Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla

nodomāja, apņēmīgi izlēmis neatbildēt, kaut arī ignorēt nu jau labi iepazītās nemiera trīsas pakrūtē šķita gandrīz neiespējami. Jēziņ, šādās lietās viņam nudien trūka izmaņas!

      Zvans aprāvās, un Gērijs izpūta aizturēto elpu, juzdamies tik atvieglots, it kā būtu izvairījies no lodes. Tagad vajadzēja aši nokļūt atpakaļ uz viesnīcu Soho rajonā.

      Kur viņa motocikls ir tagad, kad savs braucamais būtu visvairāk vajadzīgs? Vienlīdz lielā mērā satraukts un saīdzis, Gērijs nepacietīgi novaidējās. Kaut arī rokas pilnas ar iepirkumu maisiņiem, Ducati atrisinātu problēmu, un viņam nenāktos meklēt taksometru brīdī, kad neskaitāmi pilsoņi tepat līdzās mēģina paveikt to pašu varoņdarbu.

      Lai notiek kas notikdams – Gērijs apņēmīgi izstiepa roku un spēra soli uz ielas braucamās daļas, gluži tāpat kā to dara filmu varoņi, sacīsim, Romā…

      Iegādājušies vērtīgo gredzenu, Ītans un Deizija iznāca no Tiffany.

      – Ko darīsim tagad, sirsniņ? Varbūt tu gribi doties uz Disneja veikalu? – Ītans ierosināja, kaut arī no visas sirds cerēja, ka Deizija jūtas tikpat nogurusi kā viņš. Aiz muguras gara diena, un nomācošā drūzma viņam bija līdz kaklam.

      Meita sarauca deguntiņu. – Nē, manuprāt, mums vajadzētu doties atpakaļ uz viesnīcu.

      – Domāju, ka tev taisnība. – Ītans satvēra meitas roku un grasījās kaut ko piebilst, kad sakāmo aprāva skaļš izsauciens.

      – Paldies par to pašu, ērms tāds! – balss pārskanēja apkārt valdošo trokšņu kakofoniju. Ītans nodomāja, ka saklausījis to galvenokārt nepārprotamā akcenta dēļ, jo arī Vanesa bija dzimusi īriete.

      Tēvs un meita pagriezās, lai paraudzītos uz balss īpašnieku. – Nebaidies, dārgumiņ. Tas puisis gluži vienkārši mēģina noķert taksometru, un lai viņam labi veicas. Tātad – ko tu…

      Un atkal neizdevās pabeigt teikumu, jo spalgi nobrēcās auto taure, kam sekoja griezīgs bremžu kauciens. Pagriezies Ītans ieraudzīja to pašu vīrieti, kurš tagad gulēja ielas vidū, un viņam apkārt vāļājās izmētāti iepirkumu maisiņi.

      – Nolāpītais idiots! – taksometra vadītājs iesaucās pa atvērto auto logu.

      Vai dieniņ… Cieši turēdams meitas rociņu, Ītans spraucās cauri aizvien blīvākajam ziņkārīgo pūlim. Būdams universitātes lektors, viņš bija saņēmis apmācību un sertifikātu pirmās palīdzības sniegšanā un uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt, ja tuvumā bija noticis kāds negadījums.

      – Izsauciet neatliekamo palīdzību! Tikai ātri, – viņš izrīkoja, tuvodamies cietušajam.

      Nometies tam līdzās, Ītans tūdaļ pamanīja, ka vīrietis joprojām elpo, un atvieglots mēģināja noguldīt cietušo ērtāk.

      – Vai viņš nav nopietni ievainots? – vaicāja taksometra šoferis, kurš vēl aizvien šķita notikušā apdullināts. – Cilvēk, viņš izlēca priekšā kā no zila gaisa. Nudien, man nebija ne mazākās iespējas izvairīties no sadursmes.

      – Lāgā nezinu. – Ītans saudzīgi noslaucīja asinis no cietušā pieres un apņēmās parūpēties, lai neviens nemēģinātu ievainoto pārvietot, līdz ierodas mediķi.

      – Dieva vārds, viņš uzradās kā no nekurienes. Mani pasažieri to varēs apliecināt un… ak kungs! – Arī Ītans uzmeta skatienu taksometram, kura salons jau bija tukšs. Tipiski ņujorkieši, viņš sāji nodomāja, tik ļoti steidzas, ka nespēj pakavēties vismaz tik ilgi, lai pārliecinātos, vai puisis, ko notriecis viņu taksometrs, ir dzīvs vai miris.

      – Mēģiniet neuztraukties. Esmu pārliecināts, ka cietušais izveseļosies, – Ītans mierināja šoferi, kurš, palicis bez lieciniekiem, šķita pavisam apjucis. Droši vien uztraucas par gaidāmajiem tiesu darbiem, Ītans prātoja, bet tad nodomāja, ka, iespējams, spriež pārlieku ciniski.

