Ideāls vīrs. Lūsija Vaithausa

pirmā atsauce bija uz automaģistrāles degvielas uzpildes un tehniskās apkopes staciju. Viņa nopētīja visu lapu. Nākamais bija Vikipēdijas ieraksts par Viljamu Vudolu, politiķi, gadu skaitļi 1832– 1901, un vēl viens Vikipēdijas ieraksts par Vudolu, “mazu ciematu Vudolu Hārthilā, ar vietējo pārvaldi Roteremā, Dienvidjorkšīrā, Apvienotajā Karalistē”.

      Hanna atsāka meklēšanu, lodziņā pierakstot vārdu “Trovels”. Pirmkārt atsauce bija teksts: “Uz kuras automaģistrāles ir degvielas uzpildes stacijas ar nosaukumu “Vudols”, “Trovels”un “Tibšelfs”? Pēc jautājuma tūlīt varēja izlasīt atbildi, noraidot jebkādu tajā ietverto joku, – tā bija M1.

      Hanna piecēlās un piegāja pie dēļa ar kalendāru, viņa atāķēja to un nolika uz galda. Maksājums “Trovelam” bija izdarīts divpadsmitajā oktobrī, bet Vudolā – divdesmit sestajā oktobrī, abi datumi bija piektdienā. Abām dienām rāmīšos Marka plašajā, lietišķajā rokrakstā bija atzīmēts “Vācija, Frankfurte”.

      Septītā nodaļa

      Pulkstenis rādīja gandrīz astoņi, un Naitsbridža bija automašīnu pilna, krustojumam pāri tika ne vairāk kā divas trīs mašīnas. Autobusā Hannai priekšā sēdēja pārītis, atbalstījušies viens pret otru un kājas pacēluši uz plastmasas apmales, kas atdalīja viņus no plata aizsargstikla. Puisis bija netīrās sporta kurpēs, meitene bija uzāvusi koši dzeltenus mākslīgās ādas zābakus ar ļoti augstiem papēžiem. Hanna jau pēc stundas noteikti nožēlotu, ja būtu izvēlējusies šādus apavus. Nu gluži kā padzīvojusi sieviete… Siltais gaiss, kas plūda no radiatora zem sēdekļa, uzvēdīja mežam līdzīgu, vīrišķīgu smaržu; Hannai tā atgādināja Gilette ķermeņa dezodorantu – koledžā tādu bija lietojis viņas kārtējais draugs uz nedēļu vai divām.

      Puisis pagriezās, lai palūkotos ārā pa logu, un palika roku zem draudzenes jakas kapuces ar mākslīgās kažokādas maliņu. Autobuss lēnā gaitā virzījās garām Hārvijnikolsai, kur skatlogi jau bija izrotāti Ziemassvētkiem. Uz vizuļojoša sudrabota auduma fona stāvēja manekene, saposta greznā, nevērīgi uzvilktā mežģīņu kleitā, radot iespaidu, ka meitene jau iedzērusi šampanieti no glāzes, kuru turēja stīvajos plastmasas pirkstos. Nākamajā logā cita manekene caurspīdīgā zīda apakšveļā un augstpapēžu kurpēs sēdēja jāšus uz zelta ziemeļbrieža, vīrietis manekens uzvalkā, kurpēs un visā pārējā bija nepiedienīgi tuvu piekļāvies viņai, kā no absinta noreibis palaidnis darbavietas ballītē.

      Cik ilgi vēl bija atlicis līdz Ziemassvētkiem? Apmēram sešas nedēļas. Ak kungs, viņa negribēja ne domāt par svētkiem. Pagājušajā gadā abi – viņa un Marks – bija pavadījuši brīvdienas pie Hannas mātes Malvernā.

      Bērnībā Hanna ar brāli Tomu Ziemassvētkus bija svinējuši pie viena no vecākiem, pēc tam divdesmit sestajā decembrī, “dāvanu dienā”, pārceļoties pie otra, kur palika garo nedēļu līdz Jaunajam gadam, bet nākamajā gadā mainīja kārtību. Būdama pieaugusi, it īpaši, kad strādāja Amerikā, viņa juta, ka Ziemassvētki jāsvin kopā ar māti. Tēvam bija gan Megija, gan Česa un Reičela, divas meitas no viņa sievas pirmās laulības, kuras vienmēr ieradās, kā tētis teica ar savu “bandu”, divām blondām meitām, vīriem un pusmežonīgu suņu kolekciju, kurus Česa atkārtoti adoptēja no dzīvnieku patversmēm.

