Skandāliste. Kristīna Doda

un ievēroja, ka baltā mala viļņojas. Viņš nebija zaudējis redzi un nebija tāds muļķis, lai skumtu par nieka redzes vājumu. Viņš spiegoja, lai atlīdzinātu vīriem, ar kuriem kopā aizgāja karā un zaudēja bezcerīgā cīņā Pireneju pussalā.

      Džeinas balsī skanēja dusmas:

      – Nevaru iedomāties, kā iespējams noteikt pareizu laiku pēc mēnessgaismas. – Viņa norādīja uz ainu Adornai aiz muguras. – Kad tu uzzināji, ka Džoisa kungam ir citi nodomi?

      – Viņam nebija citi nodomi, viņš gribēja mani noskūpstīt un… un… veikt neķītras darbības. Es nepiekritu, bet viņš neklausīja, un tad, un tad… – Viņa pastiepa roku de Sentamānam, un viņš pārkāpa pāri gulošajam Džoisam, lai roku satvertu. – Šis džentlmenis mani izglāba.

      – Jūtos pagodināts par iespēju to izdarīt, – de Sentamāns noteica ar franču akcentu. Anglijas gaisu maitāja viņa franču odekolons.

      – Viņš iebelza Džoisa kungam pa galvu.

      Fics piegāja pie gulošā vīra un viņu pabakstīja.

      – Viņš ir dzīvs.

      – Es parūpējos par to, lai viņš nenomirtu. – De Sentamāns neskopojās ar platiem smaidiem un skūpstīja sieviešu plaukstas. – Anglijas likums nostājas pret franču imigranta tiesībām iekaustīt britu pilsoni pat tad, ja sods ir pelnīts.

      Džeina reaģēja ļoti saprātīgi un uzlūkoja de Sentamānu ar aizdomām.

      – Diemžēl es jūs nepazīstu.

      – Atļaujiet man. – Blekbērns nostājās pie Džeinas labā pleca. – Džeina Higenbotema… šis ir vikonts de Sentamāns.

      – Priecājos iepazīties, – Džeina neapmierināti noskaldīja.

      Bet de Sentamāns piespieda roku pie krūtīm un sāka streipuļot atmuguriski, it kā viņam būtu lēkme.

      – Džeina Higenbotema? Jūs esat mademoiselle Džeina Higenbotema?

      – Jā. – Džeina pietuvojās Rensomam, lai attālinātos no de Sentamāna, kuru nesaprotamu iemeslu dēļ bija pārņēmis entuziasms.

      Blekbērns viņai pieskārās. Viņš tikai pielika pirkstu galus pie lāpstiņām, bet ar to pietika, lai sievieti iedrošinātu un apliecinātu, ka vīrietis ir blakus.

      Viņš sāka prātot, kāpēc tā rīkojas. Taisnība – situācija bija neparasta, bet Džeinai nekas nedraudēja. Tomēr viņa, pēc visa spriežot, meklēja aizstāvi, un Rensoms uz to instinktīvi reaģēja. Lai gan bija bezjēdzīgi aizsākt baumas par romantisku interesi, atrodoties dārzā tikai tuvāko draugu lokā.

      – Mademoiselle, es jūtos bezgala pagodināts! – Glumais francūzis satvēra Džeinas roku savās plaukstās. – Es esmu redzējis jūsu darbus.

      Dārzā iestājās absolūts klusums, kas smagnēji apslāpēja visas skaņas.

      Skulptūra. Blekbērna dzīslās ieplūda šausmas. De Sentamāns bija redzējis skulptūru.

      Džeina izbīlī ierunājās:

      – Manus… darbus?

      Kāpēc de Sentamāns bija redzējis skulptūru? Nolāpītais mākslas darbs bija noslēpts un pieejams tikai atsevišķām personām.

      De Sentamānu mulsināja klusums un Džeinas apjukums.

      – Jā, es redzēju jūsu brīnišķīgo gleznu.

      Blekbērnu pārņēma atvieglojums, un viņš atkāpās. Tad viņš aptvēra, ka varbūt noticis kaut kas vēl ļaunāks. “Vai Džeina tagad glezno to, ko iepriekš atveidoja skulptūrā?” Viņš saraustīti pajautāja:

      – Kas attēlots gleznā?

