Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro

franču maizes gabalu, kas bija kraukšķīga un mīksta, vēl aizvien silta viducī. Apbrīnojami, kā kaut kas tik vienkāršs, tik elementārs varēja būt tik izsmalcināts. Un tik atšķirīgs no Anglijas maizes.

      – Kas gan ir šī sieviete? – Greisa skaļi prātoja, izgaršodama maizi. – Tas ir jautājums. Un kāpēc viņa man ir atstājusi šo naudu?

      – Bez šaubām, – viņš pamāja. – Taču es gribētu zināt, ko jūs ierosināt ar to iesākt?

      Greisa nebija par to domājusi: varbūt tāpēc, ka īsti neticēja naudas esamībai.

      – Īsti nezinu. – Viņa iedzēra malku vīna.

      – Jūs varētu nopirkt jaunu māju, ceļot, kolekcionēt gleznas, ieguldīt…

      – Varbūt. – Greisa vēl nekad nebija pieņēmusi finansiālus lēmumus. – Jādomā, ka vislabākais būs to apspriest ar profesionālu juristu.

      Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. – Es esmu jurists.

      – Nujā, taču man būs vajadzīgs kāds, kurš pārzina Anglijas likumdošanu.

      – Jā, taču viņš jums varēs tikai dot padomu. Ko jūs gribētu ar to iesākt? – viņš neatlaidās.

      Greisa apdomājās. – Dzīvot, Tiso kungs. Man gribētos dzīvot ļoti ērti. Un mierīgi. – Un tad viņa piebilda pašai par pārsteigumu: – Tā, lai neviens man neteiktu, ko darīt un kā darīt.

      Viņš pacēla glāzi. – Atzīstama vēlme.

      – Vai jūs smejaties par mani?

      – Nē, es esmu gluži nopietns. Cilvēki uzskata par pašsaprotamu to, kas patiesībā ir māksla. Dzīvot labi, dzīvot ērti pēc saviem standartiem: tam ir vajadzīgs zināms gara briedums, neparasts raksturs, patiesi izsmalcināta gaume un…

      – Un nauda. – Greisa nolauza vēl vienu maizes gabalu.

      – Tā palīdz.

      Viņa iesāņus uzlūkoja vīrieti. Varbūt to panāca atrašanās Parīzē savādā situācijā, taču Greisa uzdrošinājās apjautāties: – Vai jūs dzīvojat atbilstoši saviem standartiem? Advokāts mazliet apdomājās. – Uzskatu to par privilēģiju, kundze. Tādu, kas iegūstama, pateicoties zināmai drosmei un pārbaudījumiem.

      Viņa iesmējās un papurināja galvu. – Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.

      – Dažreiz, – viņš pasmaidīja. – Dažreiz – jā, bet citreiz es daru to, kas no manis tiek sagaidīts.

      Tā bija savādi atklāta atbilde, taču Greisa to saprata. Tikai viņa nekad nebija dzirdējusi kādu pasakām to skaļi. Tiso kungs novērsās, atkal iekuģodams drošākos ūdeņos. – Un kur jūs dzīvosiet savu ērto dzīvi?

      – Nezinu. Varbūt pie jūras. Taču, lai kur tas būtu, tur gatavos šādu maizi.

      – Un jūsu vīrs? Ko viņš par to visu domā?

      Tiso kungs bija pārsteidzis Greisu nesagatavotu. Tā bija pirmā reize daudzu stundu laikā, kad viņa iedomājās par Rodžeru. Un nu, sev pašai par pārsteigumu, viņa īsti nezināja, ko teikt. – Mans vīrs?

      – Jā. Ko viņš saka?

      Nodūrusi galvu, Greisa uzmanīgi notrauca dažas maizes drupačas no galdauta. – Es nezinu. Patiesībā man nav radusies izdevība aprunāties ar viņu par to.

      – Ak tā. – Tiso kungs izskatījās tā, it kā īsti nespētu tam noticēt. – Nu, gan jau viņam radīsies savas idejas.

      – Jā, tas tā neapšaubāmi būs.

      Iestājās pieklājīgs klusums.

      – Francijas dienvidos ir daži apburoši liedagi, – Tiso kungs pēc brīža ierunājās.

