Bīstamie sakari. Džefrijs Ārčers

tencināja, vēl īsti neaptvēris viņas vārdu patieso nozīmi.

      – Tā kā es allaž esmu bijusi viena no tavas daiļrades lielākajām cienītājām, nodomāju, ka varbūt tev gribēsies to nosvinēt.

      Harijam ausīs skanēja Filisas vārdi: “Tu saproti, ka nekad nebūsi tik labs, cik viņa ir pelnījusi.”

      – Tā ir patiešām jauka doma, – noteica Harijs. – Man vajadzīgs tikai viens mirklis, – viņš piebilda un devās atpakaļ numurā. Sameklējis grāmatu, viņš atgriezās pie Natālijas, paņēma šampanieša pudeli un uzsmaidīja viņai. – Ja reiz tu vienmēr esi bijusi manas daiļrades lielākā cienītāja, varbūt ir pienācis laiks beidzot izlasīt šo, – viņš teica, pasniedza viņai savas grāmatas eksemplāru un pēc tam klusi aizvēra durvis.

      Apsēdies uz gultas, Harijs ielēja sev šampanieti un pieteica tālsarunu. Kad beidzot izdevās Emmu sazvanīt, viņš bija iztukšojis gandrīz visu pudeli.

      – Mana grāmata ir uzrāpusies līdz topa četrpadsmitajai vietai, – viņš diezgan neskaidri sacīja.

      – Tie taču ir brīnišķīgi jaunumi, – atteica Emma, apspiezdama žāvas.

      – Un tepat gaitenī stāv uzmācīga blondīne ar šampanieša pudeli rokās. Viņa ir gatava teju vai durvis izgāzt.

      – Jā, protams, viņa tur ir, mīļais. Starp citu, tu nemūžam neuzminēsi, kurš piedāvāja man pavadīt nakti kopā ar viņu.

      Sestā nodaļa

      Durvis atvēra sieviete tumši zilā uniformā ar baltu iestīvinātu apkaklīti. – Es esmu šī nama pārzine, – viņa paziņoja.

      Pēc sarokošanās Harijs iepazīstināja viņu ar savu sievu un dēlu.

      – Nāciet, lūdzu, uz manu kabinetu, – viņa sacīja. – Tur varēsim aprunāties, bet pēc tam jums būs iespēja tikties ar meitenēm.

      Pārzine veda viņu pa gaiteni, kur pie sienām rindojās koši bērnu zīmējumi.

      – Man patīk šī, – sacīja Sebastjans, apstājies pie viena no tiem. Pārzine neatbildēja, un bija skaidri redzams, ka viņa no sirds piekrīt uzskatam, ka bērniem jābūt redzamiem, bet ne dzirdamiem.

      Visi trīs sekoja viņai kabinetā.

      Kad durvis bija aizvērtas, Harijs sāka stāstīt pārzinei, cik ļoti viņi visi gaidījuši šo apmeklējumu.

      – Cik man zināms, bērni noteikti, – viņa atbildēja. – Vispirms es izskaidrošu jums dažus noteikumus, ko ievērojam šajā namā. Mūsu bērnu labāko interešu vārdā.

      – Jā, protams, – atteica Harijs. – Viss jūsu rokās.

      – Sandra, Sofija un Džesika, trīs meitenes, par kurām jūs esat izrādījuši interesi, pašlaik ir mākslas nodarbībā. Tāpēc jums būs iespēja pavērot viņas citu bērnu sabiedrībā. Kad mēs viņām pievienosimies, jāļauj, lai viņas turpina darboties. Nedrīkst radīt iespaidu, ka sākusies sacensība bērnu starpā. Citādi viss beigsies vienīgi ar asarām, turklāt radīs ilgstošas nevēlamas sekas. Viņi jau vienu reizi ir bijuši kādam lieki, un nav vajadzības par to atkal atgādināt. Redzot ģimenes šeit staigājam, protams, bērni zina, ka šie cilvēki domā par adopciju. Citādi kālab viņi būtu šurp braukuši? Bet bērniem nav nepieciešams uzzināt, ka izvēlēsieties tikai no trijām vai divām meitenēm. Un, protams, kad būsiet iepazinušies ar mūsu audzēknēm, jūs droši vien vēlēsieties doties uz Tontonu un Ekseteru, lai tikai pēc tam izlemtu.

      Harijam gribējās sacīt, ka viņi jau ir izlēmuši, lai gan cerēja, ka izdosies radīt iespaidu, ka tieši Sebastjans ir tas, kura lēmums būs izšķirošais.

      – Vai esat gatavi doties uz mākslas stundu?

      – Jā! – iesaucās Sebastjans un metās uz durvju pusi.

