Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

partijas darbinieks, kurš skaļi piesaka tiesības uz viņu.

      – Es biju sapratis, ka šādas meitenes sūta uz Phenjanu.

      Vecais vīrs pielieca galvu un beidzot atzina:

      – Viņa nav jaunava. Piedevām viņai jau ir divdesmit gadu un pašai sava galva uz pleciem. Vairums meiteņu, kuras nonāk Phenjanā, ir septiņpadsmit gadu vecas. Tādas māk tikai paklausīt. Bet kāda tev daļa? Tu taču negribēsi viņu sev, vai ne?

      – Nē, – Čundo atteica. – Nemaz ne.

      – Jo tas it nemaz nav varoņa cienīgi. Ja gribi meiču, mēs tev sagādāsim. Bet kritušā biedra sieva… tas nav pieļaujams.

      – Es neteicu, ka to gribu, – Čundo sacīja. – Bet es esmu varonis. Man ir tiesības.

      – Privilēģijas, – vecais vīrs izlaboja. – Tev ir dažas privilēģijas.

      Visu dienu viņš laboja radioaparātu. Uz palodzes bija gana labs apgaismojums. Te viņš izmantoja vada saplacināto galu par skrūvgriezi un ar sveces liesmu kausēja lodalvas smalkos stienīšus. Te viņš varēja arī paturēt acīs ostu un novērot kapteini staigājam šurpu turpu pa piestātni.

      Ap mijkrēsli viņa pārradās mājās – starojoša, lieliskā garastāvoklī.

      – Redzu, ka daļēji jau esi atlabis, – viņa secināja.

      – Zivju uz auklām vairs nav, un es nevarēju nogulēt. Tās man bija kā zīdainim mantiņa.

      – Tas nu gan būtu iespaidīgi, ja es ierastos Phenjanā ar zivīm pilnu koferi, – viņa noteica un atglauda matus, lai parādītu jaunos auskarus no plānām zelta skaidiņām. – Nav slikta maiņa, vai ne? Būs jāatsprauž mati, lai visi var redzēt. – Viņa piegāja pie radio. – Vai tas darbojas?

      – Jā, – Čundo atteica. – Jā, es esmu piemontējis antenu. Tomēr mums tā būtu jāuzstāda uz jumta, iekams pārtrūkst elektrības padeve.

      Sieviete paķēra Nike kurpju pāri.

      – Labi, bet pirms tam man jāpaveic kāds darbs, – viņa sacīja.

      Abi uzmanīgi nokāpa lejā uz sesto stāvu un pagāja garām dažiem dzīvokļiem, kuros noritēja skaļi ģimenes skandāli, taču lielākajā daļā valdīja spocīgs klusums. Sienas greznoja krāsoti Mīļotā Vadoņa un Diženā Vadoņa saukļi līdz ar attēliem, kuros bērni no grāmatām dzied revolūcijai veltītas dziesmas un zemnieki, kas, ar paceltiem sirpjiem sastinguši bagātīgas ražas laukā, veras mūžīgās gudrības šķīstajā gaismā.

      Otrā palīga sieva pieklauvēja pie durvīm, brīdi pagaidīja un iegāja dzīvoklī. Logus klāja pārtikas papīrs, un visur oda pēc cirkšņu ekzēmas – sēnīšu infekcijas, kas parasti izplatījās arī demarkācijas zonas tuneļos. Istabā plastmasas krēslā sēdēja vīrietis, vienu pārsieto kāju uzcēlis uz soliņa. Spriežot pēc pārsēju apveida, kāju pirkstu viņam vairs nebija. Mugurā viņam bija konservu fabrikas darba kombinezons, un plāksnīte pie tā vēstīja “Meistars Guns”. Ieraugot atnestos apavus, Gunam iegailējās acis. Bez vārdiem vēlējis pasniegt kurpes, viņš tās pagrozīja rokās un paostīja.

      – Vai vari dabūt vēl kādu pāri? – viņš jautāja sievietei.

      – Var gadīties, – viņa attrauca. Uz galda stāvēja kaste, aptuveni tik liela kā bēru tortes kārba. – Vai tā?

      – Jā, – viņš sacīja, joprojām apbrīnodams Nike kurpes. Tad viņš parādīja uz kasti. – To nebija viegli sagādāt. Nākusi taisnā ceļā no dienvidiem.

      Neielūkojusies kastē, sieviete iespieda to padusē.

      – Ko vēlas tavs draugs? – Guns viņai vaicāja.

