Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena

tās nepārdod.

      Es iedomājos par tūkstošiem sveču Versaļā un alkatīgajiem galminiekiem ar tiesībām tās pārdot.

      – Vai melnajā tirgū bijāt?

      – Vakar aizsūtīju Jahīnu meklēt un rīt sūtīšu atkal.

      Jahīns dzīvo Sentavuā ielā, piecpadsmit minūšu gājiena attālumā uz dienvidiem no mūsu nama. Viņš ierodas saullēktā un dodas prom saulrietā. “Interesanti, kā klājas viņa ģimenei? Jāatceras pajautāt,” es nospriežu. Man ir zināms, ka viņam ir jaunākas māsas, kuras vēl nestrādā, un tēvs niecīgo iztiku pelna ar iespieddarbiem.

      – Tev vajadzētu aiziet uz veikaliem, – māte turpina. – Jahīns trīs stundas stāvēja rindā! Domāju, ka drīzumā arī miltus mēs pirksim melnajā tirgū.

      Kurtiss noplāta rokas, it kā te nekas nebūtu līdzams, un paziņo:

      – Trešās kārtas deputāti nākammēnes tautas sūdzības izteiks Versaļā.

      – Tātad balsis jau ir saskaitītas? Vai Kamils…

      Māte papurina galvu.

      – Nē, viņš vietu neieguva.

      – Tātad kāzu nebūs, – es secinu. Nabaga Lisila! Es iztēlojos glīto seju un uzticīgās brūnās acis. Ja viņa būtu ļāvusi sevi iztirgot, nebūtu jācieš tādas sirdssāpes. Nauda un ambīcijas nekad nesarūgtina. – Un Robespjērs?

      – Viņam uzvara bija viegla, – Kurtiss atzīst.

      Mani tas nepārsteidz. Viņš lieliski pārstāvēs trešo kārtu. – No šodienas mums ļoti rūpīgi jāpārdomā izdevumi, – es saku. – Ja parīzieši nevar atļauties sveces, viņi noteikti nenāks arī uz mūsu izstādēm.

      – Nezinu, – Kurtiss atbild. – Viņi joprojām maksā, lai apskatītu Ruso bisti, jo šis cilvēks iedvesmoja daudzus trešās kārtas deputātus. Varbūt vajadzētu uztaisīt ekspozīciju par godu Ģenerālštatu sapulcei. Vai varbūt ainu bibliotēkā, kur plauktos redzamas Ruso un Franklina bistes.

      Edmundam tas nepatiktu.

      – Un kura cilvēka bibliotēku mēs ņemtu par paraugu? – es jautāju.

      – Varbūt Orleānas hercoga? – Kurtiss ieminas.

      – Cilvēkiem viņš patīk, – māte piebilst.

      – Viņiem patīk arī kinetoskopi un dejojoši pērtiķi! Bet tādus mēs negrasāmies piedāvāt.

      – Tad izvēlēsimies marķīzu de Lafajetu, – tēvocis rāmi noteic. Tas ir Amerikas Neatkarības kara varonis, kas palīdzēja Francijai cīnīties ar angļiem un saraut viņu saites ar kolonijām Amerikā. Tieši Lafajets ieteica sasaukt Ģenerālštatu sapulci. – Viņš ir kļuvis par otrās kārtas deputātu.

      – Vai Karaliskajā akadēmijā ir Lafajeta portrets? – es jautāju. Ja tā būtu, es varētu gleznu pārzīmēt, tad uztaisīt māla modeli un pēc tam arī vaska figūru.

      – Būs drošāks veids. Es otrdien uzaicināšu viņu uz salonu. Viņš ir hercoga draugs.

      – Un hercogs neatteiks, kaut arī jūs noraidījāt viņa lūgumu pēc atbalsta? – es izbrīnīta jautāju.

      – Es neko nenoraidīju. Es tikai pateicu, ka pirmajā vietā man ir salons.

      To dzirdot, es apvaldos. Ja hercogs pārliecinās Lafajetu ierasties, mēs izlūgsimies piekrišanu pozēt. Es jau iztēlojos ekspozīciju “Lafajeta bibliotēka”.

      – Un kā būs ar Slavenāko zagļu alu? – māte jautā. – Vakar divi cilvēki vēlējās apskatīt marķīzu de Sadu.

