Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena

šī ir jūsu burvīgā palīdze?

      – Viņa ir māksliniece, – Anrī noskalda.

      – Māksliniece! – Marķīzs iepleš acis. – Hm, kāpēc gan ne? Karalieni arī glezno sieviete. Protams, ne tik glīta kā jūs. Un noteikti ne…

      – Vai aicināsiet mūs apsēsties? – Anrī balsī jaušama bardzība, taču marķīzs neapvainojas. Viņš interesējas tikai par mani.

      – Jā, sēdieties, – marķīzs izklaidīgi nosaka un cieši veras manī. – Te ir trīs krēsli. Māksliniece drīkst izmantot manu rakstāmgaldu. – Papīrus viņš pagrūž malā un sakārto kaudzītē uz stūra.

      Es pieeju pie ādas krēsla, un marķīzs apsēžas man pretī. Kamerā atrodas glīti grāmatplaukti un izšūts dīvāniņš, tādēļ telpa vairāk līdzinās augstmaņa istabai. Gulta ir no laba koka, un tikpat nevainojama ir arī veļa. Kamīnā gaiši deg uguns, un marķīzs tur ir izkāris savas zeķes žāvēšanai. Es nespēju iztēloties, kur viņš tās samērcējis. Varbūt ķegļu laukumā? Vai pa ceļam uz biljarda telpu? Kurtiss pasniedz man ādas somu, un es izlieku uz galda instrumentus un materiālus. Tad es pagriežos un nopētu padzīvojušā kunga seju. Viņš smaida – nē, vīpsnā –, taču man nav bail. Manās acīs tā ir haizivs bez zobiem, vanags bez asajiem nagiem, un es jūtos pilnīgi mierīga.

      – Es labprāt uzskicētu jūsu portretu.

      – Daudzas sievietes to ir darījušas.

      – Tad jau jūs zināt, kādas ir prasības. Sēdiet rāmi, nekustieties, un es pētīšu jūsu seju.

      – Tikai tādā gadījumā, ja atļausiet pētīt jūsējo.

      – Pietiek! – Anrī iesaucas.

      Marķīzs smejas.

      – Vai jūs vēlētos, lai es uzlieku acīm apsēju? – Viņš līdzinās bērnam, kurš neprot apvaldīt mēli. – Un varbūt arī važas? – Kurtiss pieceļas, tādēļ marķīzs veikli piebilst: – Palieciet!

      – Tad ievērojiet pieklājību, – tēvocis brīdina.

      – Ja tā ir cena negodam. – Marķīzs paliecas uz priekšu, un es varu tuvplānā saskatīt dīvainos vaibstus. – Dzirdēju, ka mani liks Slavenāko zagļu alā.

      Viņš tiešām ir neprātis, tas nu ir skaidrs. Acis ir izvietotas pārāk tuvu kopā, kā bērniem, kas izaug par pamuļķiem. Taču šajās ir jaušama viltība, nevis prāta trūkums.

      – Sakiet, – marķīzs paceļ rokas, gluži kā protestēdams, – ko es esmu nozadzis?

      – Daudz ko, kā esmu dzirdējusi. Dzīvību. Nevainību. – Sarunas laikā es pētu viņa vaibstus. Simetrijas tajos nav vispār. Es esmu paņēmusi līdzi bīdmēru, taču vēl nezinu, vai to izmantot man. Varbūt labāk palūgt, lai to izdara Kurtiss.

      – Ak. – Marķīzs atslīgst krēslā. – Jā. Mūžīgās pļāpas par nevainību.

      – Tās dēļ jūs esat šeit, – Anrī skarbi atgādina.

      Marķīzs cieši palūkojas uz viņu.

      – Jums nekad nav bijis sapņu, ko vēlaties piepildīt? Piemēram, ilgu pēc mākslinieces? Jūs viņu manā kamerā ievedāt tik norūpējies kā…

      – Pietiek, – es asi noskaldu.

      – Ak. Tātad jūtas paliek bez atbildes.

      Es neuzdrošinos paskatīties uz Anrī un veros uz savām rokām, papīru un rakstāmspalvu.

      – Kurtis, vai jūs, lūdzu, nomērīsiet? – es jautāju.

      Tēvocis paņem bīdmēru, bet marķīzs iebāž roku aiz kilotu jostas.