      Čundo pārlaida skatienu istabai, aplūkoja kastes ar neparastām ķīniešu alkohola pudelēm un kastes ar vecām drēbēm, vadu mudžekli karājāmies no sienas vietā, kur jābūt piestiprinātam skaļrunim. Viņš atbildēja pats: – Man nekas nav vajadzīgs.

      – Ā, bet es jautāju, ko tu vēlies, – Guns atteica, pirmo reizi pasmaidīdams. – Atļauj pasniegt tev dāvanu. Man varētu būt tev piemērota siksna.

      Vīrietis elsdams pasniedzās pēc plastmasas kastes ar lietotām siksnām, kas stāvēja uz grīdas.

      – Nav vērts, – Čundo atteicās.

      Otrā palīga sieva atrada sev tīkamas kurpes – melnas, gandrīz jaunas. Kamēr viņa tās mērīja, Čundo apskatīja kastes ar precēm. Te bija krievu cigaretes, tablešu maisiņi ar etiķetēm rokrakstā, šķīvis ar saulesbrillēm. Kādā plauktā atradās pannu komplekts, sakrauts vienā kaudzē tā, ka rokturi vērsās katrs uz savu pusi, un tas viņam šķita teju traģiski.

      Nelielajā grāmatplauktā viņš uzgāja savas angļu valodas vārdnīcas un pārlūkoja savas vecās piezīmes lapu malās, pievērsdams uzmanību tām idiomām, kuras savulaik nebija varējis izprast, piemēram, “tukšs numurs” un “bez cerību stariņa”. Parakājies dziļāk, viņš atrada bārdas ieziepējamo otu no āpša sariem – tā reiz bija piederējusi kapteinim. Čundo nevainoja otro palīgu par priekšmetu, pat personisko mantu zagšanu, taču, pagriezies un ieraudzījis otrā palīga sievu aplūkojam spogulī melnās kurpes, piepeši izjuta lielu vēlmi noskaidrot, kurš salaupīto pārdevis – sieviete vai viņas vīrs.

      – Labi, – viņa noteica. – Es tās gribu.

      – Tās labi izskatās, – Guns sacīja. – Japāņu ražojums. Āda. Vislabākā, zināt. Atnes vēl vienu Nike pāri, un varēsim vienoties par maiņu.

      – Nē, – viņa iebilda. – Nike ir pārāk vērtīgas. Kad es dabūšu vēl vienu pāri, tad redzēsim, vai tev ir kas pretī piedāvājams.

      – Kad dabūsi otru pāri, atnes man. Sarunāts.

      – Sarunāts, – otrā palīga sieva atkārtoja.

      – Tas labi, – viņš teica. – Ņem šīs kurpes, un tu paliec man parādā.

      – Es palikšu tev parādā, – sieviete piekrita.

      – Nevajag, – Čundo iejaucās. – Es nebaidos, – viņa uzstāja.

      – Labi, – Guns uzrunāja sievieti. – Pienāks brīdis, kad tu varēsi noderēt, un es pie tevis ieradīšos. Tad mēs būsim norēķinājušies.

      Kaste jau bija iespiesta padusē. Abi pagriezās uz promiešanu, taču tad Čundo skatienu piesaistīja kāds priekšmets uz neliela galda. Kabatas pulkstenis īsā ķēdītē. Tāds pulkstenis bija piederējis Bāreņu saimniekam, un ar tā palīdzību viņš pārvaldīja visu zēnu dzīvi no rītausmas līdz gaismas izslēgšanai, gan iznomādams zēnus septiskās cisternas tīrīšanai, gan nosūtīdams viņus darbam šahtās, kur bija jānolaižas ar parastām trosēm pazemē, lai iztecinātu eļļas nogulsnētavas rezervuārus. Ik mirklis aizritēja saskaņā ar šo pulksteni. Bāreņu saimnieks nekad neteica, cik tas rāda, taču zēni iemācījās no viņa sejas izteiksmes noteikt, kas sagaida līdz brīdim, kad viņš laikrādī ieskatīsies nākamajā reizē.

      – Ņem vien pulksteni, – Guns atvēlēja. – Es to dabūju no kāda večuka, kurš apgalvoja, ka visu mūžu to kārtīgi kopis.

      Čundo nolika pulksteni atpakaļ uz galda. Kad aiz abiem aizvērās dzīvokļa durvis, viņš sacīja sievietei: – Kas viņam gadījās?

      – Pagājušajā gadā viņš savainoja pēdu. Kāds negadījums saistībā ar augstspiediena tvaika cauruli.

      – Pagājušajā gadā?

      – Brūce nekādi neveroties