Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena

es apmeklēju Lielo ēdamistabu, kur ik nedēļu karalis un karaliene publiski pusdieno, un redzēju, cik žilbinoša Marija Antuanete var būt. Toreiz viņai mugurā bija zila samta tērps ar baltu kažokādu un balta satīna korsetes priekšpuse, kas pieskaņota spalvām greznotajai galvas rotai. Bet šodien viņa uzvilkusi sarkanbrūnu tērpu, vaigu atsvaidzināšanai uzklājusi mazumiņu rūža un matus viegli iepūderējusi. Ap kaklu viņai ir pērļu – nevis briljantu – rota, un pirkstos gredzeni ar pērlēm.

      Viņas svaine Elizabete ir ģērbusies daudz elegantāk – brūnā zīdā un krēmkrāsas taftā. Sermuļādas mufe izšūta ar zeltu, un tāds pats rotājums ir arī tērpam. Karalis Luijs, gluži tāpat kā māsa, nav pat mēģinājis pielāgot savu apģērbu iziešanai tautā. Viņa kurpēm ir briljantu sprādzes, un modernais pastaigu spieķis ir rotāts ar dārgakmeņiem. Un tomēr viņa izskatā ir maz karaliska majestātiskuma. Citās drēbēs viņu varētu noturēt par zemnieku. Kad mēs ieejam ekspozīcijas zālē, valdnieks apstājas pie pirmās gleznas. Viņš ir tuvredzīgs, tādēļ ar degunu gandrīz skar audeklu.

      – Cik daudz gleznu ir jūsu izstādē? – karalis vaicā.

      – Simt piecdesmit, Jūsu Majestāte. Esmu tāds kā kolekcionārs, – Kurtiss atzīstas.

      – Un vienmēr esat interesējies par vasku, doktor?

      – Jā. Kopš dienas, kad nonācu medicīnas skolā.

      – Ak tā. – Karalis pagriežas pret bērniem. – Vai jūs zināt, kādiem nolūkiem vasks tiek izmantots tajā skolā?

      Zēni papurina galvas, bet vienpadsmit gadus vecā Marija Terēze, uzskatīdama, ka ir pārāk diža persona šādai vietai, gluži vienkārši izvalba acis.

      – No vaska taisa anatomiskus modeļus. – Karalis palūkojas uz manu tēvoci. – Vai pareizi?

      – Tieši tā, Jūsu Majestāte.

      Kad mēs nostājamies pie pusdienotāju ekspozīcijas, karalisko viesu sejās var nojaust iepriecinājumu. Man izrādījās taisnība. Marijai Antuanetei patīk tas, ko viņa ir ieraudzījusi. Viņa smaida un apvaicājas, vai drīkst apskatīties tuvāk.

      – Protams, Jūsu Majestāte.

      Tēvocis atver vārtiņus koka balustrādē, karaliene ieiet iekšā, un viņai seko pārējie ģimenes locekļi. Parasti mēs viesiem neatļaujam skart figūras, taču šajā gadījumā mēs ar Kurtisu neaizrādām par tādu pārkāpumu.

      – Izcili, – karaliene izdveš, glāstot savu vaska seju. – Absolūti neticami.

      – Es zināju, ka Jūsu Majestāte pratīs to novērtēt, – Roza patīksminās, it kā es nebūtu veselu gadu lūgusies viņai, lai pamudina karalisko pāri apmeklēt mūsu salonu. Roza norāda uz satīna galvas rotu ar dārgakmeņiem un egretēm. – Gluži tādu pašu jūs nēsājāt pēdējā maskarādē.

      Karalienes sejā parādās sāpes, taču tikpat ātri pazūd, jo viņa ir iemācījusies apvaldīt savas emocijas un paust mieru.

      – Parādiet man visu! – Viņa dedzīgi sasit plaukstas. – Arī Slavenāko zagļu alu.

      Mēs labprāt paklausām. Mūsu izstādē ir trīsdesmit pilna auguma figūras un ducis krūšutēlu uz īsām marmora kolonnām. Pretī katrai ekspozīcijas ainai mēs esam novietojuši spoguli, lai radītu iespaidu, ka salons ir daudz lielāks nekā patiesībā. Vakarā šie spoguļi atstaros lustru mirgu un lies dubultu gaismu uz ekspozīciju.

      Luijs Sešpadsmitais apstājas pie figūru grupas, kas ataino Maisūru valsts valdnieka Tipu Sahiba sūtņus krāsainajos tērpos.

