Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

nopirkšu viņai pušķi. Nav nekā vieglāka.

      – Mana pieredze teic, ka vieglums nepalīdz iekarot sievieti. Viņām patīk vīri, kas viņu dēļ gatavi vai kalnos kāpt.

      – Pareizi, lai noplūktu vienīgo ziedu tā virsotnē. Protams, mūsdienās mēs zinām, ka tādējādi iespējams iznīdēt retas sugas augus.

      Keilebs saviebās. – Un tu vēl brīnies, ka sievietes neturas pie tevis.

      – Tavai zināšanai…

      – Zinu, tu pamet viņas, nevis otrādi. Manuprāt, būtu vēlams, lai Eliksa pamodusies atrastu ziedus.

      – Kur es tos raušu? Dārzā vēl nekas nezied. Tavuprāt, man vajadzētu ielauzties puķu veikalā? – Mēģinājums pievienot sarunai humora devu izgāzās, jo Keilebs pat nepasmaidīja.

      – Nebūs jau pirmā reize, – viņš iedzēla.

      – Tiesa, bet tas notika sen.

      – Ja vien mēs pazītu kādu, kas audzē puķes arī tad, kad ārā vēl auksts…

      Džērids samirkšķināja plakstus. – Nē. – Viņš piecēlās.

      – Nē un vēlreiz nē. Es to nedarīšu.

      – Bet…

      – Es nevaru. Leksija man sakurs pirti, un es nevēlos uzklausīt viņas sprediķus. Šodienai man pietiek. – Džērids izgāja no istabas un devās uz sētas puses durvīm. Keilebs nostājās tām priekšā. – Nē. – Pasniedzies cauri savam sen mirušajam vectēvam, Džērids pagrieza rokturi un izgāja laukā.

      Nonācis pie sava dzīvokļa, viņš apstājās un klusībā lādējās, jo zināja, ka vectēvs viņu vēro un, vēl ļaunāk, apzinās, ka viņam taisnība. Iedams uz vārtu pusi, Džērids paslēja roku un parādīja viņam sen pazīstamu žestu.

      Keilebs nospurcās. Bija skaidrs, ka mazdēls rīkosies kā pieklājas. Viņš tikai bija kārtīgi jāiekustina, un to Keilebs prata.

      Džērida māsīca Leksija dzīvoja tikai dažas mājas tālāk, un atlika vienīgi cerēt, ka tik vēlā stundā viņa jau guļ. Tas noderētu par aizbildinājumu viņu netraucēt. Pērnvasar Džērids bija atjaunojis veco siltumnīcu, kas atradās viņas īpašumā. Gadiem ilgi tā bija teju vai aprakta zem bieza vīnstīgu, mežrozīšu un efeju mudžekļa. Vispirms viņš mēģināja panākt, lai siltumnīca tiek nolīdzināta ar buldozeru. – Pēc tam es tev nopirkšu gluži jaunu Lord and Burnham ražojumu.

      Tādu piedāvājumu nepieņēma nedz māsīca, nedz viņas dzīvokļa biedre Tobija.

      – Tu esi bijis projām no Nantaketas pārāk ilgi, – Leksija teica. – Mēs visu atkārtoti izmantot esam raduši vēl pirms tam, kad taupīšana nāca modē.

      – Arī mana māja ir no daudzreiz un atkārtoti izmantojamiem materiāliem. – Džēridam nepatika mājieni, ka dzīvošana uz cietzemes attālinājusi viņu no salinieku ieražām un domāšanas veida.

      Beigu beigās abas sievietes guva virsroku, jo Džērids pieļāva kļūdu un pavaicāja, ko vēlas Tobija, slaida gaišmate ar sapņainām zilām acīm. Trauslajai, ēteriskajai būtnei piemita tāda kā citpasaulīguma dvesma, kas vīriešiem lika vai izkust.

      – Man labāk patiktu vecās siltumnīcas atjaunošana. – Tobija uzsmaidīja Džēridam.

      – Labi, lai tā būtu, – viņš piekrita.

      Leksija pameta gaisā abas plaukstas. – Kad to pašu lūdzu es, tu strīdējies pretī, bet pietiek ar vienu Tobijas vārdiņu, un tu acumirklī padodies.

      – Ko lai saku, mīļā? Tobija ir maģiska būtne, – Džērids atteica.

      – Vienalga. Ja vien tu paveiksi šo darbu un samaksāsi par to, nekas cits mani neinteresē.

