Skandāliste. Kristīna Doda

jaunkundze šķita tāda pati kā agrāk, tomēr viņa bija nobriedusi. Viņa vairs nelūkojās uz Rensomu ar pielūgsmes pilnu skatienu. Pirms daudziem gadiem vīrieti bezgalīgi kaitināja un apkaunoja jaunās sievietes naivā pielūgsme. Tagad viņš prātoja, vai Džeina atceras notikumu lorda mājās tikpat labi kā viņš.

      – Es esmu pagājusi garām trim lēdijām, kuras satiku savā pirmajā sezonā. Viņas skatījās man garām. – Džeinas zods bija izsliets, mugura iztaisnota, un viņa lūkojās uz nepieklājīgajiem dzērājiem tikpat augstprātīgi kā Rensoma māsa Sūzana. – Es esmu pavadone, tātad neredzama.

      – Naivas cerības. – Blekbērns noteikti palocīja galvu, paiedams garām klasesbiedram no Ītonas. Viņš negrasījās iepazīstināt Džeinu ar šo izvirtuli. – No jums es to negaidīju.

      – Es neesmu naiva, milord, – Džeina atbildēja vēsā balsī. – Vai esat manījis daudzas pavadones jaunos gados?

      Rensoms nebija to ievērojis, tomēr viņš bija Blekbērnas marķīzs – viņam nebija jāatzīst savas kļūdas.

      Džeina sausi iesmējās.

      – Es to daru jūsu labā, – viņš atcirta.

      – Bet es domāju, ka jūs pildāt Adornas pavēli. Droši vien ir ļoti nepatīkami būt augstākās sabiedrības priekšgalā un baidīties no atmiņām par senu skandālu.

      – Manas atmiņas nav ne uz pusi tik nepatīkamas kā jūsējās, Higenbotemas jaunkundze.

      – Adornas labā atzīstu, ka jums ir taisnība, – neizteiksmīgā balsī Džeina attrauca.

      Īsu mirkli viņa bija gatava mesties strīdā. Agrākā Džeina, ar kuru Rensomam bija īslaicīga sadursme, bija ugunīgs, kaislīgs radījums. Tagad viņas vietā atgriezās apzinīgā pavadone.

      Protams, Blekbērns juta atvieglojumu.

      – Pieļauju, ka jūsu pienākumi sniedz lielu gandarījumu.

      – Neticu, ka jums tas rūp, milord.

      – Es tikai turpinu sarunu, Higenbotemas jaunkundze. – Viņš apstājās pie balles zāles kolonnas sārtā krāsā, atbalstīja plaukstu un pieliecās tuvāk sievietei.

      – Ak tad sarunu… – Tagad Džeina izklausījās garlaikota. Garlaikota! Agrāk viņa Rensomu dievināja.

      Viņam radās iespēja sievieti ciešāk aplūkot.

      Jaunībā Džeina bija kalsna, ar stūrainu augumu un seju. Tagad viņa bija pieņēmusies svarā, bet ieguvusi glītākas auguma aprises un grāciju. Vecums bija mazinājis arī Džeinas ievainojamību un nevaldāmo degsmi. Apņēmības pilnais zods, noslēpumainais skatiens un rāmās uzacis vairs nepauda kaisli. Tikai lūpas bija tādas pašas kā agrāk – pilnīgas, maigas un, iespējams, arī kaislīgas, atdodoties īstajam vīrietim.

      – Saruna, – Džeina atkārtoja, – un smaids. Vai ne, milord? – Viņas skaistās lūpas savilkās smaidā, bet tas Blekbērnu nenomierināja. Sievietes attieksme nemitīgi atgādināja viņa māsu. Džeina ķircinājās. – Cik ilgi mēs turpināsim šo izlikšanos?

      Džeina viņu ķircināja, turklāt izturējās nepieklājīgi.

      – Kamēr vien es to gribēšu, – Blekbērns izgrūda caur sakostiem zobiem.

      – Labi. Dodiet signālu, kad būsim pateikuši Blekbērnas marķīzam atbilstošo vārdu skaitu. Es nekavējoties pārtraukšu runāt.

      – Tā nav spēle, Higenbotemas jaunkundze.

      – Es tā nebūt neuzskatu, milord. – Viņi nonāca zāles tālākajā stūrī, un Džeina palūkojās uz deju vietu, kur Adornu ielenca vīriešu pūlis. – Jūs jautājāt par gandarījumu. Jā, Adornas pavadones pienākumu pildīšana man sniedz daudz prieka. Es esmu viņas pavadone un draudzene kopš manas māsas nāves pirms desmit gadiem, tāpēc biju spiesta paveikt daudz. Šis vakars ir tāds kā pārbaudījums. Nevis Adornai, kura prot nevainojami uzvesties augstākajā sabiedrībā, bet man pašai. Kā jau jums zināms, kopš manas iepriekšējās ierašanās Londonā pagājis daudz laika.

