Meitene, kas iemācīja man smieties. Džūda Devero

pusē glabājās Trevisa sporta apģērbi, otrā – darba uzvalki. Skapja galā atradās tādas drēbes, ko Penija sauktu par “normālām”: džinsi, T krekli, ādas jaka. Dažu sekunžu laikā tas viss bija salikts sporta somā.

      Treviss izģērbās līdz apakšveļai un aplūkoja savu augumu spogulī. Viņa ķermenī tikpat kā nebija tauku, un muskuļi tika uzturēti teicamā stāvoklī. Tomēr Trevisa ādu klāja apdegumu rētas, dūrienu pēdas, ķirurģisku procedūru pēdas. Viņš bija lauzis ribas neskaitāmas reizes, un zem matiem slēpās dziļa rēta no reizes, kad noklīdis tērauda gabals Trevisu gandrīz nogalināja.

      Viņš apģērbās un bija gatavs doties vakariņās ar cilvēku, kurš bija jāpārliecina par to, ka no pašiem pamatiem uzceltais uzņēmums varēs turpināt darbību. Treviss zināja, ka vīram patiesībā nepieciešams plecs, uz kura izraudāties.

      Viņš nopūtās un izgāja no dzīvokļa.

      Pulksten astoņos vakarā Treviss jau vairākas stundas bija ceļā uz Edilīnu. Penija viņam nopirka lietotu BMW markas automašīnu. Motors darbojās labi, bet ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā varēja sasniegt tikai ar grūtībām. Protams, Penijas nolūks bija panākt to, lai Treviss nevarētu braukt pārmēru strauji. Cimdu nodalījumā bija ieliktas vairākas simt dolāru banknotes. Tās ieraudzījis, Treviss pasmaidīja: ja viņš izmantotu kredītkarti, tēvs varētu noskaidrot viņa atrašanās vietu. Treviss zināja, ka tēvs viņu rūpīgi pieskata. Satiksmes noteikumu pārkāpumi Parīzē bija sīkums, bet Edilīna Virdžīnijas pavalstī bija kaut kas pavisam cits.

      – Es došos projām, tiklīdz pārliecināšos, ka mamma ir drošībā, – Treviss skaļi paziņoja un nomainīja ātrumu. Par laimi, Penija nepazemoja viņu tiktāl, lai iegādātos mašīnu ar automātisko ātrumkārbu. Jautrība bija garantēta.

      Domājot par jautrību, Treviss atcerējās iepriekšējās dienas vakaru. Mierināt gandrīz septiņdesmit gadus vecu vīru nebija viegli, bet Treviss zināja, ka neviens cits to viņa vietā nedarīs. Tēvs reizēm teica, ka dēlam nav gana auksta sirds. Viņš to izteica kā pārmetumu, bet Treviss to uztvēra kā komplimentu.

      Viņam izdevās noslēgt vakariņas vienpadsmitos vakarā. Trevisam bija jāpaguļ, jo viņš plānoja doties uz Edilīnu agri no rīta.

      Tomēr nākamās dienas rītā, kad Treviss posās ceļam, iezvanījās viņa mobilais telefons. Zvanītājs bija tēvs. Bija sestdienas rīts, pulkstenis rādīja septiņi rītā, bet tēvs bija darbā.

      – Kur tu esi? – Rendels Maksvels noskaldīja.

      – Es izbraukšu no pilsētas, – Treviss atbildēja tikpat vēsā balsī.

      – Foresters netiks galā ar darījumu.

      – Viņu darbā pieņēmi tu.

      – Viņš ir labs rēķinātājs un klientu pievilinātājs. Viņiem Foresters patīk.

      – Tādā gadījumā viņš varēs paziņot cilvēkiem par atlaišanu, līdzjūtīgi turēdams viņus aiz rokas, – Treviss atcirta. – Man jādodas.

      – Uz kurieni tu posies šoreiz? – Rendels nomurmināja.

      – Par to tu izlasīsi laikrakstu sporta ziņu lappusēs. – Ja tu sevi iedzīsi nāvē, – Rendels turpināja, – es…

      – Ko tad, tēti? Vai tu neieradīsies manās bērēs?

      – Es nodošu sveicienu tavai mātei.

      Treviss sastinga. Kāpēc tēvs par māti ierunājās tieši tagad? Vai viņš kaut ko zina? Vai Ričmondas laikrakstā pieminētā Lūsija Kūpera piesaistīja viņa uzmanību?

      Viņš nolēma izturēties izaicinoši.

      – Tu jau no paša rīta ķeries pie smagās artilērijas. Acīmredzot tu no manis kaut ko gribi.