      – Ko jūs darāt? – tēvocis noprasa.

      – Jaunkundze teica, ka jūs mērīsiet.

      De Sads ir tik rupjš un tik neapvaldīts, ka es izplūstu smieklos.

      – Redzat? – viņš jautri iesaucas. – Spriedze ir likvidēta.

      – Lai Kurtiss noņem mērus, – Anrī saka man, – un tad mēs iesim prom.

      – Zīmēšanas nebūs? – marķīzs jautā.

      – Nē, – es godīgi atzīstu.

      Vaibstus es esmu iegaumējusi, tātad kopā ar mērījumiem man būs viss, kas nepieciešams darbam.

      – Es būšu rāms, – marķīzs sola. – Kā jaunava kāzu naktī.

      – Tad sāciet jau tagad, – Anrī brīdina.

      Kurtiss sauc skaitļus, un es tos pierakstu, bet starplaikos pētu papīra rulli uz galda. Rullis ir aprakstīts un tik biezs, ka atritināts būtu vismaz desmit metrus garš. Marķīzs ievēro manu skatienu un klusi paskaidro:

      – Mans mākslas darbs. Es to dēvēju par “Simt divdesmit Sodomas dienām”.

      Anrī sejā noraustās muskuļi, un Kurtiss ir saraucis pieri. Acīmredzot uzskata, ka nepareizi nomērījis, jo acis nevar atrasties tik tuvu.

      – Ļoti interesants nosaukums, – es saku.

      – Neaptverami interesantam stāstam. Vai gribat palasīties?

      Man vajadzētu atteikties, jo nevar būt nekas labs no ieskatīšanās darbā ar nosaukumu, kurā ievīts Sodomas vārds. Es pierakstu pēdējos mērījumus un mudinu Kurtisu un Anrī apsēsties man blakus. Viņi pavelk tuvāk krēslus, un Anrī čukst:

      – Kāpēc jūs vēlaties to redzēt?

      – Tās būs īstas šausmas, – tēvocis brīdina.

      Bet es gribu uzzināt patiesību par šo cilvēku. Es gribu zināt, kas slēpjas aiz šīm tuvu izvietotajām acīm un uz kādām velnišķībām cilvēki ir spējīgi.

      Marķīzs šķērso kameru un izklāj manuskriptu uz garā rakstāmgalda. Uz atsevišķām papīra lapām ir redzami zīmējumi, kas papildina sižetu.

      – Kas tās par perversijām? – pārsteigts jautā Kurtiss. – Kādas vien spējat iztēloties, – marķīzs lepni atbild.

      Zīmējumos attēlota urinēšana, pēršana, pārģērbšanās otra dzimuma drānās un anālais sekss ar zēniem, kas ir acīmredzami piespiesti to darīt. Meitenes ir kailas pieķēdētas pie sienas, un viņām pie krūšgaliem pieliktas iedegtas sveces. Visur redzami ekskrementi, lai fantāzijām vairs nebūtu vietas.

      – Man pietiek, – Kurtiss paziņo.

      – Bet jūs vēl neesat apskatījuši manu mīļāko! – marķīzs iesaucas un parāda meiteni, kurai noņem skalpu, bet uzbrucēji tikmēr glāsta viņas ģenitālijas un krūtis. Zem attēla marķīzs de Sads ir pierakstījis: “Cik burvīgi ir sabojāt un nomākt jebkādas tikuma un reliģijas iezīmes šajā jaunajā sirdī.”

      Es rādu bezkaislīgu seju un apņemos nesniegt šim cilvēkam to, ko viņš vēlas.

      – Mani jūs neesat sabojājis. Ceru, ka to jūs apzināties.

      – Bet pārsteidzu gan.

      – Nē. Mani nepārsteidz cilvēku izvirtība.

      – Šie nav tikai sapņi. Lakostas pilī es tos realizēju dzīvē. Mums aiz muguras nokremšļojas de Lonē. Es jau biju piemirsusi, ka viņš stāv līdzās.

      – Tempļa bulvārī es vadu izstādi, mesjē. Tas, ko jūs esat radījis, – es saku un pavēcinu roku, norādot uz zīmējumiem un manuskriptu, – ir teātris. Tikpat reāls kā mana Slavenāko zagļu ala.

      – Bet