Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla

matus.

      – Jūs esat tas, kurš palīdzēja cietušajam? – iestarpināja jaunākā medmāsa. – Feldšeri jūs pieminēja.

      – Jā, es. – Ītans sakrustoja rokas pār krūtīm un izvērsa platāk pēdas, lai no augšas uzlūkotu bargo medmāsu, kura joprojām neizskatījās īsti pārliecināta.

      – Jauks gājiens, mēneša labākā darbiniece, – viņa noteica, izteiksmīgi pabolīdama acis uz kolēģes pusi. Tad no jauna pievērsās Ītanam. – Labi, varbūt tas mazliet maina situāciju. Es gribēju teikt, ka Manhetenā neviens tā nerīkojas. – Sieviete izbrīnā pašūpoja galvu un šķita kaut ko nopietni pārdomājam. Ītana saspringtie pleci mazliet atslāba. – Labi, tā kā jūs pastiepāt palīdzīgu roku cietušajam, noteikumus būs iespējams mazliet mīkstināt. Es atļaušu jums tikties ar pacientu.

      Protams, mūsu darbinieka uzraudzībā.

      Ītans apvaldīja pacilātību. – Es to augstu vērtēju.

      – Nē, māsa Stārka, brīvprātīgās pavadones nav nepieciešamas, – vecākā sieviete paskarbi teica jaunākajai kolēģei, kura cerību pilna jau cēlās kājās. – Taisnību sakot, jūs varētu pieskatīt mazo jaunkundzi, kamēr es sameklēšu kādu, kurš pavadīs misteru Grīnu uz palātu.

      – Katrā ziņā, – jaunākā māsa atbildēja. – Vai drīkstu piedāvāt viņai dzērienu un kādu našķi? – meitene apvaicājās Ītanam.

      – Jā, varat dot visu, ko viņa grib, – Ītans atbildēja. – Vai tev nav iebildumu, sirsniņ?

      Deizija pamāja ar galvu, un Ītans drīz vien sanitāra pavadībā soļoja uz palātu, kurā, cerams, veseļojās meklētā persona.

      Pabāzis galvu pa durvīm, Ītans tūdaļ atvieglots konstatēja, ka gultā patiešām guļ vīrietis, kuram viņš pirms divām dienām bija sniedzis palīdzīgu roku, un izpūta neviļus aizturēto elpu.

      Beidzot!

      – Vai drīkstu aprunāties ar pacientu? – viņš pavaicāja sanitāram.

      – Baidos, ka tas nebūs iespējams. Cietušais lielākoties atrodas bezsamaņā. Galvenokārt zāļu izraisītā bezsamaņā, tomēr jāatzīst, ka nabags ir pamatīgi cietis.

      Nolādēts! Šādu iespēju Ītans nebija ņēmis vērā. Tomēr šis vismaz bija meklētais vīrs; ja viņš šo laiku pavadījis bezsamaņā, varēja cerēt, ka Ītana Tiffany maisiņš joprojām atrodas starp cietušā mantām, turklāt vīrietis pat nenojauš par samainītajiem pirkumiem.

      Tātad vienīgais, ko šādā situācijā iespējams darīt, – gaidīt, līdz vājinieks pamostas (cerams, ka tas notiks drīz). Viņi aprunāsies, noskaidros pārpratumu, un Ītans ar savām dāmām lidos atpakaļ uz Londonu. Bet pirms tam viņš parūpēsies par to, lai visi trīs vēlreiz sapulcētos viesnīcas istabā ap improvizēto Ziemassvētku eglīti, jo tad Ītans nometīsies uz viena ceļgala un bildinās Vanesu tieši tā, kā to bija iecerējis. Tas būs brīnišķīgi.

      Pēc tam viņu trijotne baudīs pēdējās vakariņas Ņujorkā, pasmiesies par piedzīvoto un tērzēs par jauno dzīvi, ko mājās sāks veidot kopīgiem spēkiem. Ītans to visu iztēlojās tik skaidri, ka nācās saņemties, lai nemēģinātu tūdaļ uzbikstīt ievainoto vīrieti no zāļu izraisītā miega.

      Tomēr pēc desmit minūtēm cietušais joprojām nebija atmodies, bet uz Ītana mobilo telefonu atkal zvanīja Vanesa, kura bija pabeigusi iepirkties un brīnījās, kur gan palikuši Ītans un Deizija.

      Gaidot koridorā aiz palātas durvīm – pa to laiku Ītans paguva uzzināt, ka cietušā vārds ir Gērijs Noulss, – Ītans jau iepriekš bija pamanījis displejā Vanesas numuru, tomēr ļāva aparātam pārslēgties uz balss pastu, kamēr sagudros daudzmaz ticamu aizbildinājumu. – Sveika, mīļā, – viņš tagad atsaucās, mēģinot runāt bezrūpīgā tonī.

