Ideāls vīrs. Lūsija Vaithausa

uzņēmējdarbību, un Marks vairākkārt uzsvēra, ka pat tad, ja attīstība šur tur piebremzējot, situācija esot stabila. Kopš pagājušā mēneša sākuma viņi bija parakstījuši līgumus ar diviem jauniem, kaut arī neliela apjoma klientiem, un Ņujorkā viņus gaidīja vēl viens.

      – Neinteresanti, bet droši, – Marks tā bija secinājis.

      Hanna iemeta papīrus atpakaļ kastē un pāršķirstīja nākamos – vēstules no Jupiter aktīvu pārvaldnieka un UBS, Santander un Kent.

      “Mister Reilij, – Hanna lasīja vēstulē no Santander. – Pateicos par divdesmit ceturtā oktobra vēstuli. Priecājos apstiprināt, ka, pēc Jūsu lūguma, divu gadu fiksēto procentu depozītkonts tiks slēgts un kopējā summa pārskaitīta uz Jūsu bankas norēķinu kontu.”

      Atvērusi pārējās divas vēstules, viņa izlasīja to pašu: kontus slēgs un kopējās summas – abos gadījumos mīnus soda naudu par līguma laušanu pirms noteiktā termiņa – aizsūtītas uz norēķinu kontu. Neviena summa nelikās liela salīdzinājumā ar Marka algu, bet kopējais skaitlis bija apmēram septiņdesmit trīs tūkstoši mārciņu.

      Hanna juta, ka viņai kļūst nelabi. Kas, pie velna, te notiek? Ko Marks dara? Kāpēc viņš pārskaitījis naudu?

      Viņam ir cita sieviete, teica priekšā iekšējā, uzglūnošā balss.

      Taču Hanna to atvairīja. Kāda Markam vajadzība vākt naudu, ja viņam ir dēka? Tam nebūtu nekādas jēgas.

      Tomēr būtu, ja viņš plāno šķirties, nerimās balss. Varbūt viņam ir mīļākā un naudu viņš izmantos citas mājas iegādei, kur viņai dzīvot un kur Marks viņu apmeklētu, līdz saņemtu drosmi tevi pamest.

      Jāizbeidz, jāizbeidz – un tūlīt! Tas ir neprāts – viņa tagad spriež gluži kā sajukusi. Markam nevar būt dēkas; viņam nav mīļākās. Apžēliņ, mīļākā – ko tas vispār nozīmē? Viņi dzīvo divdesmit pirmajā gadsimtā Londonā, nevis Parīzē deviņpadsmitajā gadsimtā. Marks arī nepūlētos ilgstoši mānīties par citu sievieti, citu māju. Tas nav viņam raksturīgi. Ja viņš gribētu būt kopā ar citu, tad gluži vienkārši Hannai to pateiktu, un punkts.

      Atgrūdusi atpakaļ krēslu, Hanna piecēlās un piegāja pie loga. Viņa paliecās uz priekšu, piespiežot pieri pie aukstās rūts. Viņai bija karsti, un sirds strauji sitās. Gaidīdama, ka stikls atvēsinās ādu uz pieres, viņa koncentrējās. Ja iemesls nav cita sieviete vai DataPro, kas tad?

      Parāds. Hanna atkal izslējās taisni un atvirzīja seju no loga. Ja nu Markam ir parādi? Jā, tas šķita vairāk ticams; droši vien viņam bija parādi, nevis cita sieviete. Varbūt viņš kaunējās par kaut kādiem parādiem un nespēja to atklāt sievai. Markam bija raksturīgi uzņemties risku – Hanna to zināja. Kaut vai šis uzņēmums – DataPro: cik daudzi divdesmit trīs gadus vecie tūlīt pēc universitātes beigšanas noalgo divus vienaudžus un noīrē biroju Londonā, lai sāktu piedāvāt pakalpojumus lielākajiem finanšu uzņēmumiem galvaspilsētā? Hannai nekad nepietiktu drosmes tādai rīcībai. Viņa bija strādājusi darbu, kur finansiālus riskus uzņēmās citi, bet viņa droši gaidīja algu mēneša beigās. Tajā vecumā viņai ne prātā nenāca dibināt savu firmu.

      Jā, Hannas apziņā nostiprinājās doma, ka Marks uzņēmies kādu finansiālu risku un pēc tam to nožēlojis. Markam patika balansēt uz bīstamības robežas, izaicināt likteni – to Hanna bija ievērojusi jau pirmajā dienā Montukā, kad viņš aizpeldēja pāri bangām. Jūrā viscaur bija spēcīga straume, pat pieredzējuši peldētāji turējās krasta tuvumā. Tagad Markam bija četrdesmit, fiziski viņš vairs nebija tāds pārdrošnieks, kā pats apgalvoja, taču nesen vakariņās draugi Kvjatkovski pastāstīja par kopīgu došanos slēpot, pirms bija nākuši pasaulē viņu dēli Čārlijs un Padijs.

