matiem, brūnām acīm. Viņai piemīt pievilcība, kādu var apgūt lielpilsētās, šķirstot žurnālus un pētot kafejnīcu terasēs sēdošās meitenes. Ir jāpieliecas tuvāk, lai pamanītu pirmās grumbiņas viņas acu kaktiņos un mazliet atslābušo ādu ap viņas lūpām, kuras ir savilktas izteiksmē, kas liecina, ka viņai nav nekādu ilūziju. Šādas lūpas ir cilvēkiem, kuri ir daudz gaidījuši un daudz cerējuši, tad tikuši piekrāpti un bijuši spiesti daudz ko pārciest. Stellai pietiek ar vienu vienīgu vērīgu skatienu, lai saprastu, ka Violeta vairs nedzīvo sapņos.

      Violeta lieliski prot iekvēlināt interesi par sevi. Viņa iespaidīgi izsakās, runā par dažādiem slaveniem ļaudīm, skaitļiem un ienesīgiem piedāvājumiem. Stella saprot, ka viņu vienmēr ir pavadījis labs ceļavējš. Īsts ventilators. “Man ir radusies lieliska izdevība”, “mans aģents rūpīgi izpētīs līgumu”, “starptautisks projekts”. Stella piekrītoši māj ar galvu. Viņai gribas zināt, vai tas, ko runā pilsētā, ir taisnība: Violeta un Rejs ir bijuši kopā. Vai arī tās ir tikai tenkas. Vai Rejs viņai ir bijis pieķēries vai arī tikai samaksājis par izklaidi. Ja viņš būtu ļāvies jūtām, tas jau būtu kaut kas! Jūtas cilvēku padara viegli ievainojamu. Ja Rejs būtu iemīlējies, Stella visas savas uzvaras naglas varētu sadzīt viņa zārkā.

      Kaut nu varētu noskaidrot, kurā pusē nostājusies Violeta. Jo, galu galā, ja trīsdesmit piecu gadu vecumā viņa ne reizi nav parādījusies uz lielā ekrāna, kāpēc lai viņa neatgrieztos un atkal nepieliptu Rejam? Viņš gan ir divdesmit piecus gadus vecāks, bet tas jau nav svarīgi. Viņam ir liela ietekme, viņš pazīst daudzus cilvēkus, ir draugos ar prefektu un tā vietnieku, ar mēru un visiem tā palīgiem, ar policistiem un visiem ietekmīgākajiem valdības vīriem. Viņam ir daudz naudas, lai gan viņš vēl aizvien dzīvo Bezdelīgu ielā. Viņam tā ir ērtāk. Tāpēc, ka viņa māte atsakās pārcelties citur. Tāpēc, ka tagad viņam nav jāmaksā par īri un viņš ir skops. Tas ir dienesta mājoklis, lai gan viņš jau sen vairs nestrādā! Tā ir kārtējā blēdība! Izskatās, ka viņam klājas ļoti labi: liela automašīna, dārgi restorāni, dažādi dārgi krāmi, telefoni, Rolex pulkstenis un planšetdatori. Žilbinošs un labi ģērbies. Viņš pats nekad nesmērē rokas. Visus netīros darbus paveic viņa rokaspuiši – Žerso, Tirkē un Lansenī. Visi četri parasti satiekas Lansenī kafejnīcas personāla telpā. Tur nonāk visi kukuļi, norisinās slepeni darījumi, notiek naudas apmaiņa – viss, kas saistīts ar viņa netīro darbību. Roka roku mazgā. Tā darbojas savstarpēji izdevīga sistēma. Viss, kas Violetai šķiet tik kārdinošs.

      Stellai nav viegli to atzīt, taču Rejs ir kļuvis ļoti izskatīgs. Viņš allaž turas taisni, viņam ir plakans vēders, iedegusi āda, starojošs smaids, viņš uzvedas augstprātīgi kā saimnieks, kuru redzot sievietes tikai smilkst.

      To visu Stella var izlasīt Violetas acīs. Tomēr tur var manīt arī nedrošību.

