Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

Montgomerijs pagriezās un ieraudzīja Eliksu, acīs uzliesmoja dzirkstele, it kā viņš būtu saskatījis telpā ienākam interesantu sievieti. Bet tūdaļ dzirksts izdzisa – nu viņš raudzījās pretī kā… hmm, kā viņas tētis.

      “Tomēr vajadzēja vilkt persiku krāsas blūzi,” viņa sprieda.

      – Labrīt. Vai gulējāt labi? – Džērids apvaicājās.

      – Lieliski, – Eliksa atbildēja.

      Viņš salocīja un nolika uz galda avīzi, tad paņēma sārtu rozīšu buķeti. – Šie ziedi ir jums.

      Eliksa pagājās uz priekšu, lai paņemtu rozes. Tiklīdz viņu rokas gandrīz saskārās, vīrietis parāvās atpakaļ. Viņa aizgriezās, lai slēptu saraukto pieri.

      – Ielikšu ziedus vāzē. – “Skaidrs,” Eliksa secināja, “vakar Montgomerijs nepārprotami norādīja, ka nebūs nekādu sarunu par arhitektūru, bet šodien liek noprast, ka necietīs pat nejaušu pieskārienu.”

      – Es nožēloju, ka meloju jums par savu nodarbošanos, – aiz muguras ierunājās Džērids. Viņš bija sekojis Eliksai uz virtuvi. – Gluži vienkārši domāju…

      – Ka es mēģināšu padarīt jūs par savu skolotāju? – Eliksa pajautāja. “Gandrīz jāsmejas, ka viņš savu izcilo karjeru pieticīgi dēvē par nodarbošanos.”

      – Patiesībā trāpīts. – Vīrietis pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem vien.

      Eliksa visiem spēkiem pūlējās neskatīties uz Montgomerija apakšlūpas izteiksmīgo izliekumu, tālab uzgrieza muguru, lai slēptu izjūtas, kas, viņasprāt, nepārprotami bija lasāmas skatienā.

      – Kā būtu, ja es aizvestu jūs brokastīs uz “Dūnu pārslu”? Kaut kas vīrieša balss tonī mulsināja Eliksu. Radās iespaids, ka viņš uzskata par savu pienākumu atvainoties un vest viņu brokastīs. “Vai tālab vien, ka es dzīvoju viņa mājā, mums būtu jāpavada laiks kopā arī tādā gadījumā, ja viņš to nevēlas?”

      Eliksa atskatījās un plati pasmaidīja. Tiesa, smaids nesasniedza acis, bet tā nebija viņas vaina. – Patiesībā mani gaida daži studiju darbiņi, tāpēc labāk palikšu mājās. Ledusskapī ir dažas apaļmaizes.

      – Vairs nav, es tās apēdu. – Džērida tonī ieskanējās aizkaitinājums.

      Acīmredzot viņš nebija pieradis, ka sievietes noraida jebkādu viņa piedāvājumu.

      – Iziešu nopirkt svaigas, – Eliksa piedāvāja.

      – Jūs nevarat dzīvot no maizītēm vien. – Montgomerija piere sāka raukties īgnās grumbās.

      Pret pašas gribu Eliksa pasmaidīja no visas sirds. – Varu derēt, ka Nantaketā iespējams nopirkt arī citu pārtiku. Droši vien centrā es varētu pat sameklēt kādu restorānu.

      – “Dūnu pārsla” piedāvā virtuļus. Tos cep svaigus ik rītu. – Ak tā? – Eliksa pārjautāja. Priekšlikums izklausījās vilinošs.

      – Ko jūs līdz šim Nantaketā esat apskatījusi? – Džērids painteresējās. – Ielas no prāmju piestātnes līdz šejienei? Tā ir pavisam niecīga salas daļa.

      Kaut kas Montgomerija vārdos neizklausījās patiesi. Eliksa stāvēja un raudzījās viņā. “Kas īsti piespiedis viņu mainīt izturēšanos? Vakar Montgomerijs atteicās stāstīt par sevi un uzsvēra, ka nekavējoties braukšot projām, bet šodien dāvina puķes un lūdz piedošanu. Kāpēc?”

