Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena

kurās pausta piedošana Roānam. Vēstules kļuva arvien sirsnīgākas un intīmākas, un Žanna pat nokārtoja kardināla un kādas karalienes lomā iejutušās prostitūtas tikšanos. Blēde pateica, ka vēlas iegādāties briljantu kaklarotu tā, lai nesadusmotu tautu, un lūdza kardinālu to nopirkt, pretī solot mūžīgu pateicību un mudinot par starpnieci izmantot Žannu.

      Kardināls tūdaļ nokārtoja šo darījumu un nogādāja kaklarotu Žannai, kura to aizveda uz Londonu un pārdeva pa akmenim vien. Kad izrādījās, ka Roāns nevar samaksāt par pirkumu, Bemers devās pie karalienes un lūdza naudu. Dažu dienu laikā krāpšana nāca gaismā, un kardinālu arestēja. Tiesas prāva noritēja sensacionālā garā, taču karalienes reputācija bija tāda, ka Roānu attaisnoja. Neviens negribēja vainot kardinālu par to, ka viņš noticējis stāstam par karalieni, kura slepeni naktī tiekas ar viņu vai dod solījumus vēstulēs, kas muļķīgā kārtā parakstītas ar vārdu “Francijas Marija Antuanete”.

      – Bet karaliene nekad tā neparakstās! – es iesaucos.

      To dzirdot, Roza velta man saprotošu skatienu. Ikviens zina, kas notika tālāk. Prostitūtu Nikolu d’Olivu pēc liecības sniegšanas atbrīvoja, savukārt Žanna tika aizvesta uz Salpetrjēras cietumu, kur pērta, tikusi pie iededzinātas kauna zīmes un notiesāta uz nāvi, bet drīz vien aizbēgusi uz Angliju un publicējusi savus “Memuārus”, kuros detalizēti aprakstījusi mīlas dēku ar Mariju Antuaneti.

      Es papurinu galvu.

      – Karalienei Francijā pagalam neveicas.

      – Neveicas gan, – Roza piekrīt. – Noziegums pret augsti stāvošu personu paliek nesodīts, un sieviete, kas vainīga gadsimta lielākajā krāpšanā, staigā pa Londonu un izliekas par grāfieni. Vai varat iedomāties kaut ko tādu?

      Mans tēvocis vēlētos Žannas de Valuā – šokējošas, skandalozas, amorālas sievietes – figūru izlikt mūsu izstādē. Tā tiktu novietota slavenāko zagļu zālē. Protams, Rozai es to nesaku. Pabeigusi māla skulptūru, es pagriežu to pret savu modeli.

      – Ak Dievs, – viņa nočukst, pieceļas no krēsla, pastiepj roku un pieskaras skulptūras galvai. – Zods. Tas tiešām ir precīzs. – Viņa cieši lūkojas man acīs, it kā censtos saskatīt manu spēju noslēpumu. – Nāciet! – viņa pavēl savām kalpotājām, un tās saspiežas apkārt saimniecei. Es saprotu, ka Roza ir apmierināta. – Un kas tālāk?

      – No šīs galvas es uztaisīšu ģipša veidni, tad ieliešu tajā bišu vaska un augu tauku maisījumu un atdzesēšu. Pēc tam pievienošu krāsu, lai āda iegūst pareizo toni…

      – Tā būs balta? – Roza jautā.

      Es saraucu pieri. Viņas āda ir diezgan tumsnēja, tajā jūtams saules pieskāriens.

      – Tā būs tieši tāda, kāda ir jūsu āda, – es apsolu.

      – Un mani zobi? Es gribu, lai visi zina, ka man ir lieliski zobi.

      – Šādam nolūkam mums ir tie. – Es norādu uz stikla lādīti. Dažas sievietes riebumā noelšas, bet Roza pieiet tuvāk un paceļ kasti ar mūsu kolekciju.

      – Tiešām īsti, – viņa secina ar šausmu un vienlaikus sajūsmas noti balsī.

      – Jā. No Palērojālas.

      – Bet…

      Ir skaidrs, ka Roza sen nav iepirkusies pati. Ja pēdējo mēnešu laikā viņa būtu apmeklējusi Palērojālu, tad būtu ielās redzējusi vīrus ar knaiblēm.

      – Neviens nevar atļauties zobārstus, kam ir savs kabinets, – es stāstu. – Ja sāp zobs, cilvēks dodas pie ielu daktera. Piecpadsmit sū par katru raušanu. – “Vai desmit, ja zobs paliek pie rāvēja,” es domās piebilstu. – Tad zobs tiek pārdots mums.

      Nu Rozas āda ir ieguvusi patiešām bālu toni.

