Tiffany zvaigznes. Diāna Džesta

pie kādiem nejaušiem efektiem iespējams tikt, un man jāteic, Džeinas jaunkundze, ka esam tikuši pie visām iespējamajām krāsām visos iespējamajos toņos un nokrāsās.

      – Bet ko tad, ja jūs vēlēsieties atkārtot noteiktu krāsu un veidu?

      – To mēs nevaram. Tas jau ir pats skaistākais visā šajā darbā. – Vīrieša skatienā pazibēja šķelmīgums. – Darbu pārraugs vēl vakar man teica, ka esot tikai divas lietas, kas ir vēl nedrošākas par krāsaina stikla ražošanu, proti, sievietes noskaņojums un mūļa paklausība.

      Flosija iesmējās.

      Driskolas kundze viņiem pievienojās.

      – Es esmu atradis draugu, Driskolas kundze. Tā ir Florensa Džeina. – Tifanijs pievērsās Flosijai. – Šī ir manas sieviešu nodaļas vadītāja.

      – Labdien, – Flosija sacīja.

      – Priecājos iepazīties. – Sieviete pagriezās pret Tifanija kungu. – Esmu izlēmusi par piecām meitenēm, kuras, manuprāt, labi noderēs un kuras varētu piekrist mums pievienoties.

      – Lieliski, – viņš sacīja. – Kā būtu, ja mēs vienotos par sešām? – Viņš pievērsās Flosijai. – Vai jūs vēlētos strādāt pie Driskolas kundzes mūsu sieviešu nodaļā, Džeinas jaunkundze? Brīdinu, ka tur būs vajadzīga turēšanās rāmjos.

      Sirds Flosijai iepukstējās straujāk. Viņa piespieda roku pie krūtīm. – Ak! Ak tu tētīt! Nu jā. Es labprāt. Es… es…

      Pamājis ar galvu, Tifanija kungs pārlaida skatienu apkārt telpai. – Driskolas kundze jums pavēstīs visus sīkumus, bet es tagad gribētu mazliet aprunāties ar Koksa kungu, ja jūs, dāmas, mani atvainosiet.

      – Jā, protams. Pateicos.

      Taču viņš jau bija devies projām, aši sperdams soļus uz koka grīdas.

      Flosija nolika otu malā un tad pagriezās pret Driskolas kundzi. – Vai… vai tas tikko notika?

      Sievietes seja atmaiga. – Man šķiet, ka jā.

      “Viņa ir vecāka par mani,” Flosija prātoja, “taču krietni jaunāka par māti. Varbūt trīsdesmit vai trīsdesmit divus gadus veca? Katrā ziņā viņai nav vairāk par trīsdesmit pieciem.” Brūnos matus Driskolas kundze bija sakārtojusi vienkāršā mezglā, un viņas brūnās acis neko nepalaida garām.

      – Mēs pilnībā pievērsīsimies tam, lai pabeigtu vitrāžas, kas Tifanija kungam vajadzīgas, lai piedalītos Vispasaules izstādē. Neatliks daudz laika mācībām, un baidos, ka tās drīzāk būs tādas kā ugunskristības.

      – Es saprotu. Kā jūs domājat, cik ilgu laiku vajadzēs, lai pabeigtu vitrāžas?

      – Viss laiks, kas šodienu šķir no pirmā maija, kad sākas izstāde. Jums vajadzēs strādāt visu dienu no pirmdienas līdz sestdienai, saņemot par to piecus dolārus nedēļā. Vai tas derēs?

      “Pieci dolāri nedēļā. Un tie paliks tikai man.” – Jā, tas pilnībā derēs. Kad man ir jāsāk?

      – Otrajā janvārī. Mūsu darbnīca atrodas Ceturtās avēnijas un Divdesmit piektās ielas dienvidaustrumu stūrī. Sieviešu nodaļa ir trešajā stāvā.

      – Es atradīšu.

      Driskolas kundze viņai pamāja. – Skatieties, lai tā arī būtu. Kad Tifanija kungs un Driskolas kundze bija aizgājuši, Flosijai tā trīcēja rokas, ka viņa vairs nespēja pagleznot – pat ne fonu. Viņai vajadzēja sameklēt kādu dzīvesvietu tuvāk Tifanija darbnīcām. Ne tikai tāpēc, ka vecāku māja atradās pārāk tālu, lai dzīvošana tajā atmaksātos, bet arī tāpēc, ka tēvs paturētu visu viņas algu, ja Flosija paliktu mājās. Un viņai bija vajadzīga šī alga, lai samaksātu par mācībām mākslas skolā.

