Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla

pārdevējs. – Prieks jūs atkal redzēt. Viss ir sagatavots. Mēs nebijām droši, kā rīkoties, un es piemirsu to pavaicāt mūsu telefona sarunā. Vai tūdaļ vēlaties saņemt pirkumu dāvanu iesaiņojumā, vai arī vispirms parādīsiet to dāmai? – Pārdevējs uzsmaidīja Deizijai, kura iepleta acis un plati pasmaidīja pretī.

      – Jā, lūdzu, es gribu redzēt! – viņa iesaucās, tad vainīgi aizšāva plaukstu mutei priekšā. Tik burvīgā vietā taču pieklājas izturēties savaldīgāk.

      Ītans apvaldīja smaidu.

      – Lūdzu, te būs. – Padzīvojušais pārdevējs ceremoniāli novietoja uz stikla vitrīnas Deizijas priekšā visā pasaulē slaveno tumši zilo kārbiņu un pacēla tās vāciņu, lai atklātu skatienam platīna gredzenu ar prāvu briljantu, ko Ītans bija izvēlējies pirms divām dienām.

      Gredzena izmēru bija nācies pielāgot, tālab viņš pēc tā ieradās tikai šodien un vēlreiz pārliecinājās, ka izvēle bijusi pareiza. Klasisks Tiffany dizains – nedaudz virs stīpiņas izvirzījies briljants, ko ietver seši platīna kāsīši, kas izceļ dārgakmens šķautņu mirdzumu.

      – Nu, ko tu par to domā? – viņš jautāja Deizijai, kaut arī bija skaidrs, ka viņa ir sajūsmā par skaisto gredzenu. Tiesa, jautājuma jēga bija gluži cita.

      Kad Deizija pagriezās, aizgrābtā sejas izteiksme pavēstīja visu, ko viņš vēlējās zināt.

      – Lieliska izvēle, tēt, – Ītana astoņus gadus vecā meitiņa apliecināja. – Vanesai tas patiks!

      Paldies Dievam, viņa bija reaģējusi pozitīvi.

      Visu dienu – nē, pat veselu mēnesi – Ītans bija bažījies par meitas izjūtām šajā svarīgajā jautājumā. Jo sevišķi tāpēc, ka šis ceļojums uz Ņujorku abiem bija īpaši nozīmīgs.

      Pirms vairākām stundām, kad viņi baudīja karstu šokolādi kādā no Vidusmanhetenas kafejnīcām, viņš bija vērojis meitu knibinām citrona kūku un nopratis, ka bērnu nodarbina svarīga doma. Arī Deizijas māte dziļu pārdomu brīžos bija mazliet piemiegusi acis un tikko jaušami izbīdījusi uz priekšu zodu.

      – Kā tev patīk Taimskvērs lampiņu un greznojumu rotā? – Ītans aplinkus mēģināja izdibināt meitas domīguma iemeslus.

      – Viss ir ļoti skaisti, – meitene atbildēja un apklusa, lai paraudzītos pa logu uz drūzmas pilno ielu. – Mamma stāstīja, ka šajās dienās visa Manhetena līdzinoties vienai lielai Ziemassvētku eglei. Viņai bija taisnība.

      – Tu patiešām atceries, ka tava mamma daudz stāstīja par Ņujorku, vai ne?

      Bērns skopi pasmaidīja. – Tolaik biju pavisam maza, bet man ļoti patika šie stāsti.

      Ītans pamāja ar galvu. – Protams, viņai bija taisnība par to milzīgo Ziemassvētku egli. Tavai mammai bija taisnība ļoti daudzos jautājumos.

      Negaidīti apjaušot, cik nozīmīgs šķiet fakts, ka viņš kopā ar meitu atrodas pilsētā, kuru bija tik dziļi mīlējusi viņas māte, Ītanam teju vai aizcirtās elpa. Krampjaini norijis siekalas, viņš mēģināja atgūt pašsavaldību.

      – Vai zini, kurā jautājumā vēl viņai izrādījās taisnība? – Vīrietis saņēma spriegas uzmanības piesātinātu Deizijas skatienu. Tā notika allaž, kad Ītanam atradās kaut kas stāstāms par viņas māti. Nekas cits nespēja tā piesaistīt meitas uzmanību kā vien tēva piedāvātā iespēja pievienot nākamo posmiņu bilžu mīklai, kuras gabaliņi viņai droši vien šķita sajaukti un izsvaidīti; viņaprāt, meita līdzinājās tādai kā arhivārei, kas savāc un sakārto vērtīga mantojuma fragmentus. Ītans pasmaidot turpināja:

      – Viņa nemaldījās, kad apgalvoja, ka tu izaugšot par gudru un skaistu meiteni.

      Deizija pasmaidīja un atkal pagriezās pret logu, lai vērotu drūzmaino Piekto avēniju Ziemassvētku priekšvakarā.