      – Mēs braucām kopā atpūsties, – Pipa atklāja, piesardzīgi atbalstot elkoni uz galda starp glāzēm un tukšiem siera šķīvjiem, – bet Marku redzējām tikai tad, kad jau bija iestājusies tumsa. Mēs ar Denu slidinājāmies pa zilajām trasēm, un, kad trešajā dienā saņēmāmies izmēģināt sarkano trasi, no pacēlāja ieraudzījām Marku, viscaur melnā tērpušos, kā vīru no šokolādes Milk Tray reklāmas, traucamies lejā uz sniega dēļa tādā ātrumā, it kā viņam pakaļ dzītos elles izdzimumi.

      – Kādu dienu, – Dens turpināja, – es burtiski pārbijos, kā gan pārvedīšu mājās viņa līķi? Vai vajadzēs vērsties vēstniecībā vai arī to kārtos apdrošināšanas kompānija? No rīta mēs ar Pipu jutāmies gluži apmierināti – tikko bijām pieveikuši šaušalīgi grūto sarkano trasi un…

      – Šaušalīgi grūto! – Marks pasmējās. – Pa to jau bērni varēja nobraukt.

      – Tā bija viena no sarežģītākajām sarkanajām trasēm, vecīt. Vārdu sakot, kad devāmies ar pacēlāju atpakaļ, ieraudzījām viņu lidojam lejup pa melno nobraucienu. Jēziņ… – Dens nogrozīja galvu. – Viena trases mala bija samērā gluda, trakoti stāva, bet to vismaz klāja sniegs. Otra… īstenībā tās bija klintis, vietām apsnigušas, kur atsperties. Ņem vērā, tā bija pirmā nedēļa, kad tavs vīrs izmantoja sniega dēli. Mēs redzējām, kā viņš traucas lejā, un es tā secināju, ka dēlis saskārās ar zemi tikai sešas reizes. Viņš lēkāja no vienas kailas klints radzes uz nākamo, un man kļuva nelabi, tikai skatoties vien.

      Hanna pagrieza galvu un lūkojās uz upi, un sirds viņai sāka norimt. Parāds… ja tas bija parāds, kā gan Marks varēja tādā iekulties? Vai neveiksmīgi ieguldīja līdzekļus? Nav taču iespējams, ka tā itin vienkārši var tos palaist vējā. Ja viņš ieliktu naudu kādā fondā, kas bankrotētu, viņš nebūtu parādnieks – viņš tikai zaudētu ieguldīto. Ja tā būtu nauda, ko izmantot sākumā, šāda veida ieguldījumiem neizmanto naudu, kuru esi aizņēmies, tas neatmaksājas. Tad vajadzētu maksāt rēķinus un aizdevuma procentus, pirms parādītos cerība par kādu peļņu. Marks uztvertu fondu kā pārdomātu ilgtermiņa ieguldījumu, Hanna bija par to pārliecināta, viņam tas būtu drošs pasākums, bet nekas iespaidīgs. Nē, Marks noteikti neaizņemtos naudu, lai rīkotos tamlīdzīgi.

      Tātad runa bija par augstāku risku, ne tik noregulētu. Vai viņš piedalījās derībās? Tas bija ātrs veids, kā iekļūt nopietnās nepatikšanās. Hanna bija lasījusi, kā ar interneta māklera starpniecību tiek atvērti konti bez sākotnējā ieguldījuma, bet tad sākas derību slēgšana – uz akcijām, precēm, valūtas maiņu, vienalga, kas notika, – un risks pieauga, situācija mainījās ik dienu, stundu, pat minūti. Ja nu Marks bija iesaistījies tādos procesos? Hanna varēja iztēloties Marku internetā spēlējam biržā – tāpat vien, izklaides pēc. Viņš varēja pārrēķināties, viņu varēja steidzami izsaukt kādam pasākumam, pirms viņš aizvēra savu kontu internetā, un, atnācis atpakaļ, viņš atklāja, ka zaudējis tūkstošus un tūkstošus.

      Taču iespējams, ka bija kaut kas pavisam cits; jo tajā apritē, kurā apgrozījās Marks, naudu varēja iegūt un zaudēt neskaitāmos veidos. Viņš pazina ļoti daudzus uzņēmējus un spekulantus un nereti bija stāstījis par kādu, kam ir jauns projekts un kas meklē sākuma kapitālu. Tikai pirms pāris dienām viņš bija pieminējis vīru, kurš vācot naudu televīzijas producentu kompānijai, un pagājušajā nedēļā vēl viens pirka zemi Brazīlijā derīgo izrakteņu iegūšanai. Ja nu Marks bija nolēmis ņemt jaunu hipotēku, iztukšot iekrājumus un tos ieguldīt tamlīdzīgā pasākumā? Ja tā, vai viņam nevajadzēja par to ieminēties?

      “Hanna, padod, lūdzu, marmelādi! Ak jā, starp citu, esmu nolēmis ieguldīt pusi miljona Kazahstānas naftas atradnē. Es ņemšu jaunu hipotēku uz māju, bet tev, mīļā, par to nav jālauza sava skaistā galviņa.”

      Telpas klusumā Hanna dzirdēja sevi noelšamies. Varbūt tā tas arī bija – pēdējā