Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

kājās! – Iļja iespēra Aleksam zem galda. – Vismaz izliecies, ka esi džentlmenis.

      Viņš pats piecēlās un sniedza roku Lizai.

      – Mēs ļoti vēlamies tikt prom no šejienes, – Džūlija paziņoja, ieķerdamās Aleksam elkonī. – Gribam apskatīt tavu māju.

      – Tad mums tas jādara. Nekas nevar pārspēt privātu ballīti.

      – Vai tu neiebilsti? – Iļja klusu pajautāja Elizabetei, kad viņi devās ārā.

      – Nē. Džūlija tā ļoti vēlas, un mēs atnācām kopā…

      – Es nejautāju, ko vēlas Džūlija. Man ir svarīgi, ko gribi tu. Elizabete palūkojās uz Iļju, aiz satraukuma nodrebot. “Viņam tātad ir svarīga mana vēlēšanās.”

      – Jā. Es gribu braukt tev līdzi.

      – Lieliski. – Abi lauzās cauri pūlim, un Iļja, saņēmis Elizabetes roku, piespieda to pie sirds. – Es gribu būt kopā ar tevi. Un tu man pastāstīsi vairāk par Lizu. Izstāstīsi visu par sevi.

      – Džūlija sacīja, ka zēni… vīrieši… vēlas runāt tikai par sevi.

      Iesmējies Iļja aplika roku viņai ap vidukli. – Tad kā viņi iepazīst apburošas sievietes?

      Pie durvīm Iļju apturēja vīrietis uzvalkā un uzsita viņam pa plecu.

      – Vienu mirklīti, – Iļja pieteica Lizai, vīrietim līdzi izejot ārā.

      Necik daudz viņa nesaklausīja, jo saruna notika krieviski, bet profilā redzēja Iļjas seju, un tā liecināja par neapmierinātību.

      Taču to viņa skaidri saprata, ka izsauciens čort vozmi nozīmē lādēšanos. Pamājis vīrietim, lai pagaida, Iļja pavadīja Elizabetei ārā pie Aleksa un Džūlijas.

      – Man šis tas jānokārto. Atvainojiet!

      – Nekas, nekas. Es saprotu.

      – Muļķības, Iļja! Liec, lai kāds cits tiek ar to galā.

      – Tas ir mans darbs. – Iļja īsi atcirta. – Es nepalikšu ilgi, ne vairāk kā stundu. Liza, brauciet kopā ar Aleksu un savu draudzeni. Tiklīdz pabeigšu, ieradīšos, cik vien ātri iespējams.

      – Ak, bet…

      – Nāc, Liza, gan būs labi. Pagaidīsi Iļju pie Aleksa. Viņam esot visdažādākā mūzika un televizors ar plakano ekrānu.

      – Gaidi mani. – Pieliecies Iļja ilgi un dziļi noskūpstīja Elizabeti. – Es drīz būšu klāt. Brauc uzmanīgi, Aleks! Tev ir dārga krava.

      – Tātad man tagad ir divas skaistas sievietes. – Lai nezaudētu mirkļa iespēju, Alekss saņēma katru pie savas rokas. – Iļja visu uztver nopietni. Toties man patīk izklaidēties. Mēs esam par jaunu, lai būtu nopietni.

      Pie ietves piebrauca tumšs SUV. Alekss pamāja un, uzķēris kalpotāja pamestās atslēgas, atvēra durvis. Pieklājības un pienākuma dēļ Liza izvēlējās aizmugures sēdekli. Kaklu pastiepusi, viņa nolūkojās uz kluba durvīm, kas pamazām izzuda skatienam, kamēr Džūlija dungoja līdzi stereo atskaņotajai dziesmai.

      Elizabete nejutās patīkami. Ja nebija Iļjas, satraukums un gaidas izgaisa, atstājot tikai grūtsirdīgu nomāktību. Brauciens aizmugures sēdeklī apvienojumā ar alkoholu izraisīja nelabumu. Šķebīgu sajūtu. Negaidot izjuzdama ārkārtīgu nogurumu, viņa atbalstīja galvu pret sānu logu.

      Džūlijai un Aleksam viņa nebija vajadzīga, Elizabete par to nešaubījās. Abi smējās un dziedāja. Automašīnu Alekss vadīja pārāk ātri, pagriezienos braucot tā, ka viņai vēderā viss sagriezās. Taču viņa nepadevās nelabumam. Kad karstums pārņēma ķermeni, viņa pavēlēja sev elpot lēni un vienmērīgi. Viņa nepazemosies, vemdama uz Aleksa automobiļa aizmugures sēdekļa.