      – Kā mēs zināsim, kura ir kura? – vaicāja Emma, lēnām pieceldamās no krēsla.

      Pārzine dusmīgi noskatījās uz Sebastjanu un tad sacīja: – Es jūs iepazīstināšu ar bērniem tā, lai viņiem nerastos iespaids, ka viens vai divi tiek īpaši izcelti. Pirms dodamies turp, varbūt vēlaties vēl kaut ko vaicāt?

      Brīnumainā kārtā Sebastjans nesāka bērt jautājumu pēc jautājuma, tikai stāvēja pie durvīm un nepacietīgi gaidīja.

      Gaitenī Sebastjans aizskrēja pieaugušajiem pa priekšu.

      Bērnunama pārzine atvēra durvis, viņi iegāja klasē un klusi nostājās aizmugurē. Pārzine ar galvas mājienu vērsās pie skolotājas, un viņa sacīja: – Bērni, mums ir daži viesi.

      – Labdien, Kliftona kungs un kundze! – bērni vienā balsī sveicināja. Daži paraudzījās apkārt, bet vairums tikai turpināja zīmēt.

      – Labdien! – sveicināja Emma un Harijs, bet Sebastjans bija viņam neierasti kluss.

      Harijs pamanīja, ka lielākā daļa bērnu tā arī nepacēla galvu un izskatījās iebiedēti. Viņš paspēra soli uz priekšu un paraudzījās, kā zēns zīmē futbola maču. Bija redzams, ka viņš ir Bristol City komandas atbalstītājs, un tas Harija sejā ievilināja smaidu.

      Emma izlikās skatāmies uz kādu topošu pīli – varbūt tas bija kaķis –, tomēr patiesībā centās uzminēt, kura no meitenēm ir Džesika Smita. Diemžēl viņai tas neizdevās. Pienāca pārzine un sacīja: – Šī ir Sandra.

      – Cik skaists zīmējums, Sandra! – Emma uzslavēja. Meitenes sejā uzplauka milzum plats smaids, bet Sebastjans pieliecās, lai palūkotos tuvāk.

      Piegājis pie Sandras, Harijs uzsāka sarunu, bet Emma un Sebastjans tika iepazīstināti ar Sofiju.

      – Tas ir kamielis, – viņa pārliecināti sacīja, pirms kāds bija paguvis kaut ko pavaicāt.

      – Dromedārs vai baktriāns?

      – Baktriāns, – Sofija atbildēja ar tikpat lielu pārliecību. – Bet viņam ir tikai viens kupris, – aizrādīja Sebastjans.

      Sofija pasmaidīja un steigšus piezīmēja kamielim vēl vienu kupri. – Kurā skolā tu mācies? – viņa vaicāja.

      – Septembrī sākšu mācīties Svētā Bedas skolā, – Sebastjans paskaidroja.

      Harijs vēroja dēlu, kurš nenoliedzami labi sapratās ar Sofiju, un jau bažījās, ka zēns ir izvēlējies māsu. Piepeši viņa dēla uzmanību piesaistīja kāda zēna zīmējums. Tajā brīdī pārzine iepazīstināja Hariju ar Džesiku. Viņa bija tik ļoti iegrimusi savā darbā, ka nemaz nepacēla galvu, lai paskatītos uz viesi. Harijs ļoti pūlējās, taču meitene pievērsa uzmanību tikai savam darbam. “Vai viņa ir tik ļoti kautrīga? Vai varbūt pat pārbijusies?” Harijam nebija iespējas to noskaidrot.

      Tobrīd Emma ar Sofiju sarunājās par kamieli. Meitene vaicāja, vai Harijam labāk patīk kamielis ar vienu kupri vai tomēr ar diviem. Kamēr Harijs domāja, ko atbildēt, Emma de-

      vās pie Džesikas. Gluži tāpat kā Harijam, arī viņai neizdevās no meitenes izdabūt ne vārda. Emma jau iedomājās, ka acīmredzot Džesika tomēr aizbrauks uz Austrāliju, bet viņu ģimenē ienāks Sofija.

      Emma piegāja pie zēna, vārdā Tomijs, un aprunājās ar viņu par zīmējumā redzamo vulkāna izvirdumu. Lielākajā daļā lapas bija attēlotas milzīgas, sarkanas liesmas. Emmai ienāca prātā, ka šo bērnu droši vien labprāt adoptētu Freids, jo mazais savā darbā pievienoja vēl vairāk sarkano laukumu.

      Viņa paskatījās uz Džesiku un ieraudzīja, ka ar meiteni sarunājas Sebastjans, turklāt dēls cieši raudzījās uz viņas