      De Sentamāns bijīgi nopūtās.

      – Māsas kā dievietes. Gaišmatainā skaistule ir tik trausla, un jūs, Higenbotemas jaunkundze, tik stipra, un pēdējā šķiršanās ir tik tuvu…

      Lai kur arī glezna atrastos, tā nevarēja pazemot Blekbērnu.

      – Tātad gleznā attēlota Higenbotemas jaunkundze un viņas māsa.

      – Oui. Esmu redzējis, kā pieauguši vīrieši slauka asaras, ieraudzījuši attēlotas tādas sāpes un lepnumu. – De Sentamāns ar pirksta galu notrausa neredzamu asaru.

      – Jaunkundze, jūs esat ģeniāla gleznotāja, ģeniāla!

      – Piekrītu! – Adorna apvija roku ap savas krustmātes elkoni un atbalstīja galvu pret viņas plecu. – Es atceros šo gleznu. Viņa to uzdāvināja mammai, bet tētim glezna nepatika. Pēc mammas nāves glezna pazuda.

      Blekbērns bezgalīgi nicināja de Sentamānu. Sākotnējām bailēm nebija pamata, bet tagad to vietā stājās aizdomas.

      – Kur jūs aplūkojāt šo… ģeniālo darbu? – viņš jautāja.

      Apstiprinādams Blekbērna aizdomas, de Sentamāns pašapmierināti, ļauni pasmaidīja.

      – Vietā, kur tam jāatrodas, vienīgajā valstī, kur mīt patiešām civilizēti ļaudis. Francijā, milord. Francijā.

      DEVĪTĀ NODAĻA

      Blekbērns bija redzējis naida izpausmes citu vīriešu uzvedībā. Viņi lamājās, sita kājas pie zemes un iesaistījās vulgāros kautiņos.

      Tomēr Rensomu naids nenoveda līdz histērijai. Viņa naids bija kā ledains vējš, kas atvēsināja emocijas un prātu un raisīja atriebības alkas.

      Francijā. De Sentamāns tikai izrunāja vārdu “Francijā”, un Blekbērnu pārņēma naids. Tomēr viņš parūpējās par to, lai neviens to nepamanītu. Ierasti nosvērtajā tonī Blekbērns jautāja:

      – Kad jūs bijāt Francijā, de Sentamān?

      – Savu dārgo tēvzemi es apmeklēju tikai pirms pusgada.

      – Jūs uz turieni devāties, lai aplūkotu mākslas darbus?

      – Nē. – De Sentamāns pielika plaukstu pie krūtīm, tēlodams skumjas. – Mans mīļais tēvs nosūtīja mani pie imperatora, lai lūgtu atdot mums dzimtas zemi. Francijā es ieraudzīju gleznu. – Viltīgi smaidīdams, viņš piebilda: – Tā izstādīta Fontenblo.

      – Fontenblo, – Džeina noelsās. – Brīnišķīgi!

      Tas patiešām bija “brīnišķīgi”. Džeinas glezna bija izstādīta Napoleona namā, kur viņam pietuvinātas personas devās medīt un izklaidēties. Ko tur darīja de Sentamāns? Blekbērns gribēja viņu iztaujāt, bet glumajam tipam varēja rasties aizdomas. Iespējams, ka viņš izmantoja Džeinas sasniegumus mākslā, lai novērstu Blekbērna uzmanību.

      De Sentamāns nebija vienīgais, kurš māk novērst uzmanību. Blekbērns nolēma izlikties, ka ir uzķēries uz francūža āķa.

      Viņš satvēra Džeinas elkoni un pagrieza viņu pret sevi.

      – Kā jūsu glezna nokļuva Francijā un Fontenblo?

      Pār sievietes seju slīdēja bālie mēnessgaismas stari.

      – Tas ir uzbāzīgs jautājums, milord.

      – Viss ir ļoti vienkārši, Blekbērn, – ierunājās de Sentamāns.

      Rensoms nenovērsa skatienu no vaininieces.