Ar svešu vārdu. Džefrijs Ārčers

jūsu problēmai.

      – Risinājumu? – pārvaicāja Harijs un pirmo reizi izskatījās, ka viņā modusies cerība.

      – Vienīgi tādā gadījumā, ja esat gatavs arī turpmāk palikt par Tomasu Bredšovu. – Harijs klusēja, tādēļ advokāts turpināja: – Apgabala prokurora biroja darbinieki atzīst, ka Tomam Bredšovam izvirzītā apsūdzība ir drīzāk nejaušība, apstākļu sakritības rezultāts. Vienīgais nopietnākais pierādījums, kurš viņiem pieejams, ir tas, ka Toms Bredšovs aizbraucis no valsts dienu pēc tam, kad bija noticis noziegums. Pierādījumu trūkuma dēļ viņi ir gatavi atkāpties no apsūdzības slepkavībā, ja vien jūs būtu ar mieru atzīt, ka esat veicis citu, ne tik smagu noziegumu, proti, dezertējis no aktīvā dienesta armijā.

      – Un kālab man vajadzētu atzīt kaut ko tādu? – nesaprata Harijs.

      – Varu nosaukt vismaz trīs labus iemeslus, – atbildēja Dželkss. – Pirmkārt, ja jūs to nedarīsiet, tad, visticamāk, sešus gadus pavadīsiet cietumā par nelegālu ierašanos Amerikas Savienotajās Valstīs, izmantojot svešus personas datus. Otrkārt, jūs saglabāsiet anonimitāti un Beringtonu ģimenei nebūs nekādu iemeslu uzskatīt, ka joprojām esat dzīvs. Un, treškārt, Bredšovi ir gatavi jums samaksāt desmit tūkstošus dolāru, ja ieņemsiet viņu dēla vietu.

      Harijs uzreiz saprata, ka šī būtu iespēja atmaksāt mātei par visiem šo gadu laikā viņa dēļ nestajiem upuriem. Tik milzīga summa ļautu viņai pilnībā mainīt dzīvi, dotu iespēju tikt projām no Stilhausleinas un īres maksas iekasētāja iknedēļas vizītēm. Viņa pat varētu apsvērt aiziešanu no viesmīles darba Grand Hotel, lai viņas ikdiena kļūtu vieglāka. Tiesa, Harijam likās, ka tas diezin vai notiks. Tomēr pirms piekrišanas Dželksa plānam Harijs vēlējās uzdot vairākus jautājumus.

      – Kālab Bredšovi gribētu piedalīties šādā maldināšanā? Viņi taču noteikti zina, ka dēls ir gājis bojā jūrā.

      – Bredšovas kundze izmisīgi vēlas, lai viņas Tomasa vārds paliktu neaptraipīts. Viņa nemūžam nespētu pieņemt, ka viens viņas dēls nonāvējis otru.

      – Tātad Toms tiek apsūdzēts sava brāļa slepkavībā?

      – Jā, bet, kā jau sacīju, pierādījumi nav pārliecinoši un vairāk balstīti uz nejaušību. Tiesā tie noteikti tiks apšaubīti un noraidīti. Tieši tālab Apgabala prokurora birojā ir ar mieru atteikties no šās apsūdzības. Tikai ar nosacījumu, ka atzīstat vainu mazākā noziegumā, proti, dezertēšanā.

      – Un cik ilgs cietumsods man būs jāizcieš, ja es piekritīšu šādam risinājumam?

      – Apgabala prokurors piekrita tiesā prasīt, lai jums tiek piespriests viens gads cietumā. Par labu uzvedību jūs jau pēc sešiem mēnešiem varētu izkļūt brīvībā. Un tas ir vērā ņemams ieguvums, salīdzinājumā ar sešiem gadiem, ko pavadīsiet ieslodzījumā, ja turpināsiet uzstāt, ka esat Harijs Kliftons.

      – Mirklī, kad ieiešu tiesas zālē, kāds noteikti pamanīs, ka neesmu Toms Bredšovs.

      – Maz ticams, – iebilda Dželkss. – Bredšovi nāk no Sietlas, no Rietumu krasta, tātad viņi ir tālu un reti apmeklē Ņujorku. Tomass Jūras spēkos iestājās, kad bija vien septiņpadsmit gadus vecs. Kā jums pašam labi zināms, viņš Amerikā nav spēris kāju jau pēdējos četrus gadus. Turklāt, ja atzīsiet vainu, tiesas zālē jums nāksies pavadīt ne vairāk kā divdesmit minūtes.

      – Tiklīdz sākšu runāt, visiem taču uzreiz kļūs skaidrs, ka neesmu amerikānis. Vai tad ne?

      – Tieši tālab jūs muti neatvērsiet, Kliftona kungs. – Likās, ka šim lielpilsētas advokātam ir atbilde uz pilnīgi visiem Harija jautājumiem, ko viņš pamanījās izgudrot.