      – Atceraties šos? – viņš jautā sievai. – Smieklīgākie vīri, kādi jebkad ieradušies Versaļā. – Tas notika pirms sešiem mēnešiem. Karalis uzaicināja labākos Parīzes māksliniekus, lai iemūžinātu sūtņus, un mana tēvoča vaska figūra atstāja uz viņu tādu iespaidu, ka viņš to uz vairāk nekā mēnesi novietoja teltī pie Lielā Trianona. Tagad valdnieks, vēderu turēdams, smejas un sasmīdina arī dēlus. Meitene, kā es ievēroju, nekad nesmaida.

      – Tās tik ir ūsas! – Karaliene smejas. Balsī jaušams patiess prieks, nevis spalgie un neīstie toņi, kādi raksturīgi augsta ranga sievietēm, kuras esmu veidojusi mālā.

      – Tās smird, – Marija Terēze dzēlīgi piebilst.

      – Tas ir Austrumu smārds, – viņas tēvs paskaidro.

      Karaliene pietvīkst.

      – Un jūs, Grosholcas jaunkundz… par kurām no šīm brīnišķīgajām figūrām esat atbildīga jūs?

      – Par pusdienotāju ainu, kuru Jūsu Majestāte tikko redzēja. Un arī par šo. – Es vedu viesus nākamajā zālē. Tur ekspozīcijā attēloti visi viņas bērni. Vakar vakarā es nolēmu aiznest princeses Sofijas Elēnas Beatrises figūru, jo meitene nomira pirms pusotra gada vienpadsmit mēnešu vecumā. Tagad es saprotu, ka tā bija pareiza izvēle, jo karaliene tūdaļ pieiet pie jaunākā dēla un noglāsta viņam vaigu. Es ticu, ka viņu pārņēmušas emocijas, jo figūra taisīta pasen, kad Luijs Šarls bija trīs gadus vecs. Par paraugu es izmantoju krūšutēlu Parīzes salonā, un kopš tā laika viņš ir krietni nobriedis.

      – Paraugieties, tā esmu es! – Marija Terēze pieiet pie figūras un nopēta to. Viņa palūkojas uz mani un tad atkal pievēršas vaska figūrai. – Jūs to uztaisījāt?

      – Jā, Jūsu Augstība.

      – Un kā jūs zinājāt, kāda es izskatos? Mēs nekad agrāk neesam tikušās.

      – Jūsu Augstības portreti atrodami daudzās galerijās. Par paraugu es izmantoju vienu no tiem.

      Karaliene pieskaras meitas plecam, taču meitene viņas roku nokrata.

      – Es gribu to nest mājās.

      – Te ir muzejs, – Marija Antuanete atbild, – nevis veikals. – Un no muzejiem mantas uz mājām nenes, – Elizabetes kundze pamāca. Līdz šim karaļa jaunākā māsa klusēja. Padzirdējusi radinieces balsi, Marija Terēze beidz strīdu. – Varbūt iesiet uz Slavenāko zagļu alu? – Elizabetes kundze apvaicājas karalienei. – Es palikšu tepat un pieskatīšu bērnus.

      Marija Terēze piesit kāju un činkst:

      – Es arī gribu iet!

      – Kad būsi vecāka, – tēvs atbild. – Tagad ne.

      Tiklīdz esmu ievedusi pieaugušos Slavenāko zagļu alā, noskaņojums tūdaļ mainās. Zāli apgaismo tikai dažas sveces, un sienas konstruētas tā, lai atgādinātu cietuma kameru. Es veltu slepenu skatienu Kurtisam un Anrī, un abi iedrošina mani. Tātad es drīkstu uzrunāt svarīgos klientus. Es aplaizu lūpas un sāku:

      – Te redzami tie, kas terorizējuši krietnos Francijas iedzīvotājus. Zagļi, viltotāji un pat bērnu slepkavas.

      Tanī brīdī karalis ar Rozu pārmij satrauktus skatienus, turpretī karaliene sper soli uz priekšu.

      – Tas ir Antuāns Fransuā Derjē, – es turpinu. – Dzimis tūkstoš septiņsimt četrdesmit ceturtajā gadā vienkāršā ģimenē netālu no šejienes. Pēc daudziem smaga darba gadiem Derjē iegādājās savu pārtikas preču veikalu. Tas bija veiksmīgs, taču viņš allaž tērēja krietni vairāk, nekā spēja nopelnīt, alka ieņemt vietu muižniecības rindās un gribēja iegādāties pili no laipnā un draudzīgā mesjē de la Motes. Kad mesjē aizsūtīja savu sievu pēc naudas par darījumu, Derjē uzaicināja glīto kundzi pusdienās.

      Kurtiss ved viesus pie nākamās figūras. Tā ir apmēram trīsdesmit gadus veca sieviete skaistā kleitā un modernā cepurē.

      – Sākumā vakars ritēja lieliski. Derjē