Tiffany zvaigznes. Diāna Džesta

piekrita piešķirt daļu no savas izstādei paredzētās telpas šādam nolūkam. Skaidrs, ka tēvs lūdza man parūpēties par izpildījumu.

      Flosija iemērca otu terpentīnā. “Tātad viņš acīmredzot ir mantinieks, Luiss Komforts Tifanijs.” Viņa veidotās vitrāžas rotāja vietējo baznīcu, un Flosija bija pavadījusi ne vienu vien svētdienu, apbrīnojot to košās krāsas un mirdzumu.

      – Nebiju par to dzirdējis. – Koksa kungs uzplāja Tifanijam pa muguru. – Tas ir vienreizēji. Apsveicu!

      Uzņēmēja sejā parādījās un tad noplaka jauks smaids.

      – Tas viss būs velti, ja es netikšu pie stikliniekiem un stikla griezējiem, turklāt labi ātri.

      Telpas otrā malā Driskolas kundze sarunājās ar Agiju Vilhemsoni, vienu no Flosijas iemīļotākajām skolasbiedrenēm. Agija bija sešas pēdas gara, un viņas zviedriskā izcelsme bija ne tikai labi saskatāma gaišajos matos, bet arī saklausāma dziedošajā izrunā.

      – Tātad jūs pakļausieties strādnieku prasībām? – Koksa kungs apjautājās, no jauna piesaistīdams Flosijas uzmanību. Tifanija kungs papurināja galvu. – Pat ja es to izdarītu, nebūtu manos spēkos pārliecināt visus pārējos stikla ražotājus rīkoties tāpat. Nē, tas prasa laiku, bet man tā nav. Tāpēc arī es esmu šeit.

      – Nespēju iedomāties, kā es varētu palīdzēt, taču esmu ar mieru atbalstīt jūs jebkādā veidā.

      Iebāzis rokas kabatās, Tifanija kungs piešķieba galvu uz sāniem un nopētīja Elizabetes Kaminsas gleznu. Viņa bija ilustrējusi dažas grāmatas, un trīs viņas skices porcelāna trauku apgleznošanai bija publicētas tāgada “Mākslas Amatiera” žurnālā. Diemžēl Flosija nebija nevienu no tām redzējusi.

      – Varbūt es varētu nolīgt šim darbam dažas sievietes, – sacīja Tifanija kungs.

      Flosija sastinga.

      – Sievietes? – Koksa kungs sarauca pieri. – Stikla griešanai?

      – Visiem darbiem.

      – Vai jūs domājat, ka viņas to varētu?

      – Driskolas kundze tā uzskata, un es augstu vērtēju viņas viedokli.

      Koksa kunga skatiens pievērsās Driskolas kundzei, kura jau bija uzsākusi sarunu ar Luīzi Kingu. Klusā, pieticīgā meitene bija Koksa kunga labākā audzēkne ne tikai sava neparastā talanta dēļ, bet arī tāpēc, ka viņu starpā veidojās acīmredzamas simpātijas.

      – Vai viņu nolīgšana neradīs jums nesaskaņas ar arodbiedrībām?

      – Nevaru iedomāties, kādā veidā. – Tifanijs viņam uzmeta sazvērniecisku skatienu. – Sievietēm nav ļauts stāties arodbiedrībās.

      Atmetis galvu, Koksa kungs sāka smieties un tad pamāja ar roku, izveidodams pusloku. – Tādā gadījumā skatieties, cik vien vēlaties. Šajā telpā nav neviena audzēkņa, kuru es nevarētu ieteikt.

      3

      Kopš divpadsmit gadu vecuma Flosija bija uzraudzījusi mātes klienšu bērnus laikošanas un modeļu izvēles laikā. Viņa bija mainījusi autiņus Eleanorai Rūzveltai, gaidījusi atraudziņu Heroldam Venderbiltam un no pudelītes barojusi Henriju Djūpontu. Viņas acīs Tifanija kungs nebija nekas vairāk par parastu vīrieti, kuram nejaušā kārtā piederēja daudz naudas. Tifaniju ģimenes sievietes nekad nebija uzticējušas mātei savas ģērbšanās problēmas, tomēr viņa zināja, ka šis vīrietis ēd, strādā un guļ tieši tāpat kā visi citi.

      Tādējādi viņa varēja izskaidrot mutes izkalšanu un žņaudzošo sajūtu vēderā tikai ar Tifanija interesi par sieviešu nolīgšanu darbam savā uzņēmumā. Ja viņa dabūtu darbu “Tifanija stikla un apdares uzņēmumā”, tad varētu ne tikai izvākties no mājām un kļūt patstāvīga, bet arī apgūt krietni daudz ko par mākslu, krāsām, tekstūrām un dizainu.

