Ar svešu vārdu. Džefrijs Ārčers

viņiem, ka proti lasīt.

      – Un ko tu viņiem saki? – Harijs tincināja.

      – Ka esmu mācījies par šefpavāru.

      – Tas noteikti bija interesanti.

      – Tu joprojām neko neapjēdz, vai ne? – teica Kvins. – Es nekad neesmu mācījies par šefpavāru, taču tas nozīmē, ka mani vienmēr norīko uz virtuvi. Un tas ir cietumā labākais darbs.

      – Kāpēc tā?

      – No kameras tevi izlaiž vēl pirms brokastīm, un atpakaļ jāatgriežas tikai pēc vakariņām. Tur ir silts un vari izvēlēties vislabāko ēdienu. O, mēs braucam uz Levenemu, – paziņoja Kvins, jo autobuss noripoja pa divpadsmito nobrauktuvi. – Labi gan, jo citādi man nāktos atbildēt uz dumjiem jautājumiem par Pīrpointu.

      – Kas vēl man būtu jāzina par Levenemu? – vaicāja Harijs, Kvina sarkasma netraucēts, jo manīja, ka pieredzējušais blakussēdētājs tīri labprāt izbauda savu visgudreļa statusu un dalās zinībās ar jauniņo.

      – Pārāk daudz, lai visu tev izstāstītu. – Viņš nopūtās. – Tikai atceries turēties man blakus, kad mūs reģistrēs.

      – Vai tad viņi tevi jau automātiski nesūtīs uz D korpusu?

      – Ja dežurēs Meisona kungs, tad ne, – Kvins bez tālākiem paskaidrojumiem pavēstīja.

      Pirms autobuss apstājās pretī cietumam, Harijs bija paguvis uzdot vēl vairākus jautājumus. Viņam bija sajūta, ka šajās pāris stundās no Kvina ir iemācījies vairāk, nekā ducī privātstundu Oksfordā.

      – Turies pie manis, – Kvins atkārtoja, kad atvērās masīvie cietuma vārti. Autobuss lēnām brauca nožēlojama, krūmiem noauguša, dārznieka rokas nekad nemanījuša laukumiņa virzienā un apstājās pie milzīgas ķieģeļu ēkas ar šauru un netīru lodziņu rindām. Pa dažiem no tiem atbraucējus vēroja vairāki acu pāri.

      Sargi izveidoja norobežotu eju līdz pat cietuma durvīm. Divi ar šautenēm bruņoti vīri nostājās pie autobusa durvīm.

      – Pa diviem izkāpt no autobusa! – viens no viņiem skarbi pavēlēja. – Ievērojiet piecu minūšu intervālu. Neviens nekustas ne collu, ja neesmu licis!

      Gan Harijs, gan Kvins autobusā pavadīja vēl stundu. Kad viņus beidzot aicināja kāpt ārā, Harijs pacēla skatienu pret augstajām sienām, kurām augšpusē bija izvīta dzeloņstieple. Žogs ieskāva visu cietuma teritoriju. Pat pasaules labākajam kārtslēcējam nebūtu pa spēkam aizbēgt no Levenemas.

      Harijs sekoja Kvinam cietuma ēkā, kur viņi apstājās dežurējošā virsnieka priekšā. Virsnieks sēdēja pie rakstāmgalda, un mugurā viņam bija krietni panēsāta koši zila uniforma ar pogām, kuras nepavisam nebija mirdzošas. Viņš pētīja ieslodzīto sarakstu un izskatījās tik drūms, it kā pats būtu nopelnījis mūža ieslodzījumu. Ieraudzījis nākamo cietumnieku, viņš pasmaidīja.

      – Laipni lūgts atpakaļ, Kvin! – viņš sacīja. – Kopš tavas pēdējās viesošanās reizes te nekas daudz nav mainījies.

      Kvins pasmaidīja. – Arī es priecājos jūs redzēt, Meisona kungs! Varbūt jūs būsiet tik laipns un palūgsiet kādu no izsūtāmajiem zēniem, lai uznes mantas uz manu parasto numuru.

      – Neizaicini likteni, Kvin, – noteica Meisons, – citādi vēl man uznāks vēlēšanās jaunajam ārstam pateikt, ka neesi epileptiķis.

      – Meisona kungs! Man taču ir oficiāla izziņa, kas to apliecina.

      – Laikam jau no tās pašas iestādes, kur tapis sertifikāts par tavām šefpavāra prasmēm, – noteica Meisons un pievērsās Harijam. – Un kas tu tāds?

      – Tas ir mans draugs Toms Bredšovs. Viņš nepīpē, nelieto grādīgos, nelamājas un nespļaudās, – pavēstīja Kvins, iekams Harijs paguva kaut vārdu bilst.