      Tobija strādāja salas labākajā floristu salonā, savukārt Leksija bija personiskā asistente cilvēkam, ko pati raksturojā kā bezcerīgu idiotu. Laikā, kad boss neuzturēsies Nantaketā un nepieprasīs visu viņas laiku sev, Leksija grasījās palīdzēt Tobijai audzēt ziedus, ko viņas varētu piegādāt veikaliem visā pilsētā.

      Džērids bija aizsūtījis īsziņu Hosē Partidam, uzņēmuma “Sakoptā ainava” īpašniekam, un viņš, aci nepamirkšķinot, piekrita iznīdēt siltumnīcai apkārt saaugušo biežņu.

      Kad tas bija paveikts, kļuva redzams, ka no vecās siltumnīcas nav palicis pāri īpaši daudz, tomēr Leksija bija pārliecināta, ka brālēns mācēs salāgot atlikušos fragmentus.

      – Viss sapuvis, – Džērids nepaguris skaidroja. – Jauna siltumnīca…

      – Es gribu, lai tu to izdari, – Leksija neatlaidās. – Gribu, lai tu rīkojies kā īsts Kingslijs… ja vien vēl atceries, ko tas nozīmē… un izdari to savām rokām. Varbūt tu tomēr esi kļuvis par pilsētas kundziņu un vairs negribēsi piesprādzēt instrumentu jostu?

      Uz mirkli Džēridam radās vēlēšanās nožņaugt māsīcu. Īsu brīdi apsvēris iespēju ignorēt izaicinājumu, viņš tomēr piezvanīja uz Ņujorku un atlika malā bagāta klienta pasūtīto projektu, tad sēdās pie rasējamā dēļa un trīs dienas noņēmās ar māsīcas puķu un ogulāju dārza plāniem.

      Pēc tam Džērids piesprādzēja instrumentu jostu un kopā ar būvuzņēmēja Tviga Pērkinsa vīriem sakārtoja veco siltumnīcu. Tajā tika ierīkotas paaugstinātas dobes, nodalījums kompostam, ka arī zona, kur veikt pārrunas ar klientiem.

      Kad viss bija īstenots, Tobija pastiepās uz pirkstgaliem un noskūpstīja Džēridu uz vaiga. – Paldies tev.

      Kad viņa aizgāja, Leksija pavaicāja: – Ja jau Tobija tev tik ļoti patīk, kāpēc tu neaicini viņu uz satikšanos?

      – Tobiju? Tikpat labi es varētu aicināt uz randiņu eņģeli.

      – Skaidrs, tevī ir pārāk daudz no sātana.

      – Beidzot kāds mani izprot. Vai no tevis es saņemšu jelkādu pateicību? – Viņš ar pirkstu pabungoja pa vaigu.

      – Tobija tevi bučoja uz otra vaiga. – Arī Leksija dāvāja brālēnam skūpstu.

      – Es vairs nekad nemazgāšu vaigu, kam pieskārušās viņas lūpas.

      Leksija aizkaitināta novaidējās. – Labāk nāc palīgā piepildīt puķpodus ar trūdzemi.

      Džērids paslēja gaisā rokas. – Šīs plaukstas radītas, lai turētu slaidas alus glāzes. No šī brīža jums, meitenēm, jātiek galā saviem spēkiem.

      Tas notika pirms gada, un kopš tā laika abām dzīvokļa biedrēm izdevās krietni papildināt savu budžetu, pārdodot izaudzētās puķes.

      Māsīcas mājā gaismas bija izdzēstas, tāpēc Džērids šaubījās, vai viņa klauvējiens tiks izdzirdēts. “Lai dabūtu puķes, nāksies gaidīt līdz rītam, un tas nozīmē, ka ies secen Leksijas brāziens. Nudien nesaprotami, kālab es ļāvos, lai vectēvs piespiež mani darīt kaut ko pret savu gribu. Jau kopš bērnu dienām…”

      Atvērās durvis, un tajās nostājās Tobija baltā rītakleitā ar sārtu ziediņu rakstu. Gaišie mati bija sapīti resnā bizē, kas slīga pār muguru. Džērids jutās atvieglots, ka nebūs jārunā ar paštaisno māsīcu.

      – Es pamatīgi izgāzos, sastopoties ar Kena meitu, tāpēc man tagad vajag puķes.

      Tobija gluži vienkārši pamāja ar galvu un iznāca laukā.

      – Apiesim apkārt mājai, lai nepamodinām Leksiju.

      – Vai ieradies Plimuts? – Džērids apvaicājās. Rodžers Plimuts bija Leksijas boss. Kad salā ieradās viņš, māsīca