Bīstamie sakari. Džefrijs Ārčers

padomam! Ja jūs abi esat vienisprātis, tad aizpildiet visus pieteikumus pēc iespējas ātrāk.

      Džesika pagriezās un atvadoties pamāja ar roku, bet pēc tam iekāpa bāreņu nama pārzines nelielajā Austin 7. Pār meitenes vaigiem joprojām plūda asaras.

      – Laba izvēle, Sebastjan, – uzslavēja Harijs, apskāvis dēla plecus. Abi noraudzījās, kā auto pazūd skatienam.

      Pagāja pieci mēneši līdz brīdim, kad bāreņu nama pārzine pēdējo reizi devās projām no Beringtonholas un doktora Barnardo namā atgriezās viena pati, laimīgi atstājot kārtējo audzēkni jaunajās mājās. Nu, varbūt arī ne gluži laimīgi, jo drīz vien Emma un Harijs pamanīja, ka Džesikai ir zināmas problēmas, turklāt nopietnākas nekā Sebastjanam.

      Viņiem pat prātā nebija ienācis, ka Džesika nekad nav gulējusi viena pati istabā. Pirmajā naktī, ko Džesika pavadīja Beringtonholā, viņa atstāja bērnistabas durvis vaļā un raudāja, līdz miegs tomēr viņu pievārēja. Harijs un Emma jau drīz pierada pie tā, ka no rīta drīz pēc pamošanās gultā starp viņiem ieslīdēja silts augumiņš. Šie apciemojumi kļuva retāki, kad Sebastjans atdeva viņai savu iemīļoto lācīti Vinstonu.

      Džesika dievināja Vinstonu, viņš bija otrais uzreiz pēc Sebastjana. Viņas lielais brālis bija paziņojis: – Es esmu pārāk pieaudzis, lai rotaļātos ar lāci. Jau pēc dažām nedēļām es sākšu mācīties skolā.

      Arī Džesika gribēja kopā ar Sebastjanu doties uz Svētā Bedas skolu, taču viņš paskaidroja, ka zēni un meitenes nemācās vienā skolā.

      – Kāpēc ne? – Džesika vēlējās zināt.

      – Patiešām, kāpēc ne? – piebalsoja arī Emma.

      Beidzot pienāca gaidītā diena. Emma raudzījās uz savu lielo dēlu un domāja, kur gan aizskrējis laiks. Zēnam mugurā bija sarkana žakete, sarkana cepure un pelēkas vilnas flaneļa īsbikses. Viņa kurpes mirdzēja. Bija mācību semestra pirmā diena. Džesika stāvēja uz kāpnēm pie namdurvīm un māja ar roku tik ilgi, kamēr automašīna izbrauca pa vārtiem un pazuda skatienam. Pēc tam viņa apsēdās uz augšējā pakāpiena un gaidīja Sebastjana atgriešanos.

      Zēns bija uzstājis, ka nevēlas, lai māte pievienojas viņam un Harijam ceļā uz skolu. Kad Harijs vaicāja dēlam, kāpēc tā, viņš atteica: – Nevēlos, lai citi zēni redz, kā mamma mani skūpsta.

      Harijs uzskatītu dēla iebildumus par pamatotiem, ja vien neatcerētos pats savu pirmo dienu Svētā Bedas skolā. Viņš kopā ar māti brauca tramvajā no Stilhausleinas un lūdza mātei, vai nevarētu izkāpt vienu pieturu ātrāk un pēdējos simt jardus iet kājām, lai pārējie zēni neattaptu, ka viņiem nav automašīnas. Piecpadsmit jardus no skolas vārtiem viņš ļāva, lai māte viņu noskūpsta, tad aši atvadījās un atstāja māti stāvam. Pirmo reizi piegājis pie Svētā Bedas skolas vārtiem, viņš redzēja, ka klasesbiedri izkāpj no skaistām karietēm un automašīnām. Viens bija atvests pat ar Rolls-Royce, kam pie stūres sēdēja šoferis livrejā.

      Arī Harijam pirmā nakts projām no mājām toreiz bija grūta. Atšķirībā no Džesikas, viņš nekad nebija gulējis vienā telpā ar citiem bērniem.

      Tiesa, alfabēta secība bija viņam ļoti labvēlīga, jo guļamistabā viņa gulta atradās starp Beringtonu no vienas puses un Dīkinsu no otras. Tik labi gan neveicās ar guļamistabas dežurantu. Pirmajā skolas nedēļā katru otro nakti Alekss Fišers iekaustīja Hariju tikai tā vienkāršā iemesla pēc, ka zēna tēvs bija doku strādnieks. Fišers uzskatīja, ka tas nedod Harijam tiesības mācīties tajā pašā skolā, kurā mācās viņš – nekustamo īpašumu pārdošanas aģenta dēls. Reizēm Harijs prātoja par to, kas notika ar Fišeru pēc mācībām Svētā Bedas skolā. Viņš zināja, ka Fišera un Džailsa ceļš bija krustojies kara laikā, dienot vienā armijas pulkā Tobrukā. Harijs pieņēma, ka Fišers dzīvo Bristolē, jo vēl pavisam nesen bijušo Svētā Bedas audzēkņu salidojumā bija izvairījies no sarunas ar viņu.