      Ap notikuma vietu pulcējās prāvs ziņkārīgo pūlis, un Ītans, raizējoties par ievainoto vīrieti, tomēr neaizmirsa arī par viņa mantām. Tā tikai cietušajam vēl trūka, lai pašā Ziemassvētku vakarā kāds veikls garnadzis pievāktu viņa sarūpētās dāvanas.

      – Varbūt tu varētu savākt vienkop viņa pirkumus? – Ītans uzrunāja Deiziju, kura izskatījās pamatīgi pārbijusies. – Ar šo cilvēku viss būs kārtībā, draudziņ, – viņš aši piemetināja, tagad jau gandrīz nožēlodams, ka iesaistījies incidentā, kas varētu būt potenciāli traumējošs viņa bērnam. – Mums jāparūpējas, lai neviens nenozog viņa mantas. – Ierosinājums Deizijai šķita prātīgs, jo viņa, Ītanam par lielu atvieglojumu, žigli sāka darboties.

      Visbeidzot tālumā atskanēja sirēnas, tomēr pagāja krietns laiciņš, iekams neatliekamās palīdzības auto caur Piektās avēnijas satiksmes straumi spēja izlavierēt līdz negadījuma vietai.

      Tiklīdz bija ieradušies mediķi, kas uzņēmās turpmāko atbildību par cietušo, Ītana nākamais uzdevums bija pavisam vienkāršs – nogādāt savu meitiņu viesnīcas istabas siltumā un drošībā.

      Pastāstījis mediķiem nedaudzos faktus, ko zināja par šo satiksmes negadījumu, viņš drīkstēja doties projām, kamēr cietušais, kas joprojām bija bezsamaņā, tika ievietots neatliekamās palīdzības automašīnā, kur nonāca arī viņa daudzie iepirkumi.

      – Ei, mister, – Ītanam uzsauca kāda piesmakusi balss. Saucējs izrādījās vēl viena dzeltenā Ņujorkas taksometra vadītājs, kurš acīmredzot bija atradies tuvumā un vērojis notiekošo. – Tas bij’ dikti lādzīgi no jumsīm. Kā būtum, ja es jūs un meitēnu aizvestu, kur vajag? Par velti.

      – Paldies, tas patiešām ir laipni no jūsu puses. – Ītans nodomāja, ka visi ņujorkieši varbūt nav pār vienu kārti metami. – Tas ir tikai viens kvartāls, aiziesim kājām. Tomēr pateicos. Un priecīgus jums Ziemassvētkus.

      – Labs ir. Jums tāpat. – Vadītājs atvadoties piešķieba savu beisbola cepurīti, bet Ītans un Deizija turpināja ceļu uz Plaza viesnīcu, kas laimīgā kārtā atradās pavisam netālu.

      Viesnīcas istabā Ītans palīdzēja Deizijai atpogāt ziemas mētelīti un sasildīja savās plaukstās meitenes nosalušās rociņas. Vanesa vēl nebija atgriezusies, un viņš nopriecājās, ka pēc nelāgā starpgadījuma radusies iespēja vēl brīdi pabūt divatā ar meitu. Pēc mātes zaudējuma mazā šķita baiļojamies par katru sīkumu, bet jo īpaši viņu satrauca doma, ka varētu zaudēt arī tēvu. Tās bija gluži saprotamas bažas.

      Taisnību sakot, palaikam Deizija atgādināja Džeinas samazinātu kopiju, jo gluži tāpat mēdza Ītanu rāt par viņa ēšanas paradumiem un pamācīt, ka nedrīkstot lietot tik daudz neveselīgas pārtikas. Ītans uzskatīja, ka sava daļa vainas par panikas sēšanu viņa astoņgadīgās meitiņas prātā būtu jāuzņemas televīzijas reklāmām, kas pastāvīgi cildināja zāles sirds slimību un diabēta ārstēšanai. Šādā vecumā bērnam pieklātos raizēties nevis par veselības problēmām, bet par to, vai vakara pasaciņai būs laimīgas beigas.

      Negadījums šķita atvedinājis atpakaļ agrāko baiļpilno Deiziju, un Ītanam vajadzēs krietni papūlēties, lai atjaunotu meitiņas pašpaļāvību un bezrūpīgo noskaņu.

      – Vai viss kārtībā? – viņš apvaicājās, un Deizija nenoteikti pamāja ar galvu. – Tu man biji krietns palīgs. Bēdīgi, bet netrūkst tādu cilvēku, kas mēģinātu izmantot iespēju un nozagt šī vīra mantas. Tu viņam palīdzēji tikpat lielā mērā kā es. Mēs abi esam lieliska komanda. – Šie vārdi lika Deizijai lepni pasmaidīt, un Ītana sirds kļuva mazliet vieglāka. – Kamēr gaidām Vanesu, varbūt