      – Es gribu, lai tu pārskati darījumu. Līgumā ir kaut kāda kļūda, bet es nevaru saprast, kāda.

      Treviss zināja, ka viņa tēvs bija apveltīts ar nemaldīgiem instinktiem. Ja viņš nojauta kaut ko nelāgu, viņam vienmēr izrādījās taisnība. Pēdējo četru gadu laikā Treviss neskaitāmas reizes gribēja apgalvot, ka viss ir kārtībā un neviens negrasās viņu apkrāpt. Viņš cerēja, ka kļūdas gadījumā tēvs atbrīvos dēlu no gūsta. Tomēr Treviss zināja, ka tas nekad nenotiks.

      Rendels juta, ka dēla pacietības vadzis drīz lūzīs.

      – Pastrādā šorīt, un varēsi atpūsties vairākas nedēļas.

      Treviss apklusa un klusībā nosprieda, ka tēvs viņu ļoti labi pazīst. Galu galā Rendels Maksvels patiešām prata novērtēt cilvēkus. Pirms vairākiem gadiem viņš nekļūdīgi nosprieda, ka Lūsija Džeina Trevisa pārāk stipri baidīsies no vīra, lai runātu viņam pretī.

      – Paņem brīvas trīs nedēļas, – Rendels piedāvāja. – Darījuma slēgšana aizņems tieši tik ilgu laiku. Noskaidro, kādā veidā viņi cer apvest mani ap stūri, un vari doties.

      Treviss nepavisam negribēja tēvu sadusmot vai dot iemeslu aizdomām. Viņš zināja, ka dēla sniegtā palīdzība mātei šķiršanās procesā jebkurā gadījumā izsauks tēva dusmas.

      – Nosūti man līgumu.

      – Kurjers stāv pie tava dzīvokļa durvīm, – Rendels atbildēja.

      Tēva triumfējošais smaids nebija redzams, bet Treviss to juta. Triumfs bija vienīgais, kas Rendelam Maksvelam patiesi rūpēja.

      Treviss tika projām no pilsētas tikai divos pēcpusdienā. Viņš apsvēra iespēju piezvanīt mātei un paziņot par savu ierašanos, bet viņam nebija priekšapmaksas telefona, un izmantot paša mobilo bija riskanti.

      Beigu beigās Treviss devās projām uzreiz pēc tam, kad bija pabeidzis strādāt ar līgumu. Viņš piezvanīja tēvam, sēdēdams automašīnā.

      – Vecais ir tāds pats zaglis kā tu, – Treviss atzina. – Divsimt divpadsmitās lappuses pēdējā rindkopā minēts, ka gadījumā, ja tu nepiekrīti viņa nosacījumiem, tavas saistības tiek uzskatītas par nepildītām, un uzņēmums atkal nokļūs viņa īpašumā.

      – Nosacījumiem? – Rendels kliedza. – Kādiem nosacījumiem? Par ko viņš runā?

      – Nezinu. Tas tev jāvaicā vecajam Hārdreindžeram.

      – Tev ir…

      – Nē, man nekas nav jādara, – Treviss viņu pārtrauca. – Liec Foresteram noskaidrot, ko vecais grib panākt, vai arī uzrīdi viņam Peniju. Jebkuru citu, tikai ne mani. Tiksimies pēc trim nedēļām, – viņš noskaldīja, beidza sarunu un piebilda: – Varbūt arī ne.

      Trevisam bija grūti iztēloties iespēju izrauties no tēva žņaugiem. Ja mātei būtu pieticis laika, lai sakopotu drosmi un nokārtotu šķiršanos, Treviss tagad būtu brīvs.

      Par to domājot, viņa sejā iezagās smaids un palika tajā gandrīz visu ceļu līdz Edilīnai.

      Bija sestdiena, pulkstenis rādīja astoņi vakarā, un pilsētā valdīja kapa klusums. Visi veikali bija aizvērti, pilsētā nebija neviena diennakts veikala, nemanīja nevienu suņa saimnieku, kurš pastaigājās ar savu mīluli. Kopumā mazā pilsētiņa un tās senatnīgās ēkas atstāja neomulīgu iespaidu, un Edilīna šķita kā izkāpusi no kādas otrās šķiras zinātniskās fantastikas filmas, kurā pilsētas iedzīvotājus nolaupījuši citplanētieši.

      Oldridžroudu atrast nebija viegli, bet, ieraudzījis ceļa zīmi, Treviss plati pasmaidīja. Viņš zināja, ka šajā ielā dzīvo Kimas radinieki, bet ne viņa pati, un te atradās Oldridžu dzimtas nams.

      Tomēr Treviss nemeklēja Oldridžu namu. Viņa māte īrēja