      – Laipni lūdzam Levenemā, Bredšov.

      – Vispār jau viņš ir kapteinis Bredšovs, – iestarpināja Kvins.

      – Es biju leitnants, – izlaboja Harijs, – nekad neesmu bijis kapteinis. – Kvins izskatījās vīlies par sava aizbilstamā uzvedību.

      – Pirmā sodāmība? – vaicāja Meisons un ciešāk paraudzījās uz Hariju.

      – Jā, kungs.

      – Likšu tevi A korpusā. Pēc tam, kad būsi nomazgājies dušā un noliktavā saņēmis cietuma drēbes, Heslera kungs tevi pavadīs uz kameru trīs divi septiņi. – Meisons vēlreiz ieskatījās savā sarakstā un tad pievērsās jaunam virsniekam, kurš stāvēja viņam aiz muguras, labajā rokā šūpodams steku.

      – Vai man ir kādas cerības pievienoties, draugs? – vaicāja Kvins, kad Harijs bija parakstījies reģistrā. – Leitnantam Bredšovam galu galā būs vajadzīgs raitnieks.

      – Tu esi pēdējais cilvēks, kurš viņam būtu vajadzīgs, – noteica Meisons. Harijs jau grasījās bilst kādu vārdu, kad kabatzaglis noliecās, no zeķes izvilka sarotītu naudaszīmi un ieslidināja to Meisona formastērpa žaketes augšējā kabatā. Tas viss notika vienā acumirklī. – Kvins arī mitināsies kamerā trīs divi septiņi, – Meisons pateica jaunākajam virsniekam. Ja Heslers bija pamanījis darījumu, tad neko nelikās zinām. – Abi sekojiet man! – Tas bija viss, ko viņš pateica.

      Kvins aizsteidzās Harijam pakaļ, lai Meisons piepeši nepārdomātu. Cietumniekus veda pa garu gaiteni ar zaļām ķieģeļu sienām, un tad Heslers apstājās pie nelielas dušas telpas, kurā bija divas šauras koka lāviņas, kas piestiprinātas pie sienas. Telpā bija izmētāti jau lietoti dvieļi.

      – Izģērbieties un nomazgājieties! – izrīkoja Heslers.

      Harijs lēnām novilka drēbnieka šūto uzvalku, eleganto krēmkrāsas kreklu ar iestīvināto apkaklīti un noņēma svītroto kaklasaiti, ko Dželksa kungs viņam bija laipni sagādājis, lai atstātu iespaidu uz tiesnesi. Problēma bija vien tā, ka viņš izraudzījies nepareizu tiesnesi.

      Iekams Harijs paguva atsaitēt kurpju auklas, Kvins jau bija nostājies zem dušas. Viņš atgrieza krānu, un neliela ūdens strūkliņa negribīgi sāka tecēt uz viņa paplikās galvas. No grīdas viņš pacēla ziepju skaidu un sāka mazgāties. Harijs nostājās zem aukstā ūdens strūklas otrā dušas vietā, un pēc mirkļa Kvins viņam pasniedza to, kas bija palicis pāri no tā saucamajām ziepēm.

      – Atgādini man, lai parunāju ar vadību par labierīcībām, – Kvins noteica, pacēla no grīdas dvieli, kas nebija lielāks par trauku lupatu, un mēģināja noslaucīties.

      Heslera lūpas palika sakniebtas. – Saģērbieties un sekojiet man, – viņš ierunājās, kad Harijs vēl nebija beidzis ieziepēties.

      Jau nākamajā mirklī Heslers možā solī devās uz priekšu pa gaiteni, un pusapģērbtais, joprojām slapjais Harijs steidzās turēties viņam līdzi. Viņi apstājās tikai tad, kad bija nonākuši līdz dubultajām durvīm, uz kurām bija liels uzraksts “Noliktavas”. Heslers spēcīgi pieklauvēja, un pēc neilga brīža durvis atvērās, atklājot skatienam pārgurušu virsnieku, kurš ar elkoņiem bija atbalstījies uz letes un smēķēja paštītu cigareti. Ieraudzījis Kvinu, virsnieks pasmaidīja.

      – Īsti neesmu pārliecināts, ka tavs iepriekšējās reizes apģērbs un veļa jau atvesti no veļas mazgātavas, Kvin, – viņš sacīja.

      – Tad jau man vajadzēs jaunu komplektu, Ņūbolda kungs, – noteica Kvins, kurš atkal bija noliecies un kaut ko izņēmis no otras zeķes. Un vēlreiz tas viss pazuda bez pēdām. – Manas prasības ir gaužām