      Mazliet pavērusi logu, Elizabete ļāva vējam iepūst sejā. Kaut viņa varētu atgulties, aizmigt! Pārāk daudz alkohola izraisīja vēl vienu ķīmisku reakciju. Nepavisam ne tik patīkamu kā skūpsts.

      Viņa koncentrēja uzmanību uz elpošanu, svaigo gaisu, mājām, automašīnām, ielām. Lai tas būtu vai kas, tikai ne urdīšanās vēderā un galvā.

      Braucot pa Leikšordraivu, Elizabete iedomājās, cik tuvu tagad atrodas savām mājām Linkolnparkā. Ja viņa varētu tagad tikt mājās, tad mierīgi izgulētos, tā pārvarot nelabumu un reiboni. Bet, kad Alekss piebrauca pie skaistas, vecas divstāvu ēkas tradicionālajā stilā, viņa jutās atvieglota, ka tiek laukā no automašīnas un var nostāties uz stingras zemes.

      – Man te apkārt ir labi skati, – Alekss atzīmēja, izkāpjot kopā ar Džūliju. – Biju nodomājis pirkt dzīvokli kooperatīva mājā, bet man patīk norobežota vide. Šeit man ir daudz istabu, kur rīkot ballītes, un neviens nesūdzas par skaļu mūziku.

      Džūlija sagrīļojās un nedaudz pārspīlēti iesmējās, kad Alekss viņu uztvēra, ar plaukstu saspiežot pēcpusi.

      Elizabete vilkās aiz viņiem, juzdamās nelaimīga, kā piektais ritenis.

      – Vai tu šeit dzīvo viens? – viņa ar pūlēm ierunājās.

      – Man netrūkst istabu viesiem. – Atslēdzis ārdurvis, Alekss pamāja. – Dāmām priekšroka.

      Un viņš ķircinoši paplikšķināja Elizabetei pa dibenu, kad viņa gāja iekšā.

      Elizabete gribēja pateikt, ka viņam ir skaista māja, bet īstenībā te viss bija pārāk mirdzošs, jauns, moderns. Asas līnijas, spožas virsmas, spīdīga āda. Dzīvojamā istabā dominēja koši sarkans bārs, liels melns ādas dīvāns un milzīgs televizora ekrāns pie sienas, lai gan galveno uzmanību vajadzēja saistīt platajām stikla durvīm un logiem uz terasi.

      – Ak, mans Dievs, kā man te patīk! – Džūlija nekavējoties atkrita uz dīvāna un izstaipījās. – Tik dekadentiski…

      – Tā jau ir tā ideja, mazā. – Alekss paņēma tālvadības pulti, piespieda taustiņu, un telpu piepildīja ritmiska, skaļa mūzika. – Ieliešu dzērienus.

      – Vai vari pagatavot “Kosmo”? – Džūlija noprasīja. – Kā man tas garšo!

      – Tūlīt būs.

      – Vai drīkstu palūgt ūdeni? – Elizabete jautāja.

      – Ak, Liza, neesi tāda prieka jaucēja.

      – Man ir organisma dehidratācija, – Elizabete paskaidroja un domās piemetināja: “Lai Dievs pasarg! Man nepieciešams ieelpot svaigu gaisu.” – Vai neiebilsti, ka es iziešu ārā? – Viņa piegāja pie terases durvīm.

      – Protams. Mi casa es su casa.

      – Bet es gribu dejot!

      Džūlija pietrūkās no dīvāna un sāka lēkāt un tirināties, bet Elizabete atrāva vaļā durvis, glābjoties uz terases. Viņa cerēja ieraudzīt skaistu ainavu, taču acu priekšā viss aizmiglojās, un viņa pārliecās pār margām.

      Ko viņas darīja? Ko viņas iedomājušās? Tā bija kļūda. Muļķīga, pārsteidzīga kļūda. Viņām jādodas prom. Jāpārliecina Džūlija, ka jāpazūd no šīs mājas.

      Tomēr pat cauri skaļajai mūzikai viņa saklausīja no kokteiļa apreibušās Džūlijas smieklus. “Varbūt man kļūs labāk, ja brīdi pasēdēšu. Galva noskaidrosies, pakrūtē vairs negriezīsies. Varētu pateikt, ka māte zvana. Kas gan ir vēl vieni meli šajā melu virknē vakara garumā? Tas būtu pietiekami labs, loģisks attaisnojums, lai dotos prom. Kad noskaidrosies galva,” Elizabete sprieda.

      – Redz, kur tu esi!

      Elizabete