      – Viss atkarīgs no tā, ko Marija pagūst uztaisīt.

      Māte parausta plecus, tādējādi parādot, ka mēs varam rīkoties pēc sava prāta, taču mums jāapzinās arī iespējamie zaudējumi.

      – Un aizvakar ienāca vēl viens.

      Tēvocis paskatās uz mani.

      – Vai tad marķīzs de Sads nesēž Bastīlijā?

      – Sēž. – Es vilcinos. Man nav bail lipināt no māla ieslodzītos, kas nolemti pakāršanai, bet pavisam cita lieta ir satikties ar neprāti, kurš kādudien var pierunāt savus bagātos piederīgos, lai tie samaksā par viņa atbrīvošanu. Ko marķīzs iesāks, ja viņu izlaidīs no cietuma un viņš ieraudzīs sevi starp Francijas slavenākajiem zagļiem un slepkavām? – Taču domāju, ka mēs varam norunāt satikšanos.

      – Tas ir tavā ziņā, – māte uzvedinoši nosaka.

      Viņai taisnība. Ja mēs neiesim līdzi laikam, tad drīz varēsim izstādīt arī vecas gleznas.

      – Lūdzu, vai es arī drīkstu iet? – Jahīns vaicā. – Lūdzu!

      Mēs pieļāvām kļūdu, kad pateicām viņam, ka dosimies pie marķīza de Sada.

      – Noteikti nē, – Kurtiss stingri atsaka. – Mēs taču ejam pie slepkavas, nevis uz cirku.

      – Es varētu nest somas. – Piedāvājums ir kārdinošs. – Un varu turēt tintes pudeli, lai jums ērtāk iemērkt spalvu.

      Tēvocis iesmejas.

      – Varbūt tu varētu nest lietussargu man virs galvas. – Ārā līst jau kopš rītausmas.

      – Jā! – Jahīns iesaucas. – To es varētu gan! – Tiklīdz es uz viņu paskatos, puiša pleci sagumst. – Mani nekad un nekur nelaiž, – viņš norūc.

      Mēs ar Kurtisu dodamies ceļā un neliekamies ne zinis par Jahīna klaigām no salona sliekšņa.

      – Vai tu viņam kaut ko atvedi no Versaļas? – tēvocis vaicā.

      – Vēl ne. Bet šonedēļ kaut ko atradīšu.

      – Izdari gan tā. Citādi gaudām nebūs gala.

      Paejot garām uzrakstam “Aurikulāra sazināšanās ar neredzamo meiteni”, es ievēroju, ka puķpodi abpus pakāpieniem ir pārplūduši un augi izskatās panīkuši. Pat papardēm nepatīk šī lietusgāze. Durvīs parādās Anrī. Viņa svārku zīda atloki jau ir slapji. Kāda lāse slīd lejup pa viņa degunu un nokrīt uz lūpām. Viņš tās aplaiza un pavelk cepuri dziļāk uz pieres.

      – Mēs mēģinājām noīrēt kabrioletu, – tēvocis priecīgi pavēsta. – Bet šādā laikā…

      – Mani tāds lietutiņš nebiedē, – Anrī attrauc, lai gan mums priekšā ir trīsdesmit minūšu gājiens. – Bet marķīzs de Sads… vai esat pārliecināti?

      Jautājums tiek uzdots man, it kā es varētu nobīties no cietuma kamerā ieslodzīta vājprātīgā.

      – Protams. Klienti grib viņu redzēt.

      – Viņš ir izvarotājs, Marij! – Anrī soļo man līdzās. – Stāsta, ka savas kameras sienas viņš apzīmējis ar…

      – Zinu. – To visu es esmu dzirdējusi. Tāpat kā citi. Un tieši tāpēc mēs grasāmies apmeklēt šo cilvēku. – Marķīzs ir brīdināts, ka mēs ieradīsimies, un piekrita šādai vizītei.

      – Pieļauju, ka viņš ir piekritis daudzām lietām. Bet tas nenozīmē, ka viņš nav bīstams.

      – Atzīstieties, – es ķircinos, – ka arī jūs gribat zināt, vai baumas atbilst patiesībai!

      Cik vien tālu var redzēt, mēs esam vienīgie gājēji. Pat tirgotāji, kas ziemā pārdod cukurotu miežu novārījumu un pavasarī austeres, patvērušies zem dzegām.

      – Ne