Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla

Viņš truli pastiepa uz atvadām roku.

      – Es arī ceru. – Reičela piepeši dāvāja apmulsušajam Ītanam ašu apskāvienu. – Vēlreiz paldies par visu. Tas bija lieliski. Paliec sveika, Deizij! – viņa noteica, tad pamāja ar roku un prom bija.

      Ītans labu brīdi noraudzījās viņai pakaļ, lāgā nezinādams, ko domāt.

      – Man viņa pa īstam patīk, tēt, – atzinās Deizija, kuru, šķiet, nepavisam nesatrauca fakts, ka viņi nav tikuši tālāk ne soli. – Viņa cep cepumiņus. Un ļoti jauki smaržo.

      Ītans izklaidīgi pasmaidīja. – Jā, jā, viņa ir ļoti jauka. – Ko gan tagad lai iesāk?

      Piepeši viņš jutās pārguris no pēdējās dienās piedzīvotā. Galvā nevienas domas. Bija par vēlu mainīt lidojuma biļetes; arī tad, ja aviokompānija izrādītu pretimnākšanu, tik novēlota maiņa izmaksātu viņam vai veselu bagātību. Pat paliekot Ņujorkā ilgāk, Ītans vienalga nevarētu ierīkot slimnīcā nometni, lai sagaidītu brīdi, kad Noulss jutīsies labāk. Turklāt Vanesa jau bija nojautusi kaut ko nelāgu.

      Ītans iedzēra malku kafijas, bet tikpat labi tasē varētu atrasties trauku mazgājamais ūdens. Piepeši kļuva skaidrs – kopš Ziemassvētku rīta, kad aizsākās šī jezga, viņš nav spējis nedz kārtīgi paēst, nedz arī izbaudīt ēdiena garšu.

      – Tēt, ko mēs tagad iesāksim? – Deizija jautāja. – Vai vēlreiz dosimies uz Tiffany, lai nopirktu Vanesai citu gredzenu?

      Ak, šī astoņgadīgā bērna vientiesība! Itin kā Ītanam būtu kaut kur pietaupīti pārdesmit lieki tūkstoši…

      Viņš paķēra vienu no cepumiņiem, ar ko patlaban mielojās Deizija, cerībā, ka saldumi palīdzēs pārvarēt šķērmo dūšu. – Ļauj nokost kumosiņu.

      – Bet, tēt, tu nedrīksti noēst par daudz!

      – Kurš to apgalvo? – viņš ķircinājās. – Tāds jēdziens kā “pārāk daudz cepumu” vispār neeksistē. – Viņš sabēra mutē veselu sauju, visai nemākulīgi mēģinot attēlot Cepumu mošķi no “Sezama ielas”.

      Deizija ķiķināja; šī skaņa allaž uzlaboja Ītana omu. – Tēt, tu esi muļķīgs.

      – Nekā, tu.

      – Nē, tu.

      Kamēr Ītans turpināja ķircināties ar savu mīļo meitiņu, viņš atcerējās, ka pasaulē eksistē vismaz viena sieviete, kas, par spīti jebkurām nebūšanām, vienmēr dzīvei piešķir gaišākas krāsas.

      9. nodaļa

      – Tas taču ir brīnišķīgi, vai ne? – Reičela dažas stundas vēlāk teica klausulē. Kaut arī viņas abas ar Teriju iepriekšējo dienu laikā bija atstājušas viena otrai ziņas balss pastā, šī bija pirmā īstā draudzeņu saruna.

      Par spīti dienas pirmajā pusē piedzīvotajām biedējošām veselības stāvokļa svārstībām, Gērija stāvoklis bija stabilizējies, tomēr nomoda brīži vēl bija tik īsi, ka Reičelai joprojām nācās paciesties, lai sagaidītu grandiozo bildinājuma brīdi. Nebija lielas jēgas palikt slimnīcā, un Kima ieteica Reičelai atgriezties viesnīcā un atpūsties – viņa piezvanīšot, ja sirdzēja stāvoklis mainīsies.

      Reičela izmantoja šo laiku, lai piezvanītu savai labākajai draudzenei un izstāstītu satriecošos jaunumus.

      – Es sacīšu tikai to, ka viņam bildinājuma brīdī katrā ziņā jānometas uz viena ceļgala, citādi nākamreiz mūsu bistro viņš varēs dabūt alu tikai sev uz galvas. Un nemaz neiedomājies, ka es patlaban jokoju!

      Reičela iesmējās. Viņas ar Teriju allaž mēdza šādi ķircināties, bet zem vieglās vārdu pārmaiņas allaž jautās draudzeņu savstarpējā izpratne, mīlestība un atbalsts.

      Meitenes pirms daudziem gadiem bija iepazinušās pavāru skolā, un, kopš abas tika saliktas vienā pārī maizes cepšanas kursa laikā, viņas drīz vien kļuva nešķiramas.

