Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

tu nespruksi!

      Detektīvs saņēma dūres triecienu vēderā un sāpēs saliecās. Kampdams pēc gaisa, viņš zvēla augšup ar lukturi. Kāds vīrietis ievaidējās, un Raiens cietušo uzgrūda vairākiem citiem vīriem. Viens nogāzās uz ielas, un ielokā pavērās sprauga. Izmantojot izdevību bēgt, Raiens vairākas reizes pavēzēja ar lukturi.

      – Neļaujiet slepkavam aizbēgt! – kāds ieaurojās.

      Pūlis metās viņam pakaļ. Raiens iebēga atpakaļ šķērsielā, no kuras nupat bija iznācis, taču attālināties no laternas gaismas nebija pieļaujams, jo tālāk valdīja tik necaurredzama tumsa, ka viņš varēja uzdrāzties kaut kam virsū un pārāk stipri savainoties. Vārajā ielas laternas gaismā viņš saskatīja kastes dēli atkritumu kaudzē, kurā bija uzgājis bārdas nazi. Satvēris to, Raiens atkāpās pilnīgā tumsā. Kad vajātāji nonāca pie šķērsielas, tajā ieskrēja viens vīrietis, un Raiens ar dēli iebelza viņam pa deniņiem.

      Sāpēs kliegdams, vīrietis izšāvās atpakaļ uz platās ielas.

      – Ko gaidāt? – kāds brēca. – Laidieties pakaļ!

      – Pats laidies! – atkliedza savainotais, taustīdams pārsisto galvu, no kuras tecēja asinis.

      – Kas šeit par nekārtībām? – kāds bargi noprasīja.

      – Konstebl, mēs atradām slepkavu! Viņš ir tajā šķērsielā. Viņam ir bārdas nazis!

      – Atkāpties!

      Miglu pāršķēla skaudrs, žilbinošs gaismas stars.

      Tas tuvojās.

      – Policija! – vīrietis sacīja. – Nosauciet savu vārdu!

      Raiens pazina balss īpašnieku. Ar šo konsteblu viņš dzīvoja vienā telpā kopmītnēs līdzās Skotlendjardam.

      – Sveicināts, konstebl Rolij. – Kā jūs zināt manu vārdu?

      – Vai tulzna uz kreisās pēdas ir apdzijusi?

      – Tulzna uz… Augstā debess, rudie mati! Jūs esat detektīvinspektors Raiens!

      – Sadodiet šim! – uz ielas ieaurojās kāds vīrs.

      – Iedodiet man savu steku, – Raiens pavēlēja. Policists paklausīja. – Izņemiet klabekli, – Raiens norīkoja.

      Konstebls satvēra pie jostas piestiprināto klabekli un atvāza tā rokturi. Luktura gaismā klabekļa svina rokturis izskatījās gana biedējoši.

      Raiena bezveidīgā mēteļa kabatās glabājās dažnedažādi noderīgi priekšmeti. Viņš izņēma četrus vates kumšķus.

      – Kam tie domāti? – taujāja konstebls.

      – Lai mēs nezaudētu dzirdi.

      Satinis divus kumšķus pikučos, Raiens iebāza tos policistam ausīs un atlikušos izmantoja sev par ausu aizbāžņiem. Vate slāpēja troksni, taču nepadarīja to nedzirdamu.

      – Atkal esmu iemācījies ko jaunu, – konstebls secināja.

      – Pavērsiet lukturi sev priekšā un darbiniet klabekli, cik vien skaļi spējat. Mēs atbrīvosim sev ceļu uz veikalu. Vai esat gatavs?

      – Ar prieku!

      – Nodibināsim kārtību.

      – Vediet ārā to īru! – no pūļa atskanēja sauciens.

      Policists pavērsa lukturi pret pūli. – Dodiet ceļu! – Stingri satvēris klabekli aiz roktura, viņš to spēcīgi iegrieza.

      – Nost! – ierēcās Raiens un iznāca priekšā. Vienā rokā viņš turēja steku un otrā – dēli. – Atbrīvot ielu!

      Vīri apmulsuši soli atkāpās.

      – Ejiet prom! – konstebls skaļi noducināja, griezdams klabekli, cik ātri vien spēja. Garā auguma vīrietis saminstinājās. Raiens iesita viņam pa roku, cietušais skaļi iekliedzās un aši atkāpās miglā.

      Nu uzbrukumā devās otrs. Raiens iespēra tam pa ceļgalu, un vīrietis nokrita.