      Blekbērns turpināja pastaigu. Džeina viņam sekoja.

      – Jūs taču noteikti vēl kādu reizi atgriezāties Londonā pēc…

      Džeina asi pagrieza galvu un dusmīgi skatījās uz viņu.

      – Nerunājiet muļķības. Kurš gan mani uzņemtu viesos?

      “Taisnība. Kurš gan viņu uzņemtu?” Džeinas reputāciju izpostīja viņas pašas un arī Rensoma rīcība.

      – Šķiet, ka šis vakars jums norit veiksmīgi.

      – Vismaz Adornai tas ir veiksmīgs. – Džeina palūkojās uz vīrieti un novērsās, it kā būtu grūti ilgstoši skatīties uz viņu. – Mēs dzīvojam pie lēdijas Tārlinas. Vai atceraties lēdiju Tārlinu, milord?

      Blekbērns un lēdija Tārlina bija draugi kopš bērnības, bet abu attiecībās nebija romantiskas dzirksts un valdīja tikai ķircināšana. Kad Rensoms pieauga un ieguva Londonas augstākās sabiedrības vadoņa titulu, viņi pārstāja sazināties. Nākamreiz abi satikās Vaioletas pirmajā sezonā.

      Tā bija arī Džeinas pirmā sezona.

      Būdams augstākās sabiedrības priekšgalā, Blekbērns priecājās satikt Vaioletu, bet ne pietiekami, lai atjaunotu patiesu draudzību. Viņa tomēr bija tikai debitante. Rensoms bija nevērīgi laipns un palīdzēja Vaioletai kļūt par vienu no spilgtākajām debitantēm. Viņš pat iepazīstināja meiteni ar Tārlinu – krietnu cilvēku ar labu galvu uz pleciem.

      Pateicību viņš nesaņēma. Kad notika skandāls, Vaioleta bija pārskaitusies uz Rensomu. Tagad viņš atbildēja uz Džeinas jautājumu:

      – Jā, es atceros lēdiju Tārlinu. Ja nemaldos, jūs bijāt draudzenes… – viņš vilcinājās.

      – Es to dēvēju par Šaušalīgo sezonu, milord. Manuprāt, tas ir piemērots apzīmējums, kas man ļauj atturēties no jebkādas notikumu romantizēšanas.

      Blekbērns atkal palūkojās uz sievieti, kura tik pašapzinīgi valkā vecmeitas cepuri. Viņas mierīgās rokas un skatiens liecināja par to, ka viņa nespēj romantizēt neko.

      – Lēdija Tārlina atbalsta Adornu. Kad mēs ieradāmies Londonā, viņa no mums neatkāpās ne soli un palīdzēja man apgūt jaunos pienākumus. – Džeinas balsī atskanēja uzjautrinājums. – Man ir interesanti vērtēt vīriešus no saprāta viedokļa un izdarīt secinājumus par viņu piemērotību manai māsasmeitai.

      Šķita, ka tagad Džeina spēj pasmieties gan par sevi, gan par Blekbērnu. Viņas jaunavīgā, atklātā, nopietnā attieksme bija mainījusies, un Rensoms juta, ka cenšas tai pielāgoties. Viņam patiešām patika Džeinas klātbūtne – vismaz brīžos, kad viņa uzvedās pieklājīgi.

      – Atzīstos, – viņa turpināja, – ka ar prieku novērtēju vīriešu piemērotību Adornai. Tāpēc es aizsūtīju lēdiju Tārlinu parunāt ar draugiem un pati paliku šeit.

      Blekbērna skatiens bija pievērsts Džeinai, bet viņš bija pārliecināts, ka soļo taisni. Tomēr viņš ar kādu sadūrās, tādēļ pagriezās, lai atvainotos, un ieraudzīja saīgušo lordu Etavu.

      – Piedodiet, Blekbērn.

      Rensoms neatbildēja, tikai īsi paklanījās un turpināja ceļu, apzinādamies, ka Etavs viņu vēro, saraucis pieri.

      “Mazais ķēms acīmredzot nevar atcerēties Džeinas vārdu,” Blekbērns nosprieda.

      Higenbotemas jaunkundzes sejas izteiksme nemainījās, tomēr viņa īsi un strauji ievilka elpu. Tas nozīmēja,