      Pērn, kaut arī jau izlēmusi doties pie mātes – Toms devās pavadīt Ziemassvētkus pie Lidijas vecākiem un Hannas māte paliktu viena, ja viņa nebrauktu, – Hanna vilcinājās aicināt Marku sev līdzi. Viņa gan gribēja kopīgi nosvinēt svētkus, bet viņai bija grūti iztēloties Marku mazajā dzelzceļa strādnieku sarkano ķieģeļu kotedžā, kur māte bija pārvākusies pēc šķiršanās un kur kopš tā laika gandrīz nekas nemainījās, pat gaiss šķita sastāvējies, smags no nožēlas un nepilnīgi nodzīvotas dzīves. Iepriekšējā gadā, atlaidusies savā pusaudzes gadu gultā vecajā guļamistabā, Hanna klausījās The Archers skaņās, kas plūda augšup no virtuves caur griestiem, un viņai ienāca prātā vārds “pamestība”. Kāds Markam ar viņa enerģiju rastos iespaids par šo vietu? Tomēr mātes māja bija daļa arī no Hannas pašas dzīves. Te viņa bija pavadījusi ilgus bērnības gadus. Hannai ar Marku bija gaidāma kopīga nākotne, viņai vajadzēja uzticēties un ielaist tajā savu draugu.

      Viņa vilcinājās līdz pašām novembra beigām, kad, piektdien sagaidījusi Marku Džona Kenedija lidostā, pēc tam abiem guļot pie viņas dzīvoklī, atstāstot viens otram pēdējos jaunumus un ignorējot tukšo vēderu kurkstēšanu, kas norādīja, ka jāceļas un jāiet ārā aukstumā uz ielas “Vestvilā” nopirkt hotdogus, kā bija ierasts darīt pēc atgriešanās no lidostas, pēc gultas, beidzot uzmanīgi iesāka runāt par šo tematu, bet Marks tikai pievilka viņu pie krūtīm, aizlika matu šķipsnu viņai aiz auss nost no sejas un itin vienkārši pateica:

      – Es ļoti labprāt braukšu tev līdzi.

      – Tiešām? – Hanna patiesā izbrīnā pārjautāja.

      – Protams! Es jau gandrīz paspēju apvainoties, ka tu mani neaicini.

      – Ak tā. – Kaut kas tāds viņai nebija ienācis prātā.

      – Es jokoju. Bet kā gan citādi, es noteikti gribu Ziemassvētkus pavadīt kopā ar tevi, iepazīties ar tavu māti. Ar abiem taviem vecākiem.

      Laimīga un atvieglota Hanna bija Marku noskūpstījusi, un viņš, noslidinājis pirkstus viņai pār muguru, atbildēja arī ar skūpstu.

      – Es vēlos tevi iepazīt, – viņš bija teicis.

      – Tu taču mani pazīsti. – Hanna sabozās, uztverot mājienu, ka viņus vēl kaut kas šķir.

      – Es gribu patiešām tevi iepazīt: ne tikai to vieglo, priecīgo tevī, bet arī grūto. – Marks vēlreiz viņu noskūpstīja, šoreiz ciešāk. – Man jāredz, kur tu esi uzaugusi, kāda ir tava māte. Man patīk doma, ka tur ciemošos. Ne tikai ar tevi – tu saproti, ko es ar to domāju. Tev Ziemassvētki nav tas patīkamākais laiks. Bet, ja es arī tur būšu, iespējams…

      Nokaunējusies Hanna sajuta kamolu sakāpjam kaklā.

      – Nav tā, ka es negribētu… Taču mamma vienmēr tad ir ļoti bēdīga. – Hannai nedaudz aizlūza balss, un viņa noklepojās, lai to noslēptu. – Viņa cenšas neizrādīt savu noskaņojumu, taču Ziemassvētkos jūtas īpaši slikti, zinot, ka tētis tos svin ļaužu ielenkumā, bet…

      Marks pavirzīja Hannu sāniski, lai viņas galva ērti balstītos uz viņa pleca. Hanna sajuta sev matos Marka elpu. Tā viņi brīdi gulēja, nedz viens, nedz otrs nebilzdams ne vārda, līdz Hanna apjauta, cik savtīgi visu uztvērusi.

      – Kur tu parasti ej? – viņa klusu pajautāja. – Nu, svinēt?

      Viņa juta, ka Marka krūtis elpojot paceļas un noslīgst.

      – Pērn ciemojos pie Dena un Pipas, – viņš atklāja. – Mums bija jautri – Pipa labi gatavo, un viss viņas klans bija ieradies, mazais dēliņš Čārlijs spēlējās ar visu ko, tikai ne ar jaunajām dāvanām. Nu, tu pati vari iedomāties.

      Hanna mēģināja viņu izjautāt vēl, cik vien uzmanīgi spēdama.

      – Un kā pirms tam?

      – Kad dzīvoju ar Lauru, svinējām kopā – vienu reizi divatā Londonā, otru reizi pie viņas vecākiem Somersetā.

      Izdzirdot Marka bijušās draudzenes vārdu, Hanna sajuta ierasto muļķīgo greizsirdības dūrienu.

      – Bet pirms tam es biju viens, – viņš piebilda. – Trīs Ziemassvētkus es pavadīju viens – kaut arī tas man liek izklausīties kā nabadziņam…

      – Nē.

      – Tomēr tas ir tāds dīvains