Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita

iedomājoties, kā Metjū zvana Tišai, lai pirms mūsu ierašanās dotu norādījumus un parūpētos, ka man būs viss vajadzīgais.

      Man vajadzēja viņu satikt, nokārtot to mūsu starpā. Pagatavoju kafijas tasi un devos meklēt savu vīru. Nostājos virtuves durvīs, saklausīdama vienīgi pulksteņa tikšķēšanu. Man šī skaņa allaž bija likusies uztraucoša, atgādinot par neizbēgamo laika ritējumu. Es neuzsaucu, zinot, ka viņa tur nav.

      Pievērsos durvīm virtuves dziļumā, kas veda ārā no mājas, un devos uz to pusi. Iekšpagalms līdzinājās mājas priekšpusei, ar saaugušu zāli, kas tālāk atdeva vietu kupliem kokiem un krūmiem. Nelielā ēka, kuru biju redzējusi iepriekšējā vakarā, atradās man labajā pusē, izskatīdamās tikpat vientuļa kā pirmīt.

      Odi spindza apkārt, šaudīdamies ap manu atkailināto ādu, taču nenosēzdamies uz tās. Es neraizējos. Piederēju pie tiem nedaudzajiem laimīgajiem, kas odus neinteresē. Iedzēru malku kafijas, saskatīdama vēl viena dārza aprises, lielus akmeņus, kas iezīmēja četrstūrainus laukumus. Mitrums klājās pāri dārzam kā mikls plīvurs, un es jutu, kā mani rūpīgi iztaisnotie mati sacirtojas.

      Taciņa veda no dārza uz mežu, un es gāju pa to, itin kā kāda neredzama aukla vilktu mani pareizajā virzienā gluži tāpat, kā tas, manuprāt, notika ar putnu aizlidošanu uz dienvidiem. Ieraudzīju saules atspīdumu ūdenī starp kokiem, pirms saskatīju strautu un piestātni, kas stiepās no krastmalā izbūvētajiem koka pakāpieniem, pagarinot taciņu, uz kuras es atrados. Pie steķiem piestātnes galā viens otram pretī bija izbūvēti divi gari soli. Spēju iztēloties Metjū kā mazu zēnu sēžam tur ar makšķeri un nolūkojamies saules apspīdētajos viļņos tieši tāpat, kā viņš to darīja tagad. Viņa tumšie mati, kas, saulei uzspīdot, iekrāsojās rudi, mirdzēja, un man aizžņaudzās kakls, noskatoties, kā viņš noliec galvu, iegrimis dziļās domās.

      Es nepakustējos, taču viņš pagriezās, un mūsu skatieni sastapās. Metjū palika stāvam, kamēr es ātri nokāpu lejā pa kāpnēm piestātnes malā un apstājos, sajuzdamās mazliet neomulīgi, tai nošūpojoties. Tad, ļoti lēni, cenzdamās spert soļus dēļiem pa vidu un novērsusi skatienu no ūdens abās pusēs, es devos uz priekšu, līdz apstājos viņa priekšā. Turēju savu krūzi starp mums, neļaudama sev piedot viņam, kamēr man vēl nebija iemesla to darīt.

      Kafijā atspoguļojās izķēmots manas sejas attēls, kad es iedzēru vēl vienu malku šķidruma, kas bija kļuvis gandrīz vai par daudz auksts, lai būtu dzerams. Vēl aizvien turēdama krūzi starp mums, es ierunājos:

      – Es negribu būt liekule, tāpēc pateikšu tev ko tādu, ko man bija bail teikt.

      Metjū neko neatbildēja, taču man likās, ka vīra acis satumst tāpat kā katru reizi, kad viņš iegrima domās.

      Noriju siekalas.

      – Man ir bail no ūdens. – Turpināju skatīties uz kafiju savā krūzē, cenzdamās nepievērst uzmanību ūdens šļakstiem pret piestātnes balstiem vai skaņai, kas radās, zivīm vai putniem pāršķeļot virsmu barības meklējumos. – Visvairāk no okeāna, taču man ir nepatīkami atrasties līdzās jebkādam lielam ūdens daudzumam.

      Dzirdēju, kā Metjū ievelk elpu, taču es turpināju.

      – Tieši šīs bailes uzdzen man murgus. Kā tas, ko es vakar piedzīvoju mašīnā. – Pacēlu galvu, baidīdamās no tā, ko varētu ieraudzīt.

      Metjū sejas izteiksme atmaiga.

      – Esmu atvedis tevi uz salu. Es tev pat nedevu iespēju izvēlēties.

      Mans skatiens sastapās ar viņējo.

      – Es izdarīju savu izvēli. Gribēju būt kopā ar tevi. Nekam citam nebija nozīmes. Ceru, ka ar laiku spēšu… tikt tam pāri.

