Meitene, kas iemācīja man smieties. Džūda Devero

kad viņš satika Kimu, kura no visas sirds mīlēja dzīvi. Uz viņa galda bija nolikta neliela misiņa plāksnīte, kas bija vienīgais personiskais priekšmets Trevisa kabinetā. Uz tās bija uzraksts: “Man padodas izpriecas; vai gribi, lai es tev to iemācu?” Šos vārdus Trevisam bija teikusi Kima. Tie izmainīja visu.

      Penija vīrieti vēroja. Viņa bija vienīgais cilvēks, kuram Treviss uzticēja patiesību par savu dzīvi.

      – Vai man pasūtīt lidmašīnas biļeti, vai tu gribi braukt pats? – viņa klusā balsī vaicāja.

      – Braukt uz kurieni? – Atbilde nesekoja, tāpēc Treviss pievērsa sievietei skatienu. – Es… – Viņš nezināja, ko teikt.

      – Man ir ierosinājums: kamēr tu vakariņosi, es nopirkšu normālu automašīnu, ar ko ir atļauts uzturēties ielās. Tu sakravāsi somu ar drēbēm. Rīt tu varēsi doties apciemot māti.

      Treviss joprojām minstinājās.

      – Leslija…

      – Neraizējies. Es nosūtīšu viņai pietiekami daudz dimantu, lai viņa neuzdotu liekus jautājumus. – Penijai Leslija nepatika, tāpat kā visas pārējās meitenes, ar kurām Treviss tikās. Viņa vairākas reizes bija norādījusi, ka mīloša sieviete neļaujas atpirkties. Penija gribēja, lai Trevisam izdodas tas pats, ko bija paveicis viņa tēvs: lai viņš atrastu tādu sievieti, kura mīl ģimeni stiprāk par jebkādu veikalu piedāvājumu.

      – Labi, – Treviss piekrita. – Palūdz Foresteram nokārtot uzņēmumu apvienošanu.

      – Viņš nevar…

      – Dari to, – Treviss attrauca. – Es to zinu, bet viņš nē. Varbūt nekas nesanāks, un tētis atlaidīs to mazo, godkārīgo ķēmu.

      – Varbūt Foresteram viss izdosies, un tavs tēvs piešķirs viņam tavu amatu.

      – Tu apgalvoji, ka netici pasakām, – Treviss pasmīnēja. – Labi, kur paredzēta satikšanās?

      Penija iedeva viņam lapiņu, kurā bija norādīts laiks un adrese.

      Treviss piecēlās kājās, aplūkoja savu galdu un domāja vienīgi par to, ka atkal satiks māti. Bija pagājis pārāk daudz laika. Treviss nedomājot paņēma rokās misiņa plāksnīti, kurā bija iegravēti Kimas izteiktie vārdi, un ielika to kabatā. Viņš paskatījās uz Peniju.

      – Ko tu uzskati par “normālu” automašīnu?

      Aizejot Penija apveltīja Trevisu ar smaidu, kas notika ļoti reti.

      – Tad jau redzēsi.

      Vakarā pie ieejas ēkā Trevisu gaidīja limuzīns un tā vadītājs. Tas piestāja pie daudzdzīvokļu nama. Šveicars atvēra durvis, tika izsaukts lifts. Treviss ne ar vienu nesarunājās.

      Viņam piederēja izsmalcināti apartamenti, no kuru logiem pavērās grandiozi skati. Iekštelpu dekoratore, kura iekārtoja Trevisa biroju, ar savā uztverē gaumīgiem priekšmetiem izrotāja arī viņa dzīvokļa telpas. Nišā bija ievietota milzīga, senlaicīga Budas statuja, un dīvāni bija apvilkti ar ādu melnā krāsā. Tā kā Treviss uzturējās dzīvoklī pēc iespējas retāk, tā iekārtojums viņam bija vienaldzīgs.

      Tikai vienā istabā atradās patiešām personiski priekšmeti, un Treviss devās taisnā ceļā uz to. Sākotnēji tā bija istaba apģērbiem, bet Treviss lika tajā izkārtot plauktiņus no stikla. Šajā nelielajā istabā, kas vienmēr bija aizslēgta, Treviss glabāja savas trofejas, apbalvojumus, sertifikātus un citas lietas, kas simbolizēja no Kimas aizgūto izpratni par “izpriecām”.

      Tās divas nedēļas, ko Treviss pavadīja Edilīnā kopā ar mazo, ņipro Kimu, piešķīra viņam drosmi runāt pretī tēvam. Māte to iepriekš bija mēģinājusi, bet ar viņas maigo dabu nebija iespējams neko iesākt pret Trevisa tēvu.

      Tomēr izrādījās, ka Treviss pats prot par sevi pastāvēt. Pirmoreiz saticis tēvu pēc iepazīšanās ar Kimu, Treviss paziņoja, ka vēlas saņemt ne tikai akadēmisku, bet arī fizisku audzināšanu. Rendels Maksvels saprata, ka dēls nepadosies. Viņš nolīga treneri.

