Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro

atvēra durvis. – Ak, labdien! – viņa atviegloti pasmaidīja.

      Kāpnēs stāvēja meitene ar kartona kasti rokās. Viņai varēja būt kādi trīspadsmit vai četrpadsmit gadi, gludas, brūnas bizītes un nopietna seja.

      – Kā varu palīdzēt?

      – Bonjour, madame. Parlez–vous franзais? – viņa jautāja, izrunādama katru vārdu ar pārspīlētu skaidrību.

      – Nu, oui… un peu… mais je ne parle très bien…

      – Es mazliet runāju angliski. – (Acīmredzot atbilde uz meitenes jautājumu par to, vai Greisa runā franciski, bija “nē”.) – Tas vīrietis lejā teica, ka jūs esat, ē, mantiniece? Vai tā ir?

      – Nujā, domāju, ka jā.

      – Jā, ē, mana māte, viņa gribēja jums atdot šo. – Meitene pasniedza Greisai kārbu.

      – Piedošanu, kas ir tava māte?

      – Pardon. – Meitene aplūkoja savu kurpju purngalus. – Viņa ir vārtsardze, Asānža kundze. Viņa teica, ka tas domāts jums.

      – Tiešām?

      – Jūs esat angliete, ja?

      – Jā.

      – Un tā esat jūs, ja? – Viņa norādīja uz kārbas vāku.

      Stūrī bija uzšņāpts viņas vārds: Greisa Manro.

      Greisa sajuta, kā viņas āda kļūst auksta. Tas bija rakstīts tajā pašā ļoti slīpajā rokrakstā, kuru viņa bija redzējusi papīros Tiso kunga birojā. – Jā, – viņa pamāja, – tā esmu es.

      Greisa atvēra vāku.

      Iekšpusē atradās pusducis mazu porcelāna figūriņu, kas bija ietītas avīzēs: smalkas, rotaļīgas ganītes ar baltām sejām un puķainās kleitās: lēti un sentimentāli suvenīri, kas viņai riebās.

      – D’Orsī kundze to atstāja maman, lai viņa atdotu jums uzglabāšanai. Viņa negribēja, lai tos dabūtu Migrē kungs.

      – Kas ir Migrē kungs?

      – Migrē kungam pieder… ē... l’antiquaire… il vend... viņš pārdod les bibelots… ē… les deuxieme main… – meitene norādīja uz savu roku.

      – Otrās rokas? Antikvariāts? – Greisa minēja. (Viņai allaž bija padevušās šarādes.)

      – Jā, – meitene pamāja. – Otrās rokas. Viņš izvāc mantas, kad kāds nomirst.

      – Un viņš izvāca mantas no šī dzīvokļa?

      – Jā. – Meitene pagriezās uz iešanu.

      – Pagaidi, – Greisa viņu apturēja. – Šis Migrē kungs, vai tu zini, kur atrodas viņa veikals?

      – Viņam pieder veikals… ē… Senkloda ielā.

      – Senkloda ielā, – Greisa atkārtoja, lai iegaumētu. – Vai tas ir tuvu?

      – Dažas ielas tālāk.

      – Paldies. – Greisa paspēra soli uz priekšu. – Kā tu domā, varbūt es varētu satikties ar tavu māti? Gribētu viņai pateikties un aprunāties ar viņu par d’Orsī kundzi.

      Meitene vilcinājās, un viņas seja piepeši kļuva piesardzīga. – Mana māte nerunā angliski, kundze.

      – Jā, bet varbūt tu varētu man palīdzēt, – Greisa smaidot ierosināja. – Tu varētu sēdēt pa vidu. Vai arī Tiso kungs, tas vīrietis, kuru tu satiki lejā, viņš varētu palīdzēt.

      Meitene sarauca pieri. – Viņai nepatīk tenkot.

      – Bet tās taču nebūs tenkas. Man ir tikai daži jautājumi par to, kāda bija d’Orsī kundze.

      – Nujā… – Meitene pavirzījās tālāk no durvīm. – Es viņai pajautāšu. Taču viņa ir ļoti aizņemta.