      Flosija prātoja, kā sameklēt istabu, cik tā izmaksātu un ko teiks vecāki. Atgaiņājusies no pēdējās domas, viņa paraudzījās uz pārējām Driskolas kundzes atlasītajām meitenēm. “Varbūt kāda no viņām gribētu īrēt dzīvokli kopā. Lai vai kā, tagad es kļūšu par to, ko avīzēs dēvēja par “Moderno sievieti” un ko tēvs saukāja par nešķīstību.”

      MODES LAPA NO ŽURNĀLA “HARPER’S BAZAAR”¹

      “Plisēta krepa kleitai mēs nolēmām darināt piedurknes tikai no samta vien.”

      4

      Māte atradās dibenistabā kopā ar klienti. Flosija īsti nezināja, kura tā ir, taču izmantoja laiku, lai sakultu marmelādes pudiņu. Apelsīnu marmelāde bija tēta iemīļotākais ēdiens, un viņš uzstāja, ka tai jābūt galdā jebkurā laikā. Griezdama gabalos taukus, viņa prātoja, kā labāk pavēstīt vecākiem jaunumus.

      “Vai vajadzētu pateikt visu mātei un tad ļaut, lai viņa to atstāsta tēvam?” Lai arī šī doma šķita kārdinoša, tā tomēr būtu visai liela gļēvulība. Nākamais jautājums bija par to, vai vajadzētu pavēstīt viņiem atsevišķi vai abiem kopā. Flosija sameta taukus bļodā, apmaisīja mātes dārzeņu zupu, uzlika vārīties ūdeni citā katliņā un dažas nākamās minūtes vāca kopā ēdiena sastāvdaļas. Kad mātes kliente aizgāja, Flosija jau kūla maizes drupačas kopā ar miltiem, cukuru, sodu un marmelādi.

      – Tā bija Katingas kundze, – māte noteica, ienākdama virtuvē. Noņēmusi no āķa priekšautu, viņa aplika to sev apkārt un sasēja ap vidu. – Viņa ir gatava pārtaisīt melno plisētā krepa, puķaino brokāta un pelēko zīda kleitu.

      Flosija pievienoja maisījumam paniņas. Katingas kundze bija slavena ar to, ka nekad nevilka vienu un to pašu tērpu divreiz, tāpēc māte tos piegrieza ar tādu aprēķinu, lai varētu vēlāk pārveidot, kaut ko pielikt klāt vai noņemt nost.

      Paņēmusi bļodu, māte sāka to ietaukot. – Plisētā krepa kleitai mēs nolēmām darināt piedurknes tikai no samta vien, brokāta kleitu papildināt ar melnu aitādu, bet pelēkajai pielikt atlasa apkaklīti ar vizuļiem.

      – Tas ir jauki.

      Māte paraudzījās uz viņu un tad nolika lupatu. – Šodien bija tava pēdējā skolas diena. Piedod. Man vajadzēja to saprast. Vai tev nekas nekaiš?

      – Nē. – Flosija vēl drudžaināk ķērās pie krēma kulšanas. – Vai bļoda ir gatava?

      Māte pieturēja bļodu ietaukoto, kamēr Flosija ielēja tajā pudiņu. Uzvēdīja salds citrusaugļu aromāts.

      – Paldies, ka to pagatavoji. – Mātes balss bija klusa un maiga. – Tavs tēvs nespēj atrast sev vietu kopš brīža, kad saprata, ka tev nāksies pamest skolu. Šis žests viņam daudz ko nozīmēs.

      Neskatīdamās viņai acīs, Flosija ievietoja pudiņa bļodu verdošajā ūdenī un tad uzlika bļodai vāku, lai saturs varētu izsautēties. Māte stāvēja viņai līdzās. Flosija nolūkojās uz katlu.

      – Man ļoti žēl, – māte nočukstēja, uzlikdama uz plaukstu meitai uz delma.

      – Tifanija kungs… – Norijusi siekalas, Flosija paraudzījās grīdā. – Jaunākais Tifanija kungs, kurš nodarbojas ar stikla vitrāžām, šodien bija iegriezies pie mums nodarbības laikā. – Māte neko neteica, tikai mierinoši turēja plaukstu Flosijai uz delma. – Viņš gribēja nolīgt sievietes, kuras varētu uztaisīt logu vitrāžas viņa ekspozīcijai Vispasaules izstādē. – No plīts nākošais karstums viņu sasildīja. Apelsīnu smarža sāka izplatīties pa visu telpu. – Viņš… – Flosija dziļi ievilka elpu. – Viņš aicināja mani kļūt par vienu no viņām.

      Māte stāvēja pilnīgi