      Kopš Ītana pēdējā un vienīgā ceļojuma uz Ņujorku bija aizritējuši deviņi gadi. Deizijas māte Džeina bija apgalvojusi, ka nepieciešams katrā ziņā apskatīt šo pilsētu, un to viņi arī izdarīja, atlidodami šurp no Londonas, kur bija viņu mājas.

      Džeina, dzimusi un uzaugusi Ņujorkā, gluži vienkārši vairs nespējot vēl vienu pavasari iztikt bez pastaigas Centrālparkā, kad tur “sāk raisīties pirmais zaļums”. Reizēm viņa ne no šā, ne tā mēdza izteikties tamlīdzīgā garā, savukārt Ītans tādos gadījumos piezīmēja, ka varbūt angļu valodas speciāliste esot tieši viņa, nevis viņš. “Nav tiesa, profesor,” sieva šķelmīgi piemiedza ar aci. “Tu esi tas gudrais un radošais, kamēr es gluži vienkārši esmu dzimusi romantiķe.”

      Tolaik Džeinas vecāki jau bija aizgājuši pensijā un pārcēlušies uz Floridu, tālab viņai neradās iespēja apciemot dzimto pilsētu tik bieži kā gribētos.

      Lielā Ābola apmeklējuma laikā pāris bija ieņēmis Deiziju. Viņu iemīļotais un bieži pieminētais joks, ko Džeina nekautrēdamās stāstīja arī radiem un draugiem, skanēja šādi – Deizija nākusi pasaulē tāpēc, ka viņas vecāki pazīstamo izteicienu “pilsēta, kas nekad neaizmieg” esot uztvēruši burtiski. Pēc profesijas personiskā trenere un uztura speciāliste, Džeina netaupīja pūles, lai Ītans allaž būtu lieliskā formā, un šis fakts šķita rūgti ironisks, kad viņa atklāja, ka pati slimo ar olnīcu vēzi, un uzzināja arī to, ka dzīvot atlicis tikai nedaudzus mēnešus, ja vien ķīmijterapija nepaveiks īstu brīnumu.

      Tolaik Deizijai bija pieci gadi. Džeina un Ītans dziļi mīlēja viens otru, tomēr tā arī nebija apprecējušies, bet šie bēdīgie jaunumi mudināja Ītanu kaut ko darīt lietas labā.

      – Nekļūsti smieklīgs, mīļais. Visu šo laiku esam bijuši laimīgi; kāpēc tagad kaut ko mainīt? – Džeina iebilda, vieglā tonī piemetinot: – Turklāt drīz man nebūs atlicis pietiekami daudz matu, kur iespraust plīvurīti!

      Ītans bija gatavs izpildīt visu, ko Džeina vēlētos, un viņa izteica vairākas pēdējās vēlēšanās.

      Viena no tām bija šāda – aizvest Deiziju uz Ņujorku Ziemassvētku laikā, kad viņu meita būs pietiekami paaugusies, lai novērtētu un izbaudītu šo iespēju. Džeina bija stundām ilgi stāstījusi Deizijai par Manhetenas burvību un bērnības Ziemassvētkiem savā dzimtajā pilsētā.

      Kad pirms vairākiem mēnešiem pati Deizija ierunājās par šādu ceļojumu, Ītans apjauta, ka īstais brīdis ir klāt.

      Kādu vakaru maltītes laikā viņš ieminējās par šo ideju savai draudzenei Vanesai cerībā, ka viņa ar prieku pievienosies tēvam un meitai. Kaut arī Džeinas novēlējuma dēļ brauciens būs īpaši nozīmīgs tieši viņam un Deizijai, šķita svarīgi, lai tajā piedalītos arī Vanesa. Pēdējā pusgada laikā viņu attiecības bija ievirzījušās visnotaļ nopietnā gultnē, un tas ļāva cerēt, ka viņi varētu apmeklēt Ņujorku trijatā.

      Varbūt Ītanam un Deizijai šis ceļojums iezīmēs tādu kā simbolisku pāreju nākamajā dzīves posmā? Džeina bija nomirusi pirms trim gadiem, un Ītans zināja, ka ir saņēmis mīļotās svētību nākamajām attiecībām, jo viņa bija vēlējusies, lai Ītans nepaliek viens.

      – Sameklē sievieti, kura ceps tev maizi, – Džeina bija smējusies, tādējādi atsaucot atmiņā viņu seno joku par ēšanas paradumiem. Džeina bija kā apsēsta ar veselīga uztura principiem, un viņi reti lietoja rafinētus, cieti saturošus produktus, sacīsim, maizi un kartupeļus. Ītans, kuram garšoja ogļhidrātiem bagāta pārtika, nereti iebilda pret šādu kārtību. Beigu beigās izrādījās, ka nav nozīmes tam, ko kurš ēd, ja vēzis tā kā tā aizraidīja Džeinu aizsaulē.

      Tomēr viņš saprata, ka šim vēlējumam ir