      – Sveiks, kur jūs abi esat palikuši?

      – Atrodamies pie Beterijparka, – Ītans meloja. – Aizvedu Deiziju papriecāties par pilsētas siluetu no Stetenailendas prāmja klāja. – Viņš saviebās, niknodamies uz sevi, ka tik nekaunīgi māna Vanesu. Bet vai tad viņam bija izvēle? – Tomēr esam gandrīz beiguši šīs izpriecas un būsim atpakaļ aptuveni pēc stundas – tas atkarīgs no satiksmes.

      – Jauki. Satiksimies viesnīcā? – Vanesas balsī jautās saspringtība – un kāds gan tur brīnums? Ītans pēdējās dienās bija izturējies tik izklaidīgi un noslēgti, ka to nevarēja nepamanīt. Laikam vajadzēs pēc iespējas ātrāk atgriezties viesnīcā. Ja Noulss nemostas, nebija jēgas ilgāk grozīties viņa tuvumā, turklāt Deizija droši vien jau kļuva nemierīga.

      Ītans izlēma vēlreiz izmēģināt laimi un uzzināt ko vairāk par šo noslēpumaino misteru Noulsu. Tuvojoties medmāsas galdam, viņš ieraudzīja, ka Deizija acumirklī pielec kājās.

      – Vai tas ir viņš, tētiņ? – mazā dedzīgi taujāja.

      – Jā, viņš, – Ītans pasmaidīja.

      – Super! Vai pie viņa ir…? – Tēva asais skatiens aprāva teikumu īstajā brīdī. – Vai pie viņa ir mūsu iepirkumu maisiņš?

      Ītans paskatījās uz jauko medmāsu Molliju, kura vēroja notiekošo ar spraigu interesi. Tad nomākts ievilka elpu. – Esmu pārliecināts, ka ir, diemžēl man nebija iespēju to pavaicāt, jo viņš ir bez samaņas.

      – Vai dieniņ… – Deizijas seja izstiepās.

      – Piedodiet? – Mollija attaisnoja Ītana cerības, jo bija uzmanīgi noklausījusies šo dialogu. – Vai jūs pieminējāt iepirkumu maisiņu?

      – Jā, kāpēc tā vaicājat?

      – Hmm… – Meitene paraudzījās apkārt, itin kā bažīdamās, ka sarunu var noklausīties valdonīgā priekšniece. – Gribu teikt, ka es atrados darbā, kad ieveda cietušo vīrieti, un viņam līdzi bija krietni daudz iepirkumu maisu. Daži no īsti smalkiem veikaliem, – viņa piemetināja.

      – Jā, Deizija pieskatīja cietušā mantas, kamēr gaidījām neatliekamo palīdzību. Jūs jau zināt, kādi mēdz būt cilvēki, – Ītans turpināja, tādējādi vēlreiz uzsverot savus nopelnus Noulsa labā. – Es prātoju… lieta tā, ka maisiņš, ko mēs pazaudējām, bija ļoti svarīgs un…

      – Tātad jūs esat puisis, kurš palīdzēja tam nelaimes putnam no trīssimt trešās? – Atskatījies Ītans pamanīja tuvojamies vēl vienu medmāsu.

      Sasodīts… Ītans klusībā šķendējās, jo bija pietrūcis pavisam nedaudz, lai Mollija pavēstītu, kur patlaban tiek uzglabātas Noulsa mantas. – Tas tiesa. – Viņš izmocīja smaidu.

      – Esat rīkojies ļoti cildināmi, ka steidzāties palīgā ielas vidū notriektam puisim, – pienācēja turpināja.

      – Droši vien. – Ītanu sāka nogurdināt cilvēki, kas ņēmās viņu pilnām mutēm slavēt, bet nepalīdzēja tikt ne soli tālāk. – Tikai esmu pārliecināts, ka manā vietā jebkurš būtu rīkojies tieši tāpat.

      – Ņujorkā? Dārgais, nedomāju vis. Drīzāk jau te cilvēka nelaime tiek uzskatīta par sīkumu, ja vien tādējādi rodas iespēja pievākt kaut ko sev. – Sieviete smaidīdama piemiedza ar aci Deizijai.

      – Esmu ieguvis sertifikātu pirmās palīdzības sniegšanā, un paradums šādās situācijās vienaldzīgi nepaiet garām man kļuvis par otro dabu. Starp citu, es esmu Ītans Grīns, un šī ir mana meita Deizija. – Viņš nosprieda, ka tikpat labi var izturēties jauki, lai tādējādi iegūtu sev pēc iespējas vairāk sabiedroto.

      – Priecājos