Nozagtie skūpsti. Kristīna Doda

runāja ar dispečeri, kura, protams, pazina zvanītāju, gluži kā teju ikviens Belaveli iedzīvotājs. Kad saruna bija galā, Sāra zināja, ka nav jāapgrūtina sevi ar zvanīšanu mazdēliem. Baumu telefons darbojās bez aizķeršanās, tātad drīz vien viņi būs klāt.

      Sāra rūpīgi uzmeklēja vajadzīgos numurus, lai veiktu konferences zvanu un sazinātos ar savām svainēm – viena dzīvoja Fārailendā, otra Vašingtonas štata piekrastē.

      Viņa netērēja laiku, lai sasveicinātos, bet gluži vienkārši pateica to, kas bija jāpasaka. – Tas sākas atkal.

      2. nodaļa

      Tradīcijas.

      Tradīcijas bija noteikušas di Luku ģimenes eksistenci vai mūžību ilgi.

      Pirms ierašanās Belaveli Brūka Petersone pat nenojauta par šādu tradīciju esamību.

      Bez šaubām, viņa izprata šo jēdzienu. Līdz vienpadsmit gadu vecumam Brūka auga ģimenē, kur abi vecāki dienēja Gaisa spēkos. Armijas cilvēki, kas nevainojami prata kopt un uzturēt tradīcijas… tikai ne ar ģimeni saistītās.

      Viņas tēvs, kapteinis Kenets Petersons bija kaujas lidotājs, dzimis Minesotā, gara auguma, brūni iededzis, gaišiem matiem, zilām acīm un platiem pleciem; viņa māte gatavoja lutefisk, īpatnējo skandināvu ēdienu, viņa tēvs to labprāt notiesāja. Brūka palaikam dzīvoja pie saviem vecvecākiem, kamēr māte un tēvs atradās dažādos zemeslodes “karstajos” punktos. Kaut arī meitenei tas nepatika, jo deviņus gadus vecs bērns gluži dabiski ilgojas pēc savām mājām un vecākiem, mazā vismaz guva priekšstatu, ko nozīmē būt pa pusei zviedrietei, un tas gan viņai patika, jo dāvāja kaut ko līdzīgu sakņu izjūtai, kas nav iegūstama, ja ģimene vismaz reizi gadā pārceļas uz jaunu norīkojuma vietu.

      Oklahomā dzimusī Brūkas māte Ketija lepojās ar taisniem, melniem matiem, pārsteidzoši zilām acīm, valdzinoši sievišķīgu augumu un bālu ādu, kas apdega saulē, ja vien netika izmantots krēms ar aizsargfaktoru SPF50. Kad māte atgriezās Amerikā pēc norīkojuma Vidējos Austrumos un kopā ar meitu mitinājās Sanantonio karabāzē, Brūka sadraudzējās ar rudmatainu meiteni, kam bija vasarraibumaina āda un balss, kas dziedot līdzinājās Enjas tembram. Viņas vecāki bija no Īrijas un runāja ar provinciālu īru akcentu. Makbraieni bija katoļi, kas audzināja sešus bērnus, drīzumā gaidīja septīto un dzīvoja vēl pieticīgāk, nekā vairums citu Gaisa spēkos dienošo ģimeņu. Tomēr Brūkai nešķita svarīgs mēbeļu trūkums un mitekļa kailās sienas, jo viņu neizsakāmi valdzināja šie skaļie un vitālie cilvēki, tik ļoti pārņemti ar savu ticību un stāstiem par Veco pasauli, tik atšķirīgi no viņas ģimenes ar nemitīgo vecāku prombūtni un gariem vientulības brīžiem…

      Nākamajā ciemošanās reizē Oklahomā meitene cerību pilna apvaicājās savai mātesmātei, vai viņi esot īru izcelsmes. Vecāmāte, biedējoši spēcīga sieva, kas viena pati bez jelkādas palīdzības bija uzaudzinājusi savus trīs bērnus, pagriezās pret Brūku un pakratīja pirkstu mazmeitai gandrīz sejā. – Mēs neesam nedz īri, nedz meksikāņi, nedz francūži, nedz jebkas cits. Mēs esam amerikāņi, to tu iegaumē.

      Tā nebija vēlamā atbilde, bet mazā bija pietiekami saprātīga, lai nesūrotos. Viņa vairs nejautāja neko un raudzīja pievērst domas kam citam. Diemžēl šis “cits” izrādījās viņas vecāku rūgtuma pilnā šķiršanās.

      Tā iznīcināja ikvienu tradīcijas aizmetni un apsolījumu.

      Tā salauza gan viņas dzīvi, gan sirdi.

      Ieradusies Belaveli, Brūka ātri vien saprata, ka di Luku ģimenes tradīcijas ir gluži kas cits. Protams, arī viņi bija amerikāņi. Imigrants Ipolito di Luka bija ieradies Kalifornijā deviņpadsmitā gadsimta beigās un apprecējis itāliešu meiteni, kuras tēvam Belaveli piederēja zemes gabals un vīnadārzi. Kopš tā laika visi bērni, kas dzima šajā ģimenē, bija ASV pilsoņi un angļu valodu uzskatīja par savu dzimto mēli.