      Viņš izņēma krūzi man no rokām un nolika to uz sola aiz muguras, tad pievilka mani sev klāt, turēdams vaļīgi, itin kā gaidot, ka es varētu atrauties.

      – Savā darbā es bieži saskaros ar bērnības bailēm, tāpēc zinu, ka kam tādam, ko tu jūti pret ūdeni, nevar “tikt pāri” saviem spēkiem. Un es negaidu, ka tu to paveiksi. Taču varu tev palīdzēt, ja vien tu man ļausi.

      – Tu jau esi man palīdzējis, – sacīju un tad aprāvos, vēl nejuzdamās gatava pateikt, ka esmu to zinājusi jau kopš brīža, kad satikāmies. Vai ka pirmajā reizē, kad viņš mani noskūpstīja, es sajutu okeāna sāļumu, it kā viņš nestu šo vietu sev līdzi.

      Motora rūkšana, kas nebija skaļāka par bites sanoņu, tuvojās un pakāpeniski kļuva spēcīgāka, līdz es saskatīju nelielu laivu, kas kuģoja ārā no strauta dziļākos ūdeņos. Centos nedomāt par Atlantijas okeānu, kas atradās tālāk, vai par to, ka sāļais ūdens zem manām kājām ir tas pats ūdens, kas apskalo salas krastus. Viļņi mums apkārt kļuva lielāki, liekot piestātnei celties un krist. Aizvēru acis un paslēpu seju pie Metjū krūtīm, apvīdama rokas viņam apkārt.

      – Iesim prom no piestātnes, – viņš sacīja, cenzdamies pavirzīt mani uz priekšu.

      Paliku stāvot un papurināju galvu, vēl aizvien juzdama viļņu šūpošanos, taču tajā pašā laikā manīdama, ka Metjū rokas ir mani noenkurojušas.

      – Gribu uzzināt vairāk par Adriēnu.

      Viņa muguras muskuļi saspringa, taču es neatkāpos. Saņēmu Metjū aiz rokas un vedu viņu pie soliņa, kur uzmanīgi apsēdos uz maliņas, tālāk no ūdens, un cieši satvēru Metjū plaukstas savējās.

      – Ko tu gribi zināt?

      Nokremšļojos, cenzdamās uzlūkot šo situāciju tāpat kā šķērsguļu vai citus apstākļus, kad nedrīkstēja ļauties emocijām. Tieši tas padarīja mani par labu vecmāti.

      – Cik ilgi jūs bijāt precējušies?

      – Piecus gadus. Piecus gadus, trīs mēnešus un sešas dienas.

      Nebiju gaidījusi tik precīzu atbildi, it kā katra diena būtu pietiekoši svarīga, lai tiktu saskaitīta. Bet viņš taču bija apprecējis un mīlējis Adriēnu. Zinot, ko nozīmē, ja tevi mīl Metjū Freizers, es savā satrauktajā sirdī sapratu, ka viņš ir mīlējis Adriēnu un abu kopā pavadīto laiku. Kādreiz.

      Novērsos, nespēdama skatīties viņam acīs.

      – Un kas notika?

      – Viņa nomira.

      Lai ko biju sagatavojusies dzirdēt, tikai ne šos vārdus. Mans skatiens strauji pievērsās viņam.

      – Kā?

      Metjū paraudzījās lejup uz mūsu kopā savītajām plaukstām, ar īkšķi viegli noglāstīdams dzimumzīmi uz mana īkšķa pamatnes.

      – Autoavārijā pirms četriem gadiem. Viņa bija viena, un es nezināju, ka viņa ir mirusi, līdz pat nākamajai dienai.

      – Man ļoti žēl, – sacīju, pārāk vēlu aptverdama, cik muļķīgi izklausās mani vārdi. Un cik nepatiesi. Tikai pateicoties Adriēnas nāvei, Metjū tagad piederēja man. Tvēros pie šīs egoistiskās domas, nespēdama palaist to vaļā kā dedzinošu ogli, kas izgaiņāja tumsu, taču tajā pašā laikā draudēja iesvelt visu liesmās.

      – Mēs apprecējāmies ļoti jauni. Es nupat biju beidzis augstskolu un svinēju, un viņa strādāja kādā Savannas bārā – tad viņa vēl nebija vecmāte. Taču es biju draugos ar Adriēnas vecāko brāli, un mēs sākām runāties. – Viņš paraustīja plecus, it kā šī kustība izskaidrotu pārējo, kas bija noticis pēc pāris tikšanās reizēm bārā.

      – Vai viņa bija no Savannas?

      Viņš papurināja galvu.

      – Patiesībā no šejienes, lai gan Adriēna mācījās skolā Atlantā.