Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

piecdesmit divus tūkstošus dolāru, taču viņi izskatījās tik lepni! Aleksandrs, Žozefīne, Ņujorka, mākslas darbi. Piepeši uzbangoja laime, kas pirms skūpsta pie tītara nemaz nebija eksistējusi. Nu tā piepildīja visu telpu.

      – Es ieslēgšu gaismu, un jūs varēsiet atvērt acis, – Zoē paziņoja.

      Visi pārsteigti iekliedzās. Lielajā krēslā sēdēja… Antuāns. Antuāna fotogrāfija dabiskā lielumā, uzlīmēta uz polistirola plāksnes.

      – Atļaujiet jūs iepazīstināt ar tēti, – Zoē paziņoja, acīm mirdzot.

      Viņi apjukuši ar skatieniem urbās Antuāna apveidā, un tad visu acis pievērsās Zoē, lai pēc tam atkal atgrieztos pie Antuāna, it kā viņš tiešām būtu dzīvs.

      – Viņš cerēja, ka Ziemassvētkos būs pie mums, taču kaut kas viņu aizkavēja. Es nodomāju, ka būtu labi, ja viņš šovakar atrastos kopā ar mums, jo Ziemassvētki bez tēta nav nekādi Ziemassvētki. Neviens nevar aizstāt tēti. Neviens. Tāpēc es vēlētos pacelt glāzi par viņa veselību un pateikt, lai viņš ātrāk atgrieztos pie mums.

      Zoē šo nelielo runu bija iemācījusies no galvas, jo to nobēra vienā rāvienā. Ne mirkli nenovērsdama skatienu no sava tēva attēla mednieka apģērbā.

      – Es pavisam aizmirsu! Viņš nav ģērbies pietiekami skaisti Ziemassvētku vakaram, taču viņš teica, ka jūs sapratīsiet… ka pēc visa, ko viņš pārdzīvojis, elegance viņam rūp vismazāk. Tāpēc, ka viņam ir bijis daudz piedzīvojumu!

      Attēlā redzamajam Antuānam mugurā bija gaiši brūns sporta krekls, balts kaklauts un rupja audekla bikses haki krāsā. Piedurknes uzlocītas virs iedegušajiem apakšdelmiem. Viņš smaidīja. Gaiši brūnie mati bija īsi apgriezti, seja nosauļota, acīs lepns mirdzums par savu uzdrošināšanos medīt lielus plēsīgus zvērus. Viņš bija uzlicis kāju uz antilopes, taču to nevarēja redzēt, jo kāju un antilopi noslēpa galdauts. Žozefīne pazina šo fotogrāfiju: viņa bija to saņēmusi tieši pirms Antuāna aiziešanas no firmas Gunman. Toreiz viņš vēl smaidīja un nerunāja ne par uzņēmumu apvienošanu, ne par atlaišanu no darba. Radītais iespaids bija satriecošs; visiem bija radusies sajūta, ka Antuāns sēž pie galda kopā ar viņiem.

      Aleksandrs izbailēs atrāvās un atgāzās krēslā, lai neapgāztu Antuānu.

      – Vai tev nevajadzētu viņu noskūpstīt, mammu? – Zoē noprasīja un piestūma lepni nolikto tēva fotogrāfiju tuvāk pie viņas šķīvja.

      Šausmu pārņemta, Žozefīne papurināja galvu. Tas nav iespējams. Ja nu Antuāns patiešām ir dzīvs? Un, man nezinot, ir saticies ar Zoē? Vai šo grotesko ainu ir izdomājis viņš, vai arī viņa to izplānojusi viena pati? Pūlēdamās kaut ko aptvert, Žozefīne palika nekustīgi sēžam pretī uz kartona plāksnes uzlipinātajam Antuāna attēlam.

      Filips un Šērlija skatījās uz viņu. Abus bija pārņēmusi nevaldāma vēlme smieties, ko viņi pūlējās nomākt, no iekšpuses kozdami sev vaigos. Viņš izskatās kā mednieks no operetes, kurš ieradies, lai mums sabojātu svētkus, Šērlija domās uzjautrinājās, var just, ka viņam ir bail kaut ko teikt!

      – Tu neesi īpaši viesmīlīga, mammu! Tev Ziemassvētku vakarā gan vajadzētu noskūpstīt savu vīru. Galu galā jūs vēl aizvien esat precējušies.

      – Zoē… es tevi lūdzu, – Žozefīne nomurmināja.

      Raustīdama matu šķipsnu, Hortenze pētīja tēva attēlu.

      – Kas tā īsti ir par spēli, Zoē? Tu mums gribi parādīt atjaunotu filmu “Iebrucēji” vai “Tētuka atgriešanās”?

      – Lai gan tētis vēl nav kopā ar mums, man radās ideja ierādīt viņam vietu pie galda un es gribētu, lai mēs iedzeram par viņa veselību!