      Nekas vēl nav izspēlēts.

      Violeta runā par savām iecerēm, dzird sevi runājam par Ņujorku, Losandželosu, Parīzi un pati izbrīnās, taču šie vārdi ir tik reibinoši, ka viņa tos atkārto vēlreiz.

      Un vēl.

      Jo vairāk viņa runā, jo vairāk pati sev notic. Viņa pārskatīs līgumu, lai varētu to apspriest ar savu aģentu. Rīt viņa dosies uz Losandželosu, uzmeklēs kādu modes mākslinieku, kurš viņu ietērps, frizieri, kura viņu visur pavadīs. Ir tik brīnišķīgi dzīvot! Beidzot kļūt par zvaigzni. Visa pasaule ir viņai pie kājām. Apkārtējie ļaudis ir tikai kalpotāji, kuru pienākums ir viņu uzklausīt, atbildēt, novērtēt. Visus teikumus viņa sāk ar vārdiem “es tūlīt tev paskaidrošu…” un skatās sarunu biedram acīs tā, it kā viņš itin neko nesajēgtu. Viņa ir pasaules centrs, viņa ir galvenā aktrise scenārijā, kuru pati nemitīgi veido. Kurš visā Senšalānā gan varētu uzzināt patiesību?

      Visu dienu viņa nedara neko.

      Viņa guļ līdz pusdienlaikam, liek lietā te auksto, te karsto vaksācijas vasku, sakopj nagus, uzlako vienu oranžu, otru sarkanu, trešo – jūraszilu, paskatās televizoru, uzraksta kādu nejauku tvītu, slēpdamās aiz sveša vārda, tad izmazgā matus, uzliek jutīgai ādai domātu sejas masku, izlasa savu horoskopu, piezvana savai gaišreģei, pāršķirsta žurnālus Voici, Closer, Public, ar skatienu ieurbjas savā telefonā, kurš joprojām klusē.

      Aizsmēķē jau trīsdesmito cigareti. Goda vārds, no rītdienas viņa vairs nesmēķēs.

      Dažbrīd mežonīgajā, dažbrīd sāpju pilnajā Violetas skatienā Stella redz nedrošību. Viņa līdzinās kaķim, kurš uzmana peli. Paslēpusies draudzīgā klusēšanā, viņa gaida. Viņa pati nezina, ko, tomēr saka sev, ka reiz kādu dienu Violeta tomēr izpļāpāsies.

      Un tad Rejs Valenti būs viņas nagos.

      Violeta ir pārstājusi domās kavēties melos.

      Viņa paskatās uz telefonu. Tad piezvana savam aģentam. Viņš atbild: “Es patlaban runāju pa citu līniju, Violeta, sazināsimies pēc pāris minūtēm.” Viņa uztraukusies noliek klausuli un gandrīz apraudas. Viņš nav mani aizmirsis, viņš solīja, ka piezvanīs! Viņš noteikti ir atradis viņai darbu! Vienalga, kādu, galvenais, lai viņa to dabūtu! Kāds neprāts, un viņa jau bija sākusi zaudēt cerības! Kāpēc viņai tik ļoti trūkst pašpārliecības?

      Viņa nolemj vairāk neēst. Sakopj uzacis, pārlako nagus – oranžs tonis ir tik vulgārs! Viņa apsver, vai nevajadzētu nomazgāties dušā, tomēr tad pārdomā. Ja nu tikmēr iezvanīsies telefons, bet viņa to nedzirdēs?

      Astoņos, kad ierodas Rejs, lai vestu viņu vakariņās, Violeta izslējusies sēž blakus telefonam.

      – Vai tu nodarbojies ar jogu? – viņš smaidīdams vaicā, nopriecājies, ka redz viņu tik skaistu.

      – Jā, tieši tā, – viņa atbild, iznīcinādama viņu ar skatienu.

      – Vai esi gatava? Mums ir paredzēta tikšanās ar prefektu.

      – Šovakar ne, – viņa attrauc.

      – Viņš grib tev piedāvāt darbu!

      – Šovakar