Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

nopirkt mazliet opija tinktūras, lai nomāktu nemitīgās “galvas un sejas sāpes”, un tā bijusi viņa pirmā saskarsme ar šīm zālēm. Tolaik deviņpadsmit gadu vecais jauneklis studēja Oksfordas universitātē, un viņa sejas sāpes, iespējams, radīja nervozitāte un spriedze, ko finanšu trūkuma māktais puisis izjuta starp turīgajiem studentiem.

      Deviņu gadu laikā de Kvinsijs mazpamazām palielināja opija tinktūras lietošanas biežumu un daudzumu, līdz 1813. gadā spēja apspiest savu tieksmi tikai ar lielām pūlēm un uz īsu laika posmu. Atkarības kulminācijas laikos viņš diendienā lietoja nevis trešdaļu tējkarotes, bet gan karafi ar sešpadsmit unču ietilpību. Viena unce būtu nāvējoša deva ikvienam, kurš nav pieradis pie opija.

      Par spīti opija tinktūrai – vai arī tās rosināts –, de Kvinsijs ir sarakstījis vairākas spožākās un izcilākās deviņpadsmitā gadsimta esejas, īpaši “Angļu pasta kariete” un “Par klauvēšanu pie vārtiem “Makbetā””, ko dēvē par Šekspīra kritikas pamatakmeni. Memuāri par Vērdsvertu, Kolridžu un citiem literātiem, ar kuriem autors bija draudzīgās attiecībās, ir neaizstājami. Taču de Kvinsijam vajadzēja rakstīt daudz vairāk, lai uzturētu savu sievu un astoņus bērnus. Mūžīgo parādu nomocīts un daudzu parādu piedzinēju vajāts, viņš bieži aizbēga no mājām.

      Reiz kāds nokaitināts namīpašnieks uz veselu gadu ieslodzīja de Kvinsiju savā īres namā, piespiezdams viņu rakstīt, lai nomaksātu ievērojamo parādu. Kā vēlāk izteicās de Kvinsijs, istaba “piesniga” pilna ar papīriem. “Ne kvadrātcollas uz galda, kur novietot tasīti, ne taciņas no durvīm uz kamīnu.” Visbeidzot rakstniekam izdevās bēgt, palūdzot izdevēju sagādāt viņam caurejas līdzekli, sāļus, ko paslēpa starp izdevēja sūtītajiem rakstu darbu materiāliem. Dažkārt opija lietošana izraisīja tik smagus aizcietējumus, ka de Kvinsijs pat piecas dienas nebija iztukšojis zarnas. Šoreiz gan tā nebija. Pārdozējis caurejas sāļus, viņš pavadīja vairākas dienas atejā, vienīgajās labierīcībās visā īres namā, kurā bija ieslodzīts. Noguris no nebeidzamajām īrnieku žēlabām, namīpašnieks negribīgi ļāva de Kvinsijam atstāt māju.

      1854. gadā de Kvinsijam bija sešdesmit deviņi gadi. Viņa sieva bija mirusi, arī trīs dēlu vairs nebija šai saulē. Dzīvi palikušie bērni bija izklīduši pa pasauli, apmetušies Īrijā, Indijā un Brazīlijā, un pie viņa palikusi tikai pastarīte Emilija. Divdesmit vienu gadu vecā meita, kas vēl nebija saistījusies laulības saitēm, uzņēmās atbildību mesties vienreizējā dēkā – pieskatīt savu ģeniālo, ekscentrisko un neparedzamo tēvu.

NO EMILIJAS DE KVINSIJAS DIENASGRĀMATASSvētdiena, 1854. gada 10. decembris

      Šorīt es atkal atradu tēvu klīstam pa iekšpagalmu. Viņš bija pamodies daudz agrāk nekā es, varbūt pat pirms rītausmas. Vakarnakt es skaidri dzirdēju nočīkstam grīdas dēļus, kad viņš pagāja garām manas istabas durvīm un devās lejup pa kāpnēm ar nodomu klaiņot pa tumšajām ielām. Viņš apgalvo, ka vienīgi šādi spēj atturēties no opija tinktūras – novirzot domas un nopūloties, lai nostaigātu ik dienas pat piecpadsmit jūdžu.

      Tēvs ir maza auguma, un tagad viņa stāvs šķiet vēl izģindušāks. Es raizējos, ka viņa apmātība ar pastaigām nesīs vairāk ļaunuma nekā labuma. Arī viņa runasveids man aizdod bažas. Pirms pametām mūsu mājas Edinburgā un devāmies šurp uz Londonu, lai popularizētu viņa jauno sacerējumu krājumu, tēvam bija pierasts atmosties no tramīga miega ne agrāk kā pusdienlaikā. Ilgu laiku viņš atteicās doties kādā ceļojumā. Te piepeši viņš nodēvēja to par pilnīgu nepieciešamību un pārsteidza mani, pavadīdams vairākas stundas pastaigās, lai sagatavotos braucienam. Drīz viņš modās deviņos. Dažu nedēļu laikā tēvs trūkās no miega arvien agrāk – vispirms astoņos, tad septiņos, pēc tam jau sešos. Vilcienā, kas devās uz Londonu, viņš staigāja pa vagonu, līdz vaigi ziedēja sārti no piepūles.