      Tajā pirmajā dienā, kamēr rūga maizes mīkla, Reičela noknieba gabaliņu, lai ieelpotu mīklas aromātu un siltumu. – Debestiņ, kas gan tik īpašs piemīt svaigas mīklas smaržai? – viņa klusi ievaidējās un pievēra acis.

      – Nezinu, bet, pirms tu manu acu priekšā sasniedz orgasmu, labāk pietaupi šīs spēcīgās izjūtas manai slavenajai ierauga maizei, – Terija sprēgāja vien. – Tev mutē saskries siekalas, un ceļgali sāks ļodzīties. Patiesībā tās dēļ izšķīros ar savu puisi. Viņš bija greizsirdīgs un netika pāri šīm jūtām.

      Reičela skaļi iesmējās. – Nekā nebija, labāk pagaidi, kad celsi pie lūpām manu sicīliešu maizi ar olīvām; kad kumoss izkusīs tev uz mēles, uzreiz sapratīsi, kas un kā.

      – Tad nes to šurp, – Terija bija izaicinājusi.

      Tā tas sākās. Atšķirībā no Dublinā dzimušās un uzaugušās Terijas Reičela bija pilsētā nesen ieradusies lauku meitene, kurai šeit vēl nebija draugu. Nākamajā dienā pēc lekcijām viņas satikās, lai ieturētu maltīti netālajā kafejnīcā, kur taukaini galda piederumi neskaitījās nekas īpašs, un kopš tā paša brīža kļuva par draudzenēm uz mūžu.

      Nedēļas nogales tika pavadītas Svētā Stīvena parkā, aizrautīgi tērzējot un mielojoties ar pašu cepto maizi, sieru, augļiem un vīnu – daudz vīna. Nākamo mēnešu laikā abas meitenes satuvināja gan dalīšanās ar ēdienu receptēm – īsts garšu, tekstūras un aromātu karuselis –, gan arī savu dzīvesstāstu un nākotnes sapņu uzticēšana otrai.

      Reičelas un Terijas kaislība uz ēdienu gatavošanu, bet jo īpaši viss, kas saistīts ar maizes un konditorejas izstrādājumu cepšanu, darīja šo draudzību par gluži vai likteņa lemtu. No tās dzima plāni par mazbudžeta ceļojumu apkārt pasaulei, lai pētītu dažādu valstu kulinārijas tradīcijas, īpašu vērību pievēršot Vidusjūras valstu virtuvei. Pēc pavāru skolas izlaiduma viņas pavadīja galvu reibinošu vasaru, apceļodamas visu Eiropu.

      Pēc tam Reičela un Terija vairākus gadus strādāja dažādos ēdienu piegādes uzņēmumos, tomēr ciešās draudzības saites neatslāba un draudzeņu loma vienai otras dzīvē nemazinājās.

      Kad pirms gada saslima Terijas tēvs, kam piederēja neliela kafejnīca – bārs Dublinas centrā, abas sievietes nolēma atpirkt uzņēmumu, no jauna apmēbelēt un iekārtot telpas, pēc tam pārvēršot vienkāršo kafejnīcu izsmalcinātā Vidusjūras stila bistro, kam tika dots nosaukums “Stromboli”.

      Kopējā uzņēmuma veidošanā lieti noderēja gan Terijas biznesa ķēriens, gan Reičelas radošā pieeja. Kaut arī nereti izraisījās aizrautīgi strīdi, ķildas allaž noslāpēja smiekli. Reičela augstu vērtēja Terijas pragmatismu un aso prātu; Terija savukārt dievināja draudzenes aizrautību un impulsivitāti.

      – Es taču esmu nogaidītāja un vērotāja. Toties tu – karstgalve, – Terija paķircināja Reičelu ikreiz, kad darbu steigā viņu lomas reizēm izmijās.

      Citkārt telpu atjaunošanas darbus organizētu Terija, bet dienā, kad viņas tēva slimība bīstami saasinājās, Reičela piekrita draudzenes vietā satikties ar Gēriju Noulsu.

      Un tagad, sēžot viesnīcas istabā uz palodzes uzslietām pēdām, Reičela nespēja noticēt savādajam dzīves pagriezienam, kas todien lika viņai sastapt liktenīgo vīrieti. Tikpat labi šajā viesnīcas istabā varēja sēdēt Terija un stāstīt par grandiozajiem jaunumiem viņai, tomēr tas nešķita ticami. Divi cilvēki, kurus Reičela mīlēja visdziļāk, ne vienmēr (ja vispār) sapratās, tāpēc arī nebija iespējams pat iztēloties, ka Terija un Gērijs varētu kalt plānus par kopīgu nākotni, līdz nāve tos šķirs.

      Un