Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

bija sazināšanās ar Džūliju.

      – Vai izdevās? – Džūlija noprasīja, tiklīdz pacēla klausuli.

      – Man ir viss, kas nepieciešams.

      – Un tiešām derēs? Vai mēs varēsim tās izmantot?

      – Viltojumi ir lieliski. Neparedzu nekādas problēmas.

      – Super! Tātad pulksten deviņos. Pasūtīšu taksometru, tu gaidi, esi gatava. Liza, centies izskatīties piemērota gājienam uz klubu.

      – Vakar vakarā es pamēģināju uzkrāsoties. Šajā pēcpusdienā ķeršos pie frizūras. Praktizēšos staigāt kurpēs ar augstiem papēžiem.

      – Pareizi. Tiksimies vēlāk. Laiks ballītei!

      – Jā. Es… – Bet Džūlija jau bija nolikusi klausuli.

      Visu dienu Elizabete pavadīja, kā pati uzskatīja, īstenojot projektu “Liza”. Viņa uzvilka jaunos saīsinātos džinsus un topiņu, uzkrāsojās, ieveidoja matus. Viņa staigāja jaunajās kurpēs un, kad nosprieda, ka iešana nesagādā grūtības, pamēģināja, kā izdosies dejošana.

      Sameklējusi radio popmūzikas staciju, Elizabete sāka spoguļa priekšā vingrināties. Arī agrāk viņa mēdza viena dejot, spoguļa priekšā mācīdamās soļus, kurus bija novērojusi vidusskolas sarīkojumos, kad nožēlojama sēdēja maliņā – pārāk jauna un pelēka, lai kāds zēns viņu ievērotu.

      Augstie papēži apgrūtināja pagriezienus, bet Elizabetei patika tas, kā viņai bija jāsalīgojas, lai saglabātu līdzsvaru, kā līdz ar to atbrīvojās ceļgali, gurni.

      Pulksten sešos viņa izņēma iesaiņoto maltīti un, kamēr ēda, izskatīja elektronisko pastu. Taču tur nekā nebija, nekā no mātes. Elizabete bija pārliecināta, ka būs – kāda pamācība, kaut kas noteikti būs.

      Tomēr Sūzanas pacietība bija bezgalīga un spēja klusēt meistarīga.

      “Šoreiz mātei tas neizdosies,” Elizabete apņēmās. “Šoreiz Sūzanu gaida satricinājums. Viņa pameta Elizabeti, bet, atgriezusies mājās, ieraudzīs Lizu. Un Liza nestudēs vasaras programmu universitātē. Viņa mainīs dienas uzdevumu un stundu sarakstu nākamajam gadam. Liza nekļūs par ķirurģi. Viņa strādās FIB un izmeklēs kibernoziegumus.”

      Trīsdesmit minūtes viņa veltīja, pārbaudot universitātes augstākā līmeņa programmas jaunizvēlētajā mācību jomā. Iespējams, ka viņai nāksies pāriet uz citu universitāti, un tas varēja radīt sarežģījumus. Līdzekļi mācībām koledžā gan nāca no viņas trasta fonda – no vecvecākiem, taču viņi bija spējīgi tos apturēt. Viņi klausītu meitai, ievērotu Sūzanas direktīvas.

      Ja tā notiks, Elizabete nolēma pieteikties stipendijām. Kaut arī būs jāzaudē viens semestris, viņa sameklēs darbu.

      Viņa sāks strādāt. Pati nopelnīs ceļu uz izvēlēto mērķi.

      Izslēdzot datoru, Elizabete sev atgādināja, ka vakarā sagaidāma izklaide, atklājums. Tur nebija vietas rūpēm vai plāniem.

      Viņa devās augšstāvā pārģērbties pirmajam vakaram klubā. Pirmajam īstas brīvības vakaram.

      Pārāk ātri saposusies, Elizabete iegrima pārdomās. Viņa šaubījās, vai viņu kāds lūgs dejot, jo neviens taču to nekad nav darījis.

      Džūlijai bija astoņpadsmit, viņa bija vecāka, vairāk pieredzējusi, prata ģērbties, izturēties sabiedrībā, sarunāties ar puišiem. Savukārt Liza noteikti izdarīs kaut ko neatbilstošu. Nostādīs neveiklā situācijā Džūliju, un tad viņa vairs nekad ar Lizu nerunās. Trauslā draudzības saikne tiks pārrauta uz mūžu.