      – Lai izvairītos no opija, – tēvs spītīgi apgalvoja, lai gan es zināju, ka viņš nav no tā pilnībā atteicies. Viņa mantās starp apģērbu un grāmatām atrodas divas karafes šī nicināmā šķidruma.

      Pavisam lielu uztraukumu manī radīja viņa vārdi:

      – Tā kā arvien mostos par stundu agrāk, piecos, četros, pat trijos naktī, es bīstos, ka atgriežos vakardienā.

      Taču es esmu pārliecināta, ka viņš grib atgriezties vakardienā. Brauciens uz Londonu liekas vairāk saistīts ar pagātni nekā rakstu darbu krājumu – iespējams gan, ka šie abi mērķi baismā kārtā ir savā starpā savijušies.

      Mūsu ienākumi no tēva darba nav pietiekami, lai atļautos krāšņo namu pilsētā, kurā esam apmetušies. Mums ir atsūtīta pusmūža sieviete, kas kalpo reizē par istabmeitu un virēju. Tēvs apgalvo, ka nezina, kas apmaksā rēķinus, un es viņam ticu. Iespējams, kāds no vecajiem paziņām paslepus sagādājis līdzekļus, lai varam doties ceļā, kaut gan nevaru iedomāties, kurš tas būtu, jo daudzi no šiem paziņām, piemēram, Vērdsverts un Kolridžs, ir pametuši šo pasauli jeb, kā izsakās tēvs, “pievienojušies vairākumam”, jo gadsimtu gaitā miris daudz vairāk cilvēku, nekā pašlaik ir dzīvo.

      Mūsu miteklis atrodas netālu no Raselskvēra, un pēc tam, kad ieradāmies še pirms četrām dienām, tēvs mani samulsināja, uzaicinādams doties pastaigā vēl pirms mantu izkravāšanas. Mērojuši dažus kvartālus, mēs nonācām skvērā, un es ar iepriecinājumu trokšņainās, juceklīgās pilsētas vidū ieraudzīju brīnišķu parku. Vējiņš bija izklīdinājis miglu. Spīdēja decembra saule – reta parādība, kā tēvs atzina, – un viņš pētīja zāli un kailos kokus, un zilo acu skatiena spraigums apliecināja, ka viņš gremdējas atmiņās.

      – Septiņpadsmit gadu vecumā manas mājas bija Londonas ielas, – viņš iesāka.

      To es, bez šaubām, zināju, jo dažus tālaika šausminošos notikumus tēvs bija aprakstījis savā grāmatā par opija lietošanu.

      – Es augu ziemu dzīvoju ielās, – viņš turpināja.

      Arī tas man bija zināms, taču es biju sapratusi, ka labāk ļaut, lai tēvs izrunā visu, kas ir uz sirds.

      – Tais laikos šajā laukumā ganījās govis. Neskaitāmas naktis kopā ar līdzbiedru mēs pārlaidām tepat, ievīstījušies lupatā, ko tik tikko varētu nodēvēt par segu. Man palaimējās uziet vecu spaini. Kad govju tesmeņi pierietēja, es mēģināju vienu lopiņu izslaukt. Siltais piens kaut nedaudz novērsa saltuma izraisītos drebuļus.

      Tēvs runāja, neraudzīdamies manī; viņa dvēsele bija pievērsusies atmiņām.

      – Kādas pārmaiņas šeit norisinājušās! Pirmīt, braukdams no dzelzceļa stacijas, kuras toreiz nebija, es pilsētu pat nepazinu. Cik daudz vietu man vajadzētu apskatīt!

      Balss tonis liecināja, ka dažas no tām vietām viņš negrib redzēt, lai gan tas būtu vajadzīgs.

      – Anna, – viņš nočukstēja.

      Jāpiebilst, ka manas mātes vārds bija Mārgarita. Mani sauc Emilija.

      – Anna, – viņš atkārtoja.

      Paturēdama atmiņā šo sarunu, es vēroju, cik saspringti tēvs soļoja šurpu turpu pa pagalmu aiz mājas.

      Virtuvē ienāca mūsu saimniecības vadītāja misis Vordena ar svinīga izskata cepurīti galvā, pasitusi padusē baznīcas dziesmu grāmatu.

      Uz galda atradās maize, sviests, zemeņu džems un tējkanna.

      – Es tad nu iešu uz baznīcu, mis de Kvinsija. Pieņemu, ka jūs ar tēvu arī drīz turp dosities.

      Kopš mūsu ierašanās misis Vordena pret tēvu izturējās