      – Man par to nebija ne jausmas, – viņa nočukst, bet es pamanu, ka kalpotājas nemaz neliekas pārsteigtas. Tātad viņas iepērkas pašas un ir redzējušas vīrus asiņainajos priekšautos.

      – Līdzīgi notiek ar matiem, – es turpinu. – Mēs varam izmantot parūku, bet varam arī īstus cilvēka matus, pa vienam vien iestiprinot vaskā. Bet jums būs augstā parūka, gluži kā reālajā dzīvē.

      – Un acis? – Roza baidās, ka arī tās būs īstas.

      – Redzokļus mēs taisām no stikla. Un augumu, – es piebilstu, iekams viņa pagūst uzdot jautājumu, – ietērps mans tēvocis. Drānās, kuras jūs tik laipni ziedojāt.

      – Cik ilgs laiks jums paies?

      – Vairākas nedēļas.

      – Tad jau Viņas Majestāte būs šeit! Kā es zināšu, ka man pašas figūra patīk?

      – Vai jums patīk tas, ko redzat spogulī?

      Viņa palūkojas man virs galvas, kur pie sienas spogulī redzams brangas, pērlēm rotātas sievietes atspulgs.

      – Tas ir pieņemams.

      – Tad jau arī figūra būs pieņemama.

      Ceturtā nodaļa

1789. GADA 30. JANVĀRIS

      Mani šausmina doma par garlaicību.

– MARIJA ANTUANETE AUSTRIJAS SŪTNIM, GRĀFAM DE MERSĪ D’ARŽANTO

      Pirms Viņu Majestāšu ierašanās, kas paredzēta pēc dažām stundām, jāsasteidz vēl simtiem darbu. Jāaiznes Bendžamina Franklina figūra un vietā jānoliek karaļa finanšu ministrs Nekērs. Jāpaslēpj arī zvilnošā di Barī kundze, Luija Piecpadsmitā skaistā mīļākā. Pēc Marijas Antuanetes ierašanās Francijā nevienam nebija noslēpums, ka viņa ar toreizējā karaļa mīļāko neiedraudzējās; Hābsburgu princese nemūžam neatzītu par līdzvērtīgu sievieti, kurai sveši ētikas principi. Ja di Barī būtu kaut druska veselā saprāta, viņa piekristu, ka ir pagātnes mīļākā, turpretī Marija Antuanete ir nākotnes valdniece. Kad Luijs Piecpadsmitais nomira, Marija Antuanete patrieca di Barī kundzi, tātad nebūtu gudri atgādināt karalienei par seno sāncensi. Tāpēc es nolīgstu divus ielas jaunekļus, kas man palīdzēs ienest figūru darbnīcā.

      Viņi gluži kā apburti skatās uz di Barī, kas iekārtota uz balti zilā dīvāna. Mugura viņai ir izliekta, viena roka pacelta, it kā viņa būtu gatava atteikties vai nu no gulētiešanas, vai no baudas. Zeltainās cirtas brīvi krīt pāri sārtam tafta tērpam, un garais kakls ir redzams apmeklētājam.

      – No šejienes uz darbnīcu. – Es norādu uz aizvērtām durvīm zāles pretējā pusē. – Došu piecus sū katram. – Ja maizes klaips maksā piecpadsmit sū un parasts strādnieks dienā var nopelnīt divdesmit, samaksa par acumirklī paveicamu darbu ir pietiekama.

      Jaunekļi nostājas katrs savā galā dīvānam un paceļ sievietes figūru. Es eju pa priekšu, garām dažādām ekspozīcijām, tad atveru koka durvis uz darbnīcu un ieelpoju pazīstamo eļļas krāsu un māla smaržu. Iegājuši telpā, jaunekļi iepleš acis. Viņiem tā ir brīnumainu ierīču un mehānismu pasaule. Gluži kā slepenajās teātra aizkulisēs, arī šeit ir viss, kas cilvēkam būtu vajadzīgs, lai radītu sevi no jauna. Tērpi un cepures, spieķi un cimdi, krēsli, dīvāni, galdi, lampas un ducis nepabeigtu galvu. Pa grīdu, kur mēs ar Kurtisu pagājušonakt strādājām, mētājas instrumenti un izejmateriāli – bīdmēri, kalti, maisi ar mālu un zirga astru saišķi. Ir skaidrs, ka jaunekļi vēlētos uzkavēties un visu rūpīgi apskatīt, bet es samaksāju viņiem desmit sū un mudinu iet. Tiklīdz viņi ir prom, es ar palagu apklāju di Barī figūru un apkārt salieku smagus ģipša maisus, lai nevienam pat prātā neienāk pajautāt, kas ir apakšā. Diemžēl brīdī, kad velku tuvāk pēdējo maisu, tas saplīst