Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla

to raksturot citādi. Taču man ir daudz labu jaunumu. Un tie nav tikai centieni mierināt. Šis ir viens no audzēju paveidiem, kuru mūsdienās gluži labi izdodas izārstēt. Ja to notver agri un pienācīgi ārstē, deviņdesmit procenti pacientu nodzīvo vairāk par pieciem gadiem.

      – Vai mēs to notvērām agri?

      Viņš pamāja. – Man tā šķiet. Jums ir, kā mēs to saucam, pirmā stadija. Tās ir patiešām labas ziņas. Šobrīd tas nozīmē to, ka ietekmēts ir tikai viens vienīgs limfmezglu rajons. Virs atslēgas kaula. – Viņš norādīja ar roku uz Amēlijas pleciem. – Rentgena un rezonanses attēli nekādu izplatīšanos neuzrāda.

      – Un vai jūs varat to pienācīgi ārstēt?

      – Pilnīgi noteikti.

      – Taču tas nozīmē ķīmijterapiju, vai ne?

      Konsultants pamāja. – Tādā gadījumā kā šis tas ir zelta standarts. Mēs uzsāksim jums kursu, ko saucam par ABVD ķīmijterapiju. Ja jūs gribat zināt, šis nosaukums ir radies no četrām vielām šajā medikamentu kokteilī. Pilnie nosaukumi ir adriamicīns, bleomicīns, vinblastīns un dakarbazīns.

      – Vai es varu dabūt rotājumam lietussargu un spirtotu ķirsi? Varu saderēt, tā saka visi, vai ne? Šauj ārā visu, kas uz mēles.

      – Jūs varat dabūt visu, ko vien vēlaties, dārgā.

      Sūzena uzmanīgi vēroja draudzeni, pati iekodusies apakšlūpā. Viņa neraudās. Viņa to nedrīkst. Ja reiz Amēlija negrasās to darīt.

      – Cik ilgi man būs ķīmijterapija?

      – Es ieteiktu sešus līdz astoņus mēnešus. Lai būtu patiešām droši. Pēc tam, ja viss būs noritējis labi, mēs jūs pārbaudīsim reizi sešos mēnešos.

      Tas bija pamatīgs laika periods, Sūzena to zināja. Viņa redzēja, ka Amēlija kādu brīdi lūkojas lejup uz savām plaukstām, aprazdama ar šo ziņu.

      Amēlija izpūta aizturēto gaisu no vaigiem, tad lēni izelpoja, iekams atkal pacēla galvu. – Un es zaudēšu savus matus? – Viņa uzlika abas rokas uz galvas. – Nespēju noticēt, ka tas ir pirmais, par ko es raizējos…

      Viņš pamāja. – Daudzi cilvēki vispirms iedomājas tieši par to. Un – jā, visticamāk, tā notiks. Mūsdienās ir zināmas ārstniecības shēmas, kas nenoved pie matu izkrišanas, tomēr lielākoties tie tomēr noiet, un acīmredzot jums ir jābūt uz to gatavai. Tas sākas pēc pāris pirmajiem ārstēšanas seansiem, un mēs gribam, lai jūs to zināt. Lielākā daļa sieviešu pirms tam nogriež īsus matus, lai šī pārmaiņa nav tik dramatiska. Lielākoties jūs jutīsiet nogurumu. It īpaši dažas pirmās dienas pēc katra ārstniecības seansa. Droši vien jums būs arī slikta dūša, bet šajā ziņā mēs esam ļoti progresējuši – ir labi līdzekļi pret vemšanu, kas var palīdzēt tikt ar to galā. Un, kamēr saņemsiet ķīmijterapiju, jūsu imunitāte būs nomākta, tā ka vajadzēs ļoti piesargāties attiecībā uz infekcijām.

      – Tad jau labāk jāatbrīvojas no bērniem. Viņi ir mikrobu magnēti.

      Misters Svifts pasmaidīja. – Tas nebūs nepieciešams. Jums vienkārši vajadzēs būt nedaudz piesardzīgākai. Un, ja bērni noķers gripu vai kaut ko tamlīdzīgu, es ieteiktu apsvērt, vai neaiztransportēt viņus kaut kur projām – pie vecmāmiņas vai arī, iespējams, pie jūsu draudzenes…

      Vai tas būtu iespējams, ka ārsts mēģina izdibināt kādu informāciju? Tas, kā viņš pateica “draudzene”, izklausījās kaut kā īpaši. Vai viņš prāto, kāpēc Amēlijai līdzi nav atnācis vīrs? Sūzena īsti nezināja, kā Hipokrāta zvērests varētu attiekties pret to, ja ārsts flirtē ar sievieti, kurai tikko diagnosticējis vēzi. Bet Amēlijas klātbūtnē tā izturējās visi vīrieši. Gadu gaitā Sūzena to bija redzējusi pietiekami bieži. Vienkārši tas vēl nekad nebija noticis onkoloģijas nodaļā…

      – Es parūpēšos par to, lai viņa ir piesardzīga, – Sūzena ierunājās.