      Lūsijai bija taisnība – viņas dēlam piemita fiziskas dotības. Trevisam smagie treniņi palīdzēja atbrīvoties no mokošo mācību radītās spriedzes. Līdzko Treviss bija iemācījies visu, ko spēja dot viens treneris, darbā tika pieņemts nākamais. Vidusskolas beigās viņš bija apguvis vairākas cīņas mākslas. Trevisa deguns bija lauzts divreiz: boksa cīniņa laikā un pēc trenera spēriena pa seju.

      Tēvs gribēja, lai Treviss turpina gatavoties augstskolu iestājeksāmeniem, bet viņš brīdināja, ka uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas dosies projām no mājām uz neatgriešanos. Tolaik viņa māte joprojām dzīvoja mājās. Viņa bija tikpat izolēta no ārpasaules kā Treviss, bet Lūsija arī pirms laulībām reti kontaktējās ar cilvēkiem.

      Treviss iestājās Stenfordas augstskolā un pēcāk – Hārvarda augstskolas Juridiskajā fakultātē. Būdams projām no sava cietuma jeb vienīgajām mājām, kādas viņam jelkad bijušas, Treviss atklāja patieso dzīvi. Viņu vilināja ekstrēmie sporta veidi, un viņš izmēģināja visu: lēkšanu no lidmašīnas, lēcienu no helikoptera pretī sniegotām kalnu virsotnēm, lēcienus no klintīm.

      Viņš nokārtoja jurisprudences kvalifikācijas eksāmenu, bet nevēlējās visu mūžu dirnēt birojā. Rendels pieprasīja, lai dēls strādātu viņa uzņēmumā, tomēr Treviss atteicās to darīt. Tēvs dusmās slēdza viņa trasta fondu, tāpēc Treviss sāka pelnīt iztiku ar kaskadiera darbu Holivudā. Viņš kļuva par cilvēku, kuru uzņemšanas laukumā aizdedzināja.

      Kad Trevisa tēvs saprata, ka neizdosies īstenot ieceri pakļaut dēlu sev, viņš pievērsa uzmanību sievai un padarīja viņas dzīvi neciešamu. Kādas dienas pēcpusdienā Lūsija nejauši ieraudzīja iespēju iejaukties vīra pārskaitījumā. Mirkli vilcinājusies, viņa nosūtīja trīs miljonus un divsimt tūkstošus dolāru uz savu bankas kontu. Desmit minūšu laikā Lūsija sakrāmēja mantas, iesēdās kādā no sava vīra automašīnām un aizbēga.

      Rendels paziņoja dēlam, ka nemeklēs Lūsiju tikai tādā gadījumā, ja Treviss vairs nemēģinās padarīt sev galu un strādās tēva uzņēmumā.

      Treviss mātes labā bija gatavs uz jebko, tāpēc viņš atgriezās Ņujorkā un sāka strādāt tēva pakļautībā. Cik bieži vien iespējams, Treviss atbrīvojās no stresa, nodarbojoties ar jebkādu bīstamu sporta veidu.

      Tagad viņš pārlūkoja istabu un tajā saliktās trofejas, medaļas un suvenīrus. Pie sienas aiz plauktiem bija pielikti vairāki ierāmēti attēli. Sacīkstes Montekarlo. Trevisa seja bija netīra un nošļakstīta ar šampanieti, tomēr viņš bija laimīgs.

      Attēlos bija redzami Trevisa trakulīgākie kaskadiera triki Holivudā: uguns, sprādzieni, lēcieni no ēku jumtiem. Starp iemūžināto sporta aktivitāšu attēliem vīdēja arī sieviešu fotogrāfijas. Kino zvaigznes, ballīšu lauvas, viesmīles. Treviss sievietes nešķiroja. Viņam patika skaistas sievietes neatkarīgi no viņu izcelsmes vai nodarbošanās.

      Viņš aizvēra istabas durvis, atspiedās pret tām un palūkojās apkārt. Šogad Treviss gatavojās trīsdesmit gadu jubilejai, un viņš jutās noguris no visa. No tēva varas un saviem darba pienākumiem, no centieniem sagādāt naudu cilvēkam, kuram tās bija vairāk, nekā nepieciešams.

      Mātes lēmums aizbēgt un noslēpties bija pareizs, bet Treviss zināja – viņa jūtas vainīga par dēla nesto upuri. Viņš savukārt uzskatīja, ka ir mātes parādnieks, jo Lūsija visu savu mūžu bija sargājusi dēlu.

      Tagad Treviss domāja, ka māte grasās precēties, lai atbrīvotu dēlu no parāda nastas. Viņš baidījās, ka mātes vainas apziņa ir kļuvusi pārlieku spēcīga, un viņa pieprasa šķiršanos, lai Treviss varētu atgūt brīvību.

      Tomēr