      Driskolas kundze nostājās viņai līdzās, paraudzījās uz audeklu un tad devās pie nākamās audzēknes. Saraukusi pieri, Flosija paspēra soli atpakaļ un nopētīja savu darbu. Viņasprāt, tas izskatījās gluži labi. “Kāpēc gan Driskolas kundze nepakavējās pie manis, kā bija kavējusies pie Agijas un Elizabetes? Varbūt viņa nav tā, kas pieņem lēmumus. Nē, skaidrs, ka nav. Viņa ir sieviete. Tifanija kungs bija teicis, ka augstu vērtē viņas viedokli, taču visi zina, ka vīrieši patiesībā to nedara – katrā ziņā ne visā nopietnībā.”

      Līdz brīdim, kad Tifanija kungs bija ticis līdz Flosijas molbertam, viņam bija nācies piedzīvot meiteņu sarkšanu, stostīšanos, pārāk skaļu ķiķināšanu, blenšanu un neskatīšanos acīs. Flosijai viņa bija žēl. “Droši vien ir briesmīgi, ja citi tevī redz tikai bagātības un talanta iemiesojumu, nevis cilvēku ar miesu un asinīm.” Flosijas žēlums bija tik liels, ka viņas neveiklība pilnībā izzuda.

      Nostājies meitenei līdzās, Tifanijs kādu brīdi vēroja gleznu. – Jūs esat labi uztvērusi ēnas un gaismas.

      – Pateicos. – Viņa sajauca krāsu ar umbras piedevu un tad pašķīdināja to ar terpentīnu. – Pagleznojums ir viens no maniem mīļākajiem slāņiem.

      Viņš sarauca pieri. – Tiešām? Un kāpēc tā?

      Flosija paraustīja plecus, ar piemiegtām acīm uzlūkoja modeli un tad pievienoja audeklam netīri baltu triepienu pie uzgleznotās figūras pleca. – Laikam tāpēc, ka tieku pie lielajām otām un varu triept brīvi un nevērīgi. Tas ir tā… nezinu… laikam atbrīvojoši. Kāda ir jūsu mīļākā gleznošanas daļa?

      – Pagleznojums. – Viņš uzmeta meitenei iztrūcinātu skatienu.

      Viņa brīdi paklusēja. – Tiešām? Un kāpēc tā?

      Tifanija kungs domīgi novērsa skatienu un tad atkal pievērsās meitenei. – Tāpēc, ka man nepatīk turēšanās rāmjos.

      – Jūs pelnāt iztiku ar vitrāžām. – Flosijas lūpās pamazām uzplauka smaids. – Ja tā nav turēšanās rāmjos, tad es nezinu, kas tas varētu būt.

      Viņš atbildēja uz meitenes smaidu. – Tas ir citādāk, jaunkundze…

      – Džeina. Florensa Džeina. – Iespraudusi roku sānos, viņa sarauca uzaci. – Un kādā ziņā tas ir citādāk?

      – Galvenais noslēpums ir stikla krāsās. Tur es jūtos brīvs. Flosija atkal pievērsās darbam. – Tātad krāsu izvēle un to uzklāšana uz stikla dod jums brīvības apziņu?

      Tifanijs strauji izslējās. – Es neizmantoju apgleznotu stiklu. Tas izskatās garlaicīgi un māksloti. Nē. Es pievienoju savam stiklam krāsu un grozu to, kamēr tas vēl ir karsts. – Viņš pamāja ar roku, attēlojot griešanos. – Vīri ar smagu kausu izgāž izkausētu stiklu uz milzīga dzelzs galda, tad strauji uzlej papildu krāsas un ar haotiskām kustībām izvelk tam cauri grābeklim līdzīgu rīku. – Viņš atdarināja kustību ar visu ķermeni, attēlojot iedomātās šķidrās uguns grābšanu. – Krāsa ieplūst stiklā. Dažkārt svītrās, citreiz plankumos, dažreiz tā izliecas visādos leņķos, citreiz savijas spirālēs. – Viņa skatiens kļuva spožāks, seja iemirdzējās. – Taču nav divu vienādu gabalu.

      Vārdi pazuda viņa aizrautībā un mīlestībā pret procesu. Tifanija kungs runāja kaismīgi, stāstīdams par lāpstiņu izmantošanu dziestošā stikla malās, lai liktu tam sakrokoties gluži kā audumam, vai par galda grūstīšanu, lai liktu stiklam ņirbēt un dažkārt pat uzburbuļot, pēc tam pārplēšot burbuli un izplājot uz karstā stikla.

      Ak, ko gan nozīmēja būt vīrietim un spēt strādāt pie krāsns divtūkstoš grādu karstumā, izbaudīt kustību brīvību, ko nodrošina bikses, un spēku, ko nodrošina muskuļi!

      Abi