      Sebastjans vismaz uz skolu tika aizvests ar automašīnu. Turklāt viņam nenāksies ciest “Fišera problēmu”, jo viņš katru vakaru atgriezīsies mājās Beringtonholā un sarežģījumi guļamistabā izpaliks. Un tomēr Harijs juta, ka arī viņa dēlam dienas Svētā Bedas skolā neliksies tik saldas, lai gan gluži citādu iemeslu pēc.

      Kad automobilis jau tuvojās skolas vārtiem, Sebastjans izmetās no automašīnas, iekams tēvs bija paguvis kārtīgi nobremzēt. Harijs noraudzījās, kā viņa dēls ieskrien pa vārtiem, iejūk daudzu citu sarkanās žaketēs ģērbtu zēnu pūlī un ne reizi neatskatās. Harijam nācās to pieņemt. Tāda ir cilvēka daba…

      Viņš uzsāka atpakaļceļu uz Beringtonholu un braucot prātoja par savu jauno grāmatu. Vai būtu laiks Viljama Vorika paaugstinājumam?

      Piebraucis pie mājas, Harijs pamanīja, ka uz kāpņu augšējā pakāpiena sēž Džesika. Viņš apturēja automašīnu, uzsmaidīja meitenei un izkāpa. Mazā uzreiz jautāja: – Kur ir Sebastjans?

      Katru dienu, kamēr Sebastjans bija skolā, Džesika laiku pavadīja pati savā pasaulē. Gaidot zēna atgriešanos no skolas, viņa Vinstonam lasīja priekšā par citiem dzīvniekiem – Vinniju Pūku, Krupja kungu, balto trusi, marmelādes kaķi Orlando un krokodilu, kurš norija pulksteni.

      Kad Vinstons aizmiga, viņa ielika to gultā, bet pati atgriezās pie molberta un pievērsās gleznošanai. Atkal un atkal. Patiesībā telpa, ko Emma reiz bija atvēlējusi bērnistabai, pārvērtās par mākslas studiju. Ar zīmuli, krītiņiem vai krāsām apzīmējusi katru viņai pieejamo papīra lapu, ieskaitot arī Harija vecos manuskriptus (jaunos viņam nācās turēt ieslēgtus), Džesika ņēmās pārveidot telpas sienas.

      Harijam nepavisam negribējās apspiest viņas entuziasmu, tomēr viņš atgādināja Emmai, ka Beringtonhola nepieder viņiem un vajadzētu apspriesties ar Džailsu.

      Iepriecināts par jaunpienācēju, Džailss sacīja, ka neiebilst, ja viņa pārkrāso visu Beringtonholu gan no iekšpuses, gan ārpuses.

      – Dieva dēļ, nevajag viņu iedrošināt! – aizrādīja Emma. – Sebastjans jau ir palūdzis, lai Džesika pārkrāso viņa istabu.

      – Un kad tu grasies viņai izstāstīt patiesību? – Džailss vaicāja, kad viņi bija apsēdušies pie vakariņu galda.

      – Pagaidām mēs neredzam iemeslu to darīt, – teica Harijs. – Viņai ir tikko seši gadi. Un viņa vēl nav te īsti iedzīvojusies.

      – Neatlieciet to pārāk ilgi, – Džailss brīdināja. – Viņa jau tagad jūs ar Emmu uzskata par saviem vecākiem, bet Sebastjanu par brāli. Mani viņa sauc par tēvoci Džailsu, lai gan patiesībā viņa man ir pusmāsa, bet Džailsam krustmāte.

      Harijs iesmējās. – Domāju, ka paies vēl zināms laiks, līdz viņa to spētu aptvert.

      – Ceru, ka viņai nekad to nenāksies darīt, – teica Emma. – Džesika taču zina vien to, ka viņas īstie vecāki ir miruši. Kāpēc lai kaut ko mainītu, ja patiesību zinām tikai mēs trīs?

      – Nenovērtē par zemu Sebastjanu. Drīz vien arī viņš visu sapratīs.

      Septītā nodaļa

      Harijs un Emma bija pārsteigti, kad Svētā Bedas skolas direktors Sebastjana pirmā mācību semestra beigās uzaicināja viņus uz tēju. Abi ātri vien atskārta, ka tas nebija domāts kā saviesīgs pasākums.

      – Jūsu dēls ir mazliet vienpatis, – paziņoja doktors Hedlijs, kad apkalpotāja bija ielējusi viņiem tēju un izgājusi no telpas. – Patiesībā jāteic, ka viņš labprātāk draudzējas ar zēnu no ārzemēm, nevis ar īstenu bristolieti.

      – Kālab gan tā? – vaicāja