      Domas noveda Elizabeti līdz izbaiļu pilnam satraukumam, kas izraisīja drudzi, un viņai kļuva nelabi. Divas reizes apsēdusies un noliekusi galvu starp ceļiem, viņa apvaldīja baiļu lēkmi. Kad atskanēja zvans, viņa ar sasvīdušām plaukstām atvēra durvis Džūlijai. Sirds pukstēja kā neprātīga.

      – Svētā debess!

      – Tas nebija pareizi. Es rīkojos nepareizi. – Šaubas un bailes pārvērtās riebumā un pazemojuma sajūtā, jo Džūlija tikai stāvēja un blenza uz viņu. – Atvaino. Paņem savu apliecību.

      – Tavi mati…

      – Nesaprotu, kas man bija prātā. Gribēju tikai pamēģināt…

      – Tas ir super! Tu izskaties kolosāli! Man bija grūti tevi pazīt. Apžēliņ, Liza, tev var dot divdesmit gadu, un tu esi tik seksīga!

      – Vai patiešām?

      Džūlija, sagrozījusi gurnu, uzlika uz tā plaukstu.

      – Līdz šim tu tikai slēpies.

      Pulss kaklā sūrstēja kā ievainojums. – Tātad ir labi? Vai es izskatos labi?

      – Pat ļoti. – Džūlija ar pirkstu uzzīmēja gaisā apli. – Apgriezies, Liza! Parādies no visām pusēm.

      Pietvīkusi, gandrīz sākusi raudāt, Elizabete apgriezās riņķī.

      – Ak jā! Šovakar mēs uzdzīvosim.

      – Tu arī lieliski izskaties. Kā vienmēr.

      – Patīkami dzirdēt.

      – Tev ir jauka kleita.

      – Tā ir māsas kleita. – Džūlija arī apgriezās un papozēja melnajā minikleitā. – Viņa mani nogalinās, ja uzzinās, ka esmu to aizņēmusies.

      – Vai ir jauki, ja ir māsa?

      – Nav slikti, kad ir vecāka māsa, kurai ir tāds pats izmērs kā man, lai gan pārsvarā viņa uzvedas cūciski. Parādi apliecību! Taksometra skaitītājs darbojas, Liza.

      – Ak jā! – Liza atvēra vakara somiņu, kuru bija izvēlējusies no mātes kolekcijas, un izņēma viltoto apliecību.

      – Kā īsta, – Džūlija secināja pēc tam, kad, pieri saraukusi, to nopētīja un uzlūkoja Elizabeti ar lielajām, brūnajām acīm. – Tiešām kā īsta.

      – Sanāca gluži labi. Ar smalkāku aprīkojumu es varētu izgatavot vēl labāku, bet šim vakaram derēs arī tāda.

      – Pat taustot šķiet kā īsta, – Džūlija čukstēja. – Tev ir talants, meitenīt. Tu varētu kārtīgi nopelnīt. Es pazīstu puišus, kuri maksātu bargu naudu par tamlīdzīgiem dokumentiem.

      Ar joni atgriezās bailes.

      – Tu nedrīksti nevienam neko teikt. Tas ir tikai šim vakaram. Tas ir nelikumīgi, un, ja to atklās…

      Džūlija pielika pirkstu pie sirds un lūpām.

      – No manis neviens neko neuzzinās. “Nu, tikai Tifanija un Embera,” viņa domās piebilda. Viņa veltīja Elizabetei smaidu, jo ticēja, ka spēs pārliecināt jauno paziņu iegūt vēl pāris jaunu draugu.

      – Dosimies ceļā!

      Kad Elizabte bija aizvērusi un aizslēgusi durvis, Džūlija saņēma viņu aiz rokas un skriešus aizvilka pie gaidošā taksometra. Viņa pateica šoferim, uz kuru klubu braukt, un sagrozījās sēdeklī.

      – Tātad… mūsu darbības plāns. Pirmkārt, vēsi.

      – Vai vajadzēja paņemt līdzi džemperi?

      Džūlija iesmējās un samirkšķināja acis, bet aptvēra, ka Elizabete runā nopietni.

      – Nē, es gribēju teikt, ka mums jāizturas mierīgi, it kā mēs to vien darītu kā staigātu pa klubiem. It kā mums tas nebūtu nekas īpašs. Tikai kārtējais sestdienas vakars.

      – Tas nozīmē, ka mēs saglabājam savaldību un iejūkam pūlī.

      – Tieši