      Īsu brīdi valdīja klusums. Ja arī Amēlija bija kaut ko sajutusi, viņa to neizrādīja.

      – Amēlija, vai jums ir vēl kādi jautājumi?

      Viņa papurināja galvu. – Manuprāt, vienkārši ir vajadzīgs kāds laiciņš, lai es pie tā pierastu.

      – Protams. Jūs vienmēr varat man piezvanīt, ja jums kaut kas izraisa pārdomas. Pirms dodaties projām, vienosimies par pirmo seansu. Sāksim ar to, norunāts?

      Amēlija pamāja. Viņa izskatījās mazāka, it kā visi šie jaunumi būtu viņai likuši sarukt.

      – Un, Amēlij… Es patiešām ticu tam, ka mēs gūsim pozitīvu rezultātu. Jūs esat jauna, jūs esat stipra un visādā citādā ziņā veselīga. Izredzes nepārprotami ir jūsu pusē.

      Ārpusē Sūzena aplika Amēlijai apkārt rokas. – Man tik ļoti žēl, Amēlij.

      Draudzene nopurināja viņu nost, tas nebija īpaši maigi. – Par ko tev ir žēl? Tu taču viņu dzirdēji. Deviņdesmit procenti nodzīvo ilgāk nekā piecus gadus. Ja mēs ticam statistikai, kas apgalvo, ka mums visiem kādā dzīves posmā ir vēzis, man vienkārši ir paveicies.

      – Es pieņemu, ka tas ir viens veids, kā uz to skatīties.

      – Tas ir vienīgais veids, Sūzena.

      Tā bija pavēle, nevis lūgums. Bija atgriezusies vecā Amēlija, vismaz uz šo brīdi. Viņai nevajadzēja ilgu laiku.

      – Vai tu grasies visiem izstāstīt?

      – Ne uzreiz.

      – Bet tev taču tas ir jāizstāsta Džonatanam?

      – Jā, protams. Es izstāstīšu viņam, un es izstāstīšu mammai, droši vien arī tētim, ja spēšu notvert kādā brīdī, kad viņš nespēlē golfu. Tas arī viss. Pagaidām.

      – Kā būs ar bērniem? – Elizabetei bija piecpadsmit, bet Viktorijai trīspadsmit gadu. Viņas sapratīs, kaut kas nav kārtībā. Semjuels arī. Bērni nav muļķi. Vai akli.

      – Vēl ne. – Amēlijas balss skanēja uzsvērti. – Iekams nebūšu spiesta to darīt.

      – Vai tu esi par to pārliecināta?

      Amēlija dāvāja Sūzenai ciešu skatienu, kas necieta nekādus iebildumus. – Jā.

      Mājupceļā Amēlija mašīnā ieslēdza radio un dziedāja līdzi. Pārāk skaļi un šķībi. Viņa vienmēr tā bija darījusi. Sūzena klausījās viņas dziedāšanā jau gadiem ilgi.

      Kādu nakti, neilgi pēc tam, kad Džonatans bija izvācies no mājas, draudzenes bija izdzērušas pa trim glāzēm sarkanā vīna, un Amēlija vicināja savu glāzi Sūzenas sejas priekšā, cenzdamās izskaidrot, kāpēc bija likusi vīram aiziet. – Agrāk viņam patika, kas es dziedu līdzi radio. Vai saproti, viņš to mīlēja. Tagad viņš mani kušina tajā pašā mirklī, kad sāku to darīt. Viņam tas nudien krīt uz nerviem.

      Sākumā Sūzenai tas likās gluži muļķīgs iemesls. Taču tagad viņa to saprata. Sūzenai vēl aizvien patika, ka Amēlija dzied. Varbūt šodien pat vairāk nekā jebkurā citā dienā, ko viņa spēja atcerēties. Amēlija vairs nevēlējās runāt par slimību, tas nu bija skaidrs. Sūzena zināja, ka tas nenozīmē noliegumu, bet tikai stūrgalvīgu nevēlēšanos ļauties izmisumam vai bailēm. Viņa bija sasodīti drosmīga. Viņa vienmēr tāda bijusi.

      – Kā tu domā, vai viņš pirmīt ar mani flirtēja, tas Svifts? – Amēlija pa vidu piedziedājumam izšāva līdzās sēdošajai draudzenei jautājumu, piemiegdama ar aci.

      – Protams, ka viņš to darīja. – Arī Sūzena piemiedza ar aci. – Tas nabaga velns taču nezina, ka viņš nav tavs tips.

      – Domāju,