Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla

Viņa zināja, ka galu galā kļūs pieļāvīgāka un piekritīs piezvanīt Džonatanam, un viņa bija nogurusi. – Ko tieši tu vēlies, lai es viņam saku?

      – Es gribu, lai tu liec viņam saprast, ka nespēju paciest šādu viņa izturēšanos. Man tas nav vajadzīgs. Es to nevēlos. Es to necietīšu. Nu, vai tu ar viņu aprunāsies?

      – Ja tu domā, ka tas līdzēs, protams, es aprunāšos.

      – Es zinu, ka tas līdzēs. Viņš tevi mīl, un viņš tevī ieklausīsies.

      – Un kā ar tevi?

      – Es vienkārši tevi mīlu. Es nevienā neklausos. Tu to zini.

      Sūzena arī vienmēr bija mīlējusi Džonatanu. Viņi bija draugi jau ļoti, ļoti sen. Īstenībā viņa Džonatanu pazina ilgāk, nekā viņš pazina Amēliju. Viņa bija klāt pirmajā reizē, kad viņi abi iepazinās, viņa bija daļa no lielas kompānijas kādā bāztin piebāztā, piesmēķētā krodziņā Klepemkomonā. Pat cauri dūmiem un reibuma migliņai varēja redzēt starp viņiem šķīstam dzirksteles.

      Džonatans vienmēr bija klusākais, biklākais no viņiem. Amēliju, kad viņa bija iedzērusi pāris glāžu, drīzāk varēja raksturot kā plēsonīgu. Sūzena mēdza draudzenei teikt, ka viņa uzvedas kā vīrietis. Tas gan nenozīmē, ka viņa izturētos kā padauza, vismaz viņas labākā draudzene nemūžam neraksturotu viņu šādi. Viņai nebija pārāk garš iekarojumu saraksts (kaut arī tas vienmēr bija bijis daudz, daudz garāks nekā Sūzenai). Vienkārši Amēlija vienmēr centās iegūt to, ko gribēja. Ar baudu, apetīti un entuziasmu. Un parasti pārāk to neapsvērdama un nepārdomādama. Sūzena atcerējās – tonakt neparasti bija tas, ka pēc krodziņa Džonatans netika aizvilkts uz draudzeņu dzīvokli. Viņi apmainījās ar telefonu numuriem, norunāja “satikšanos”. Pagāja vairākas nedēļas, varbūt trīs vai četras, iekams Sūzena no rīta piecēlusies ieraudzīja uz pakaramā Džonatana mēteli. Tas viņus nodeva.

      Kad viņas ar Amēliju dzīvoja savā otrajā kopīgajā mājoklī, dzīvoklī Lačmerroudā, Sūzena dēvēja Džonatanu par “nelikumīgo iemītnieku”. Viņš visu laiku bija tur, svētdienas rītos viņš izstiepies zvilnēja uz dīvāna, pirmdienas rītos izmantoja karsto ūdeni un papīra dvieļus. Ja tas nebūtu Džonatans, iespējams, Sūzena būtu ņēmusi ļaunā. Bet viņš vienmēr bija visapburošākais vīrietis, kādu viņa jebkad pazinusi, un viņa saprata, ka ir gandrīz neiespējami uz viņu dusmoties. Viņš vienmēr bija pieņēmis meiteņu draudzību kā nemainīgu vērtību. Dažreiz viņš viņas dēvēja par savām “sieviņām”, kaut arī tas neizbēgami beidzās ar to, ka viņam tika iesviests ar dīvāna spilvenu. Turklāt nepagāja necik ilgs laiks, kad viņam pievienojās Šons, un tā dzima četrotne, kura vecajos labajos laikos pavadīja kopā tik daudz jautru brīžu.

      Un tāpēc Sūzena Džonatanam piezvanīja. Viņa sprieda, ka šobrīd viņš viņai ir vajadzīgs tikpat ļoti, cik, iespējams, viņa vajadzīga viņam. Viņi abi mīl Amēliju, un, ja reiz viņiem jābūt stipriem viņas dēļ, viņiem šis spēks būs jāsmeļas vienam no otra.

      Viņi satikās pēc divām dienām, pēc darba krodziņā netālu no Sūzenas biroja Adamsstrītā. Džonatans bija mēreni veiksmīgs brokeris kādā firmā netālu no Flītstrītas. Sūzena ieradās pirmā, un viņa jau bija izdzērusi pusi pirmās baltvīna glāzes no pasūtītās pudeles, kad ieradās viņš. Viņa piecēlās, lai sasveicinātos, un Džonatans ieskāva viņu ilgā, ciešā apkampienā, kas lika viņai justies dīvaini emocionālai. Viņai pietrūka Džonatana un Amēlijas. Viņai pietrūka viņas drauga. Tas nenozīmē, ka Amēlija būtu lūgusi Sūzenu nostāties vienā vai otrā pusē (lai vai kā, nekādu pušu taču nebija, jo viņi nekaroja savā starpā). Vienkārši dzīve aulēkšiem steidzās uz priekšu. Viņa satikās ar Amēliju. Viņa satika bērnus. Viņa nesatika Džonatanu.