      Viņa devās lejā pa kāpnēm.

      – Vai tu viņu pazini? – Greisa uzsauca viņai pakaļ.

      Meitene pagriezās. – Reiz viņa man dzimšanas dienā uzdāvināja lelli. Man bija pieci gadi. Tā bija ļoti skaista – ar gaišiem matiem, kas bija gatavoti no īstām cirtām, un porcelāna seju. Visskaistākā lelle, kāda man jebkad piederējusi.

      – Tad viņa bija ģimenes draudzene?

      Meitene neizpratnē viņu uzlūkoja. – Ak nē, kundze. Māte man neļāva to paturēt.

      – Kāpēc ne?

      Meitene sāka mīņāties. – Jums jājautā viņai, kundze.

      Greisa noskatījās, kā viņa nozūd gaiteņa ēnā un izgaist kāpnēs. Lejā viņa dzirdēja steidzīgas, pieklusinātas balsis, kas runāja franciski. Tad durvis aizcirtās un iestājās klusums.

      Ņujorka, 1927. gads

      Pareizā kārtība, pirms ieiet viesa numurā, liek trīsreiz pieklauvēt. Vispirms jāpieklauvē. Pēc tam jāpieklauvē vēlreiz, skaļi uzsaucot: “Numuru uzkopšana!” Visbeidzot jāatslēdz durvis un jāpagaida. Vēlreiz jāsaka “numuru uzkopšana”, pieklauvējot vēl vienu reizi. Un tik un tā ir iespējams uzdurties mulsinošām situācijām, no kurām mazākā ir viesa iznākšana no vannas istabas.

      Apbrīnojami, cik daudzi cilvēki dzirdēja šos klauvējienus, taču nelikās traucēties. Eva bija ievērojusi, ka, uzvelkot formastērpu, viņa kļuva neredzama. Un situācijās, kas būtu uzskatītas par nepiedienīgām, ja viņai mugurā būtu parastas drēbes, viņa piepeši izgaisa.

      Šo procedūru Eva ievēroja, piegādājot papildu dvieļus trīssimt trīspadsmitajā numurā.

      Atbildes nebija.

      Vannas istabas durvis bija mazliet pavērtas, un viņa dzirdēja plūstam ūdeni.

      – Numuru uzkopšana, – viņa vēlreiz uzsauca. – Atstāšu jūsu dvieļus uz gultas, ser.

      – Pateicos.

      Viņa tos nolika.

      Uz galdiņa bija izmētātas kārtis: vairākās līnijās, saliktas kaudzītēs. Eva bija redzējusi daudzus cilvēkus liekam pasjansu, taču nekad nebija redzējusi tādu spēli. Tomēr Evai šķita, ka viņa jau tagad atpazīst dažas kombinācijas.

      Viņa piegāja tuvāk.

      Tas nebija skaidrs.

      Tur bija kas vairāk par mastīm…

      – Tā. – Lemberta kungs stāvēja vannas istabas durvīs, ietinies tikai peldu dvielī, un slaucīja no zoda skūšanās putas. – Un ko tu darīsi tālāk?

      Iztrūcinātā Eva paķēra dvieļus. – Atvainojiet, ser. – Viņa devās uz durvīm.

      Viņš atbalstījās pret vannas istabas durvju stenderi. – Vai tu neesi kaut ko aizmirsusi?

      Eva viņu uzlūkoja. Dvielis bija aptīts viņam ap vidukli; viņš bija labi veidots, un uz iedegušajām krūtīm vīdēja tumšas, cirtainas spalvas.

      Viņš pasmaidīja.

      – Ak! – Eva sajuta, ka nosarkst, un pasniedza viņam dvieļus. – Atvainojiet, ser.

      – Tu esi tā meitene, kas mani sveicināja gaitenī, vai ne?

      – Es… jā.

      Viņš pamāja uz kāršu spēli. – Spriežot pēc tā, kā tu to uzlūkoji, man likās, ka varbūt tu centies to atrisināt. Zini, nav daudz cilvēku, kuri to spēj.

      Tas izklausījās pēc izaicinājuma.

      – Aiziet, – viņš