      – Tu gribēji teikt – Plakanais Tētis! – Hortenze izmeta. – Savienotajās Valstīs tieši tā dēvē šāda veida kolāžas, un tu to ļoti labi zini, Zoē!

      Zoē ne acu nepamirkšķināja.

      – Viņa to nav izdomājusi pati, viņa to ir redzējusi angļu žurnālos, – Hortenze turpināja. – Flat Daddy! Tas nāk no Amerikas. Viss sākās, kad kāda sieviete no militārās bāzes Irākā uzzināja, ka viņas mazā, četrgadīgā meitiņa vairs nevar bez atļaujas satikties ar savu tēvu. Nacionālās gvardes kareivju ģimenes izdomāja šādus attēlus, un vēlāk to jau darīja visi. Tagad katra amerikāņu militārās bāzes ģimene, ja vien to vēlas, var pasūtīt savu Flat Daddy pa pastu. Zoē nav izdomājusi neko jaunu. Viņa ir tikai nolēmusi sabojāt mums visu vakaru.

      – It nemaz arī ne. Es tikai gribēju, lai tētis būtu šeit, kopā ar mums.

      Hortenze strauji izslējās.

      – Ko tu gribi – vai likt mums justies vainīgiem? Uzsvērt, ka tu gan neesi viņu aizmirsusi? Ka tu viņu patiešām mīli? Tas nu ir par daudz. Jo tētis ir miris. Jau pirms sešiem mēnešiem! Viņu aprija krokodils.

      Tev to neviens neteica, lai tevi saudzētu, taču tā ir patiesība!

      – Nav vis, – Zoē iekliedzās un ar plaukstām aizspieda ausis. – Viņu nevar būt apēdis krokodils, viņš mums atsūtīja pastkartīti!

      – Tā bija veca, sapelējusi kartīte, aizmirsta pastā!

      – Nekā nebija! Itin nemaz! Tētis ir dzīvs, viņš atsūtīja mums ziņu! Tu esi kā tāda draņķa blakts, kura smird un grib, lai visa pasaule ir mirusi un lai bez viņas pasaulē nebūtu neviena cita! Ak, tu blakts! Blakts tāda! – viņa šņukstēdama kliedza.

      Hortenze atslīga krēslā un atmeta ar roku, kā sacīdama: “Tas jau man ir par daudz! Es padodos.” Žozefīne pēkšņi izplūda asarās, nosvieda salveti un aizskrēja.

      – Ģeniāli, Zoē! – Hortenze izmeta. – Vai tev nav vēl kāds noslēpums, par ko paņirgt? Par mirušajiem jau viegli smieties!

      Gerijs, Šērlija un Filips neomulīgi saskatījās. Aleksandra skatiens slīdēja no vienas māsīcas pie otras, pūloties kaut ko saprast. Antuāns bija miris? Viņu apēdis krokodils? Kā filmās? Zosu aknas uz šķīvja sabrūnēja, grauzdiņi sakalta, lasis pārklājās ar tauku lāsītēm. No virtuves atplūda deguma smaka.

      – Tītars! – Filips iesaucās. – Mēs aizmirsām vajadzīgajā brīdī izslēgt cepeškrāsni!

      Tajā pašā mirklī no jauna parādījās Žozefīne, apsējusi lielo, balto priekšautu.

      – Tītars ir piededzis, – viņa saviebusies paziņoja.

      Gerijs pikti nopūtās.

      – Ir jau vienpadsmit, un neviens vēl nav dabūjis vakariņas. Jūs, Kortesi, ar savām psihodrāmām man krītat uz nerviem! Es vairs nekad nesvinēšu Ziemassvētkus kopā ar jums!

      – Bet kas te īsti notiek? Vai tas ir karš? – Šērlija iesaucās.

      – Aizveries! – Zoē iespiedzās, paķēra Plakano Tēti un aizskrēja atpakaļ uz savu istabu.

      Gerijs paņēma šķīvi ar lasi, uzlika sev uz šķīvja divas šķēlītes, pēc tam paņēma arī zosu aknas.

      – Es ļoti atvainojos, – viņš aizrādīja, piebāzis muti, – bet labāk ķeršos klāt, kamēr vēl nav sācies nākamais numurs. Ar pilnu vēderu es to spēšu novērtēt daudz labāk!

      Arī Aleksandrs pastiepa rokas pēc šķīvjiem. Filips novērsās. Tagad nebija īstais brīdis, lai mācītu dēlam pareizi uzvesties. Žozefīne, atkritusi savā krēslā, ar drūmu skatienu pētīja galdu un glāstīja uz priekšauta izšūtos vārdus. “Es esmu šefpavārs, un jums mani jāklausa”. Filips ierosināja aizmirst par piedegušo