      – Anglijā tiesas prāvas par slepkavībām raisa milzīgu žurnālistu interesi un jau no agra rīta pie tiesas nama durvīm pulcējas ļaudis, lai kaut uz mirkli redzētu apsūdzēto.

      – Kliftona kungs, Ņujorkā pašlaik tiek izskatītas četrpadsmit slepkavību lietas, ieskaitot bēdīgi slaveno “šķērētāja” lietu. Ļoti šaubos, ka pat iesācējs reportieris vēlēsies atspoguļot jūsu lietu.

      – Man nepieciešams mazliet laika par to padomāt.

      Dželkss ieskatījās savā rokaspulkstenī. – Tiesneša Etkinsa priekšā mums jāstājas jau pusdienlaikā. Tātad, Klifton, jums ir tikai mazliet vairāk par stundu izlemšanai. – Viņš uzsauca cietumsargam, lai atver kameras durvis. – Ja izlemsiet neizmantot manus pakalpojumus, novēlu jums veiksmi, jo tādā gadījumā mēs vairs nesatiksimies, – viņš piebilda un izgāja no telpas.

      Harijs sēdēja uz lāvas malas un apsvēra Seftona Dželksa priekšlikumu. Viņš nešaubījās, ka sirmais advokāts spēlē pats savu spēli, tomēr seši mēneši izklausījās daudzkārt ciešamāk nekā seši gadi. Un pie kā cita lai viņš vēl vērstos, ja ne pie šī pieredzējušā jurista? Harijs no sirds vēlējās, kaut varētu vien uz dažiem mirkļiem nokļūt kabinetā pie sera Voltera Beringtona un lūgt viņa padomu.

      Pēc stundas Harijs, ģērbies tumši zilā uzvalkā, krēmkrāsas kreklā ar iestīvinātu apkaklīti un aplicis svītrotu kaklasaiti, rokudzelžos saslēgts, no kameras tika aizvests uz cietuma automašīnu un bruņotu sargu pavadībā nogādāts tiesas namā.

      – Neviens neticēs, ka esat spējīgs kādu noslepkavot, – paziņoja Dželkss pēc tam, kad drēbnieks bija ieradies kamerā pie Harija ar pusduci uzvalku, kreklu un kaklasaišu izlasi.

      – Es arī neesmu nevienu nonāvējis, – Harijs palika pie sava.

      Gaitenī Harijs pievienojās Dželksam. Advokāts viņam atkal veltīja savu neīsto smaidu un tad iestūma cauri virpuļdurvīm tiesas zālē un virzīja uz priekšu pa centrālo ailu, līdz abi bija sasnieguši advokātam paredzēto galdu, kur jau gaidīja divas brīvas vietas.

      Harijs ieņēma savējo un, kad bija atbrīvots no rokudzelžiem, pārlaida skatienu gandrīz tukšajai tiesas zālei. Dželksam bija izrādījusies taisnība šajā jautājumā. Daži vienkārši cilvēki, neviena masu medija pārstāvja. Patiešām likās, ka žurnālistus šī lieta neinteresē. Viņuprāt, tā bija kārtējā sadzīviskā slepkavība, kurā apsūdzētais, visticamāk, tiks attaisnots. Nebija gaidāmi nekādi virsraksti par Kainu un Ābelu. Ceturtajā tiesas zālē nevienam netiks piespriests nāvessods elektriskajā krēslā.

      Zvans vēstīja, ka ir pusdienlaiks. Tālākajā zāles daļā atvērās durvis, un parādījās tiesnesis Etkinss. Viņš nāca lēnā solī, uzkāpa uz paaugstinājuma, apsēdās savā vietā pie galda un ar galvas mājienu deva zīmi apgabala prokuroram, it kā precīzi zinātu, kas viņam sakāms.

      Piecēlās gados jauns prokurors un pavēstīja, ka tiek noņemta apsūdzība slepkavībā, bet Tomass Bredšovs tiek apsūdzēts dezertēšanā no Amerikas Savienoto Valstu Jūras spēkiem. Tiesnesis pamāja ar galvu un pievērsa skatienu Dželksam, kurš piecēlās kājās.

      – Vai jūsu aizstāvamais atzīst sevi par vainīgu šajā otrajā apsūdzībā?

      – Jā, Jūsu godība, – atteica Dželkss. – Ceru, ka būsiet iecietīgs pret manu klientu. Nav taču jums jāatgādina, ka viņš tiek tiesāts pirmo reizi un iepriekš vienmēr ir bijis likumam paklausīgs pilsonis ar nevainojamu uzvedību.

      Tiesnesis Etkinss ar drūmu skatienu sejā atkal pievērsās advokātam. – Dželksa kungs, – viņš sacīja, – ir cilvēki, kuri noteikti uzskatīs, ka virsnieka dezertēšana no dienesta vietas ir daudz smagāks noziegums nekā slepkavība. Esmu pārliecināts, ka man nav jāatgādina jums par to, ka pavisam nesen šāda apsūdzība vainīgajam varēja beigties ar stāšanos ierindas priekšā, lai saņemtu nāvi.

      Harijam