      – Jā, – Greisa piekrita, juzdamās pateicīga par to, ka advokāts neturpina runāt par viņas vīru. – Nekad neesmu tur bijusi, taču esmu par to dzirdējusi.

      Sarkanā māla podiņā ar vāku tika pasniegta vistas gaļa: to papildināja dārzeņi un mazi jaunie kartupelīši. Siltā un sulīgā gaļa viegli atdalījās no kauliem. Tas bija vienkāršs ēdiens, taču pilns ar smalkiem garšas slāņiem. Greisai tas likās bagātīgs un eksotisks. Kad Tiso kungs paskaidroja, ka būtībā tas esot zemnieku ēdiens, Greisa jutās izbrīnījusies.

      – Vistas gaļa podiņā, – viņš paskaidroja, viegli paraustīdams plecus. – Jūs teicāt, ka vēlētos kaut ko vienkāršu.

      – Tas ir izcils.

      Klienti nāca un gāja, daži uz vakariņām, daži vienkārši iedzert kafiju. Mazā kafejnīca atradās pati savas mazās pasaules centrā un bija pilna ar vietējiem. Likās, ka visi cits citu pazīst un apmainās kaismīgiem uzskatiem, kurus viņiem pat nenāca prātā paturēt pie sevis. Viņi runāja brīvi, pārmīdami nelūgtus padomus un uzskatus. Ieradās ģimene, vairāki precēti pāri, pāris gluži glīti ģērbušās pavecas sievietes, bariņš jaunu vīriešu pa ceļam uz klubu, vientuļš vecs vīrs ar avīzi, pāris vidēja vecuma sieviešu… Viņi vēroja un ēda, un Greisai par prieku Tiso kungs reizi pa reizei viņai šo to patulkoja.

      Viņš pamāja uz divu sieviešu pusi, kas sēdēja viena otrai pretī.

      – Viņas ir bijušas uz kino, – advokāta balss bija klusa. – Viena teica, ka viņai neesot patikusi māte. Un galvenās lomas tēlotājs bijis pārāk resns, taču ar patīkamu seju.

      – Kas tā par filmu?

      – Hmmm, – viņš centās sadzirdēt. – “Martijs”? Izskatās, ka viņas abas beigās ir apraudājušās. Un tagad viņas atnākušas kaut ko iedzert, lai sajustos labāk.

      – Ak jā! Es gribētu šo filmu redzēt. Esmu dzirdējusi, ka tā esot ļoti laba.

      – Un tur. – Viņš norādīja uz pavecāku pāri, kas bija iegrimis dedzīgā strīdā – vīrietis šūpoja galvu, un sieviete locīja servjeti un apņēmīgi novietoja to uz galda, gatavodamās iet ārā. – Viņš teica, ka teļa gaļa esot laba. Viņa zina, ka tajā ir par daudz kaperu un par maz citrona.

      Greisa nespēja tam noticēt. – Viņi tā strīdas par ēdienu?

      Viņš pamāja.

      – Anglijā tas nemūžam nenotiktu.

      – Es zinu, – viņš pasmaidīja.

      Vēlāk, kad lietus bija beidzies, viņš pavadīja Greisu mazo gabaliņu līdz viesnīcai.

      Viņa apstājās ārpusē. – Tiso kungs, vai tiesa, ka jūs varat iekļūt d’Orsī kundzes dzīvoklī?

      – Jā, protams.

      – Un tas vēl nav pārdots?

      – Nē.

      – Ak tā. – Greisa sakrustoja rokas virs krūtīm. – Tad es gribētu to redzēt, ja iespējams.

      Viņš vilcinājās. – Mans uzdevums bija pielūkot, lai jūs saņemtu pārdošanas rezultātā iegūtos ieņēmumus. Nedomāju, ka d’Orsī kundze būtu vēlējusies, lai jūs apmeklētu dzīvokli…

      – Varbūt, – Greisa iebilda, – taču bez mana paraksta uz pilnvaras pārdošanas darījums nenotiks. Vai man ir taisnība?

      – Jāāāā… – Viņš lēnām novilka. – Tas tiesa.

      – Un šai situācijai vajadzīga smalka juridiska pieeja.

      Advokāts piemiedza acis. – Jūs esat visai neatlaidīga, vai ne?

      – Un man šķiet, ka jūs cenšaties mani novirzīt no pēdām.

      Pašūpojies