      Piepeši elles troksnim pievienojās citu klabekļu tarkšķi, atsteidzās konstebli un nostājās ierindā plecu pie pleca līdzās Raienam. Policisti atstūma pūli, apžilbināja nemierniekus, spīdinot tiem sejās luktura starus, un palaikam dāļāja cirtienus ar klabekļu svina rokturiem.

      Pūlis bēga.

      – Turpiniet meklēt! Turpiniet uzdot jautājumus! – Raiens mudināja. – Aizdodiet man lukturi!

      Noraizējies par Bekeru, detektīvinspektors ieskrēja veikalā un pa gaiteni nonāca pagalmā.

      – Beker! – viņš sauca, paskrēja garām atejai un uztrausās uz mūra. – Beker, vai jūs mani dzirdat?

      Palūkojies otrpus mūrim un pavērsis lejup luktura staru, viņš nespēja novērst acu no ainas, kas pavērās skatienam.

      Konstebls gulēja blakus ekskrementu notekai. Viņa formastērpu klāja asinis un smirdoši netīrumi. Blakus bija divas milzīgas cūkas, arī asinīm noplūdušas; acīmredzot beigtas.

      – Beker! Runājiet! Vai esat dzīvs?

      Acis samiedzis, konstebls pavērās augšup, uz gaismu.

      – Cūkas neizbradāja pēdu nospiedumus. Es solījumu turēju. Tagad jūs varēsiet izveidot ģipša atlējumus.

      3. nodaļa

      Opija lietotājs

      Opija tinktūra ir rubīnsarkanā krāsā, ar rūgtu garšu un sastāv no deviņdesmit procentiem spirta un desmit procentiem opija. To sešpadsmitajā gadsimtā ieviesa vācu izcelsmes Šveices alķīmiķis, kad atklāja, ka spirtā opijs izšķīst labāk nekā ūdenī. Viņa maisījumā ietilpa saberztas pērles un zelta folija. Septiņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados kāds angļu ārsts pilnveidoja formulu, izņēma no tās saberztās pērles un zelta foliju un parakstīja šķidrumu kā zāles pret galvassāpēm, kuņģa un zarnu darbības traucējumiem un nervu slimībām. Viktorijas laikmetā opija tinktūru tik plaši izmantoja par sāpju remdētāju, ka burtiski katrā saimniecībā bija atrodams tinktūras trauks. Ņemot vērā to, ka no opija tiek atvasināts morfijs un heroīns, tinktūras spējas nomākt sāpes nebija pārspīlētas. Zobu sāpes, podagra, caureja, tuberkuloze un vēzis – tās bija tikai dažas kaites, ko solīja novērst opija tinktūras izgatavotāji. Savus darinājumus tie nodēvēja dažādi: “Beitlija nomierinošais šķīdums”, “Makmanna eliksīrs” un “Beiliju mātes remdējošais sīrups”. Sievietes lietoja opija tinktūru pret menstruālajām spazmām. To deva mazuļiem, kas cieta no kolikām.

      Fiziskās atkarības jēdziens deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajos gados bija svešs. Lai gan daži ārsti atzīmēja, ka ilgstoša opija tinktūras lietošana, iespējams, var radīt pieradumu, daudzi pārāk lielu pieķeršanos opijam uzskatīja par ieradumu, gribasspēka trūkumu, ko var viegli pārvarēt ar parastajiem Viktorijas laika tikumiem – pašdisciplīnu un rakstura stingrību. Tāpēc likums neregulēja opija tinktūras izplatību. To par lētu naudu varēja mierīgi iegādāties pie visiem apkaimes aptiekāriem. Turklāt tinktūras izsniedza bez receptēm un pārdeva arī pārtikas tirgotāji, miesnieki, skroderi, ielu tirgotāji, traktiernieki un pat īres naudas iekasētāji. Ieteicamā deva, ko drīkstēja lietot neilgu laiku un tikai noteiktu simptomu gadījumos, bija divdesmit pieci pilieni, trešdaļa tējkarotes. Taču neskaitāmi cilvēki tolaik šo devu pārsniedza, un tiem patiešām izveidojās fiziska atkarība, kaut gan Viktorijas laika sabiedrības žņaugi nepieļāva atzīšanos šādā gara spēka trūkumā.

      Ir grūti noteikt, cik daudz tālaika Anglijas iedzīvotāju bijuši atkarīgi no šīm zālēm, taču tās dienu no dienas lietoja miljoniem ļaužu, tātad šis skaits noteikti bija