      Viņa mati bija garāki. Viņš bikli paraustīja matu cirtas pie kakla. – Gribu izmēģināt garākus, – viņš sniedza paskaidrojumu. – Runā, ka tā es izskatoties jaunāks. Turklāt aug arī kā nezāles. Tikai kādas pāris reizes neesmu tos apgriezis.

      Ar šādu frizūru viņš tiešām izskatījās jaunāks, kaut arī Džonatanam nekad īsti nevarēja dot tik daudz gadu, cik viņam bija. Viņa platajā sejā joprojām bija ļoti maz krunciņu. Sūzenai bija aizdomas, ka garākus matus viņš ataudzējis Džesas dēļ. Saskaņā ar Elizabetes viedokli Džesa bija “šķebīgi daudzkārt jaunāka” par viņas tēti, kaut arī Amēlija bija ieminējusies, ka, pēc viņas domām, Džesai ir nedaudz pāri trīsdesmit. Ja runa ir par viņu vecākiem, pusaudži mēdz būt ļoti kategoriski. Sūzena nespēja iedomāties Džonatanu ar kādu citu sievieti. Bija mazliet nepatīkami, ka viņš nepieminēja Džesu, ja tā tiešām bija viņa, kurai patika, ka viņa mati ir garāki. Šis noslēpums it kā karājās gaisā starp viņiem. Muļķīgs noslēpums, kurš tāds nemaz nebija. Likās, ka Džonatans jūtas vainīgs, kaut arī, Dievs zina, viņam nevajadzēja tā justies.

      Sūzena nodarbināja sevi, steigdamās ieliet vīrietim glāzi vīna no savas pudeles, bet viņš novilka jaku un tad apsēdās viņai pretī.

      – Uz veselību! – Sūzena pacēla savu glāzi un pieskandināja pie viņējās.

      – Tas ir jāsaka Amēlijai. – Viņš nolika glāzi uz galda, nepieskardamies vīnam.

      Tagad viņa pamanīja, ka viņam nedaudz trīc roka. – Ar viņu viss būs kārtībā, Džonatan.

      – Kā tu zini? – Vīrietis izbrauca ar pirkstiem caur matiem.

      – Es nezinu. Šajā jomā neviens nesniedz nekādas garantijas. Taču viņai ir apbrīnojami labas izredzes. Slimība ir notverta agri, un ārstēšana būs ļoti enerģiska. Viņa tev to visu izstāstīja, vai ne? Deviņdesmit procenti dzīvo ilgāk par pieciem gadiem. Viņa teica, ka esot tev to paskaidrojusi, kad jūs runājāt.

      Džonatans pamāja. – Viņa man to teica. Vai viņa tev pastāstīja, ko es atbildēju?

      – Protams.

      – Tātad tu esi atsūtīta šurp, lai vestu mani pie prāta, vai ne?

      – Es nekur neesmu “atsūtīta”.

      – Mele. Es tevi neesmu saticis mēnešiem ilgi. – Viņa balsī skanēja pārmetums.

      – Man ļoti žēl. Es zinu.

      – Tev nav jāatvainojas. Man tevis pietrūka, Sūzena, tas arī viss. – Viņš izskatījās bēdīgs. – Īstenībā man pietrūkst tā visa. Joprojām.

      – Es zinu, kā tu jūties.

      Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami.

      – Un kā tev iet ar Džesu?

      Džonatans iesprauslājās. – Tu zini arī par to, vai ne?

      – Nekādu noslēpumu. Tu taču zini šo saukli.

      – Vai tas nozīmē, ka Amēlija tev stāsta visu?

      Sūzena pamāja.

      – Ko viņa par to domā?

      Amēlija to tieši nebija pateikusi. Sūzena paraustīja plecus. – Ko tad viņa varētu gaidīt? Ka tu paliksi viens uz visiem laikiem?

      Džonatans pasmaidīja. Tā nebija tāda atbilde, uz kādu, viņš, iespējams, bija cerējis. Stingri ņemot, tā nebija atbilde uz viņa jautājumu, taču viņš pazina Sūzenu jau ļoti ilgi un zināja, ka tas ir labākais, ko viņš var sagaidīt. – Mums iet labi.

      Sūzena izlieca uzaci. – Tā ir vismuļķīgākā atbilde pasaulē.

      – Mums iet labi. Ko vēl es tev varu pateikt, Sūza? Tas nav nekas nopietns. Es neesmu iemīlējies.

      – Vai tu “neesi iemīlējies” tādā nozīmē, ka tas nav uz