      Tomēr di Lukas neatteicās arī no itāliskā. Viņi runājot žestikulēja. Dzēra vīnu. Sarakstījās ar ģimenes locekļiem Vecajā pasaulē. Gatavoja itāliešu maltītes, pareizāk sakot, Itālijas ziemeļiem raksturīgus ēdienus. Protams, viņi šad tad pasūtīja vakariņas no ķīniešu restorāna un allaž cepa tītaru Pateicības dienas mielastam, bet ikviens prata pienācīgi novērtēt katlu ar zeltainu, lēni virstošu kukurūzas putru polenta, un lai Dievs žēlīgs, ja kāds labticīgs aplamnieks uzdrošinājās pieminēt “ātro” polenta. Piedevām di Lukas flirtēja… Brūkai tā īsti nekļuva skaidrs, kā tieši flirtēšana saistāma ar itāliešu tradīcijām, bet tā nu tas bija. Itin visi di Luku ģimenes vīrieši un sievietes izmantoja flirtu kā garšvielu, kas piešķīra attiecībām baudu un aromātu.

      Di Luku tradīcijas izpaudās arī tā, ka viņi labprāt uzņēma savas ģimenes klēpī tos cilvēkus, kuri tiem bija iepatikušies. Brūka to zināja no savas pieredzes, jo bija kļuvusi par šīs ģimenes daļu gandrīz kopš pirmās Belaveli pavadītās dienas. Lai kā ievirzītos dzīve, viņa bija un palika viena no di Lukām, gandrīz vai meita, bet noteikti īsts ģimenes draugs.

      Ģimenes tradīcijas paredzēja arī to, ka gadījumā, ja kāds sasirga, vājinieks tika apbērts ar puķēm, kartītēm, telefona zvaniem, ap viņu pulcējās paši tuvākie un mīļākie.

      Kad Rafe di Luka iesoļoja Sāras palātā, Brūka jau bija gaidījusi šo brīdi. Gaidījusi viņa ierašanos…

      Iepriekšparedzamība vienalga nespēja gaisināt labi pazīstamo, saldi tirpinošo sajūtu. Vīrieša atsperīgais solis, apņēmīgais profils, acij tīkamais, gluži kā izdreijātais augums zilos džinsos un melnā ādas jakā…

      Rafe sasveicinoties pamāja ar galvu saviem abiem brāļiem.

      Eli bija vecākais; trīsdesmit četri gadi, visgarākais augums, vismazākā iespējamība, ka viņš palaidīs muti un iesaistīsies kautiņā, – un visticamākais kandidāts uzvarai, ja tas tomēr notiktu.

      Divdesmit astoņus gadus vecais Noa bija trīs gadus jaunāks par Rafi, lepojās ar di Luku ģimenei raksturīgām melnām matu cirtām un zaļām acīm, kas bija sagrozījušas galvu ne vienai vien sievietei.

      Brāļi bija izskatā ļoti līdzīgi, bet elpu aizraujoši glītais Rafe šajā ziņā visvairāk bija mantojis no tēva – gan tikai pēc ārējā veidola, jo ik dienu saskārās ar īstām briesmām, nevis filmu scenārista drudžainās iztēles augļiem.

      Brūka sagatavojās brīdim, kad vīrieša kaismīgais skatiens pievērsīsies viņai.

      Rafe izlikās nemanām palātas stūrī sēdošo Brūku. Pat neparaudzījās uz viņas pusi.

      Par spīti šādai nevērībai, telpa piepeši šķita sarāvusies mazāka, gaiss siltāks un blīvāks, Brūkas sirdspuksti lēnāki un spēcīgāki, ikviens no tiem izplatīja augumā dzīvīgu kvēli un tīksmi.

      Tik daudzi gadi aizritējuši, kopš viņu sastapšanās. Tas notika Brūkas pirmajā dienā jaunajā skolā, kad izskatīgais pusaudzis, pamanījis meiteni citu skolēnu pūlī, pieaicināja viņu klāt ar galvas mājienu, bet Brūka, ieķiķinājusies kā… pubertāti vēl nesasniedzis skuķēns, kas viņa patiešām bija, pielipa Rafem kā mīlestību alkstošs kucēns.

      Pat pēc tik daudziem gadiem šīs atmiņas lika Brūkai sāji saviebties.

      Šobrīd viss Rafes di Lukas valdzinājums tika veltīts viņa vecaimātei.

      – Rafaelo, es tevi gaidīju. – Sāras lūpās ievijās drebošs smaids, viņa pastiepa mazdēlam pretī savu veselo roku.

      Apstājies pāris soļu attālumā no gultas, Rafe ietvēra skatienā visu – vecās sievietes lauzto roku, sadauzīto seju, statīvu intravenozai medikamentu ievadīšanai – un tēlotā pārmetumā pašūpoja galvu. – Nonna, cik reižu esmu