      – Es noīrēšu auto un…

      Džērids pacēla acis pret debesīm. – Man ļoti žēl, ka jums sameloju. Skaidrs? Nantaketa ir manas mājas. Vieta, kur es varu patverties no cilvēkiem, kas interesējas par manām nākotnes iecerēm vai izprašņā mani par to, kādos avotos es smeļos savas idejas. Un studenti ir visļaunākais! Viens gribēja zināt, vai man atradīšoties viņam domāti gudrības vārdi. Gudrības vārdi! Vai es esmu kāds Vecās Derības pravietis, vai? Un studentes… – Aprāvies viņš ievilka elpu. – Es atvainojos. Vakar vakarā jūs mani pārsteidzāt nesagatavotu. Man uzmācās nejauka iztēles aina, ka būšu spiests atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem, un… arī citas lietas. Eliksa samirkšķināja acis. Viņš nupat bija nosaucis visu, ko viņa grasījās īstenot, ieskaitot pat “citas lietas”. Darinot kapelas modeli, viņa bija iztēlojusies, ka izbaudīs viņa atzinību un uzslavu, un tad viņi… hmm, pēc tam viņai visbeidzot radīsies izdevība nomēģināt šo slaveno apakšlūpu.

      Protams, to visu nedrīkstēja ne pieminēt. – Arī man bija nepieciešama atelpa no darba. – Eliksa apzinājās, ka tagad melo. Jo viņa bija iecerējusi divkāršot veicamo darbu apjomu, kamēr uzturēsies Nantaketā.

      – Tad varbūt brauksim ieturēt brokastis un padomāsim par jūsu turpmākajiem plāniem. Es parādīšu, kur šeit atrodas pārtikas veikals, Jūrnieku nams un citas svarīgākās vietas.

      – Lai notiek, – Eliksa piekrita. – Es apsolu neuzdot jautājumus par arhitektūru.

      – Vaicājiet, ko vien vēlaties, – viņš laipni atļāva.

      Vārdi bija pretrunā ar balss toni, kas skanēja tik nolemti, it kā tiktu dota atļauja sist viņam ar beisbola nūju ikreiz, kad vien viņai sagribas to darīt.

      – Labs ir, – Eliksa nopietni teica. – Ja varat sniegt nabaga studentei vienu gudrības graudu, kāds tas būtu?

      – Es… – viņš stomīdamies pūlējās rast atbildi.

      – Es muļķojos, – Eliksa atzinās. – Tas bija tikai joks.

      Šķita, ka Montgomerijs lāgā neizprot, kas viņai aiz ādas. Viņš atvēra pagalma puses durvis. – Vai neiebilstat, ja brauksim ar manu pikapu?

      – Pusi dzīves es esmu vienā tādā pavadījusi, – Eliksa teica, bet atbildi nesagaidīja.

      Vecā sarkanā kravas pikapa aizmugurē atradās aukstumsoma un prāva instrumentu kaste. Uz kabīnes grīdas bija dubļi un smiltis, bet citādi valdīja kārtība. Sēdekļi likās padiluši, bet labā stāvoklī.

      Montgomerijs atpakaļgaitā izstūrēja auto Kingsliju šķērsielā. Tā bija tukša.

      Pirms nogriezties Galvenajā ielā, viņš ar galvas mājienu norādīja uz namu labajā pusē. – Tur dzīvo mana māsīca Leksija un viņas draudzene Tobija, abas audzē pārdošanai ziedus.

      – Vai šeit jūs dabūjāt narcises un rozes?

      – Jā, Tobija man tās nogrieza. – Viņš pasmaidīja.

      – Vai tika uzdots jautājums, kādam nolūkam jums vajadzīgi šie ziedi?

      – Jā. Tobijas īstais vārds ir… nudien neatceros, bet viņu vienmēr visi saukuši par Tobiju. Viņai ir tikai divdesmit divi, agrāk viņa vienmēr kopā ar vecākiem pavadīja šeit vasaras, bet pirms pāris gadiem meitene palika, kad viņi rudenī devās projām.

      Eliksa iesāņus uzlūkoja vīrieti, kura ataugusī bārda un mati lika viņam izskatīties vecākam par trīsdesmit sešiem gadiem. – Rodas iespaids, ka jūs esat viņā iemīlējies.

      Džērids pasmaidīja. – Visi ir iemīlējušies Tobijā. Viņa ir ļoti mīļa meitene.

      Galveno ielu ieskāva skaistas mājas. Akmeņu bruģis kratīja automobili tā, ka nācās pieturēties pie durvju roktura. Par spīti apkārtnes skaistumam, Eliksa jutās dziļi nomākta. Kopš brīža, kad Džērids Montgomerijs no laivas uzsmaidīja meitenei pārāk īsos šortiņos, Eliksu bija nesis pacilātības vilnis. Viņa bija iztēlojusies, ka mācīsies no Montgomerija, strādās kopā ar viņu. Un pirmajā vakarā, pārlasot savu dzejoli, pat bija iedomājusies,