Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma. Edgars Auziņš

dēļu sienas ar padziļinājumiem, kuros stāvēja vāzes. Uz pakaramā nejauši tika uzmests mētelis, un smiltis čīkstēja zem kājām.

      «Piedod,» Adelfs samulsa, novilkdams manu apmetni, «istabene nāk tikai reizi pāris dienās.»

      es pasmaidīju. Pie mājas vienmēr neapcirpti krūmi, neliels bardaks, ko radījis kāds sirdij dārgs vīrietis. Tik aizkustinoši.

      – Tu esi izsalcis? Ejam.

      Atstājis manas mantas pie ieejas, Adelfs veda mani uz ēdamistabu. Arī maza, pie tālākās sienas stāvēja bufete ar traukiem, uz galda krūze un puķu vāze, ap kuru ziedlapiņas. Atkal jauks bardaks.

      Kamēr Adelfs kaut ko grabināja virtuvē, es savācu ziedlapiņas un iztaisnoju galdautu. Apslāpēti soļi, čīkstēja grīdas dēļi, dažreiz aiz loga klabēja pakavi – tas man atgādināja manas mājas un zudušo pasauli. Manam tēvam bija garšvielu veikals, un mēs dzīvojām otrajā stāvā. Un visas mūsu istabas bija mazas, māte tās dekorēja ar ziediem un bufetes ar traukiem. Vakaros aizmirstās grāmatas un krūzes nolikām atpakaļ savās vietās, un grīdas dēļi čīkstēja zem kājām. Cik sen tas bija, it kā ar mani tas nekad nebūtu noticis.

      Mēs ar Adelfu ieturējām vakariņas ar trušu sautējumu, kur mēs varējām dakšiņas un nerūpējāmies par noteikumiem. Mani saistīja mājas vienkāršība, taču arī man radās bažas – Adelfs varētu vēlēties uzlabot savas finanses ar laulības palīdzību. Lai gan tam bija grūti noticēt: bufetē bija labs ārzemju porcelāns, sautējums bija garšots ar dārgām garšvielām, un Adelfs nebija īpaši sarūgtināts, kad mežģīņu galdautu notraipīja ar mērci. Ugunsgrēka drudzis padarīja ārstus bagātus, un mazā, nekoptā māja… viņš ir vientuļš cilvēks, kurš nepievērsa uzmanību. Īrētā kariete bija ērtāka: zirgi un kučieris nevarēja mūžīgi gaidīt, kad pacients saslims.

      Padomājot, likās, ka es meklēju attaisnojumu, bet patiesībā man nebija slēpta motīva. Un mantojums nebija tik liels, lai tā dēļ viņš nozagtu līgavu no pilsētas pērkona negaisa.

      Mana dvēsele jutās vieglāka. Adelfs atpogāja fraku un atraisīja kakla lakatu; mēs aizmirsām par pieklājību, it kā mēs būtu ģimene. Tā bija sveša, jauna doma, bet tā mani sasildīja. Es droši vien būtu gribējusi viņu saukt par savu vīru un palikt šajā mājā uz visiem laikiem, taču manas rūpes aptumšoja manus sapņus.

      "…iedomājieties,» Adelfs entuziastiski sacīja, «viņi man zvana nakts nāvē, mājā ir kņada, viņi ieved mani istabā, un tur uz asinīm guļ suns.» Un visi par viņu tracinās…

      Viņš izbrauca ar plaukstu caur saviem matiem un sasita tos. Es gandrīz nepamanīju, cik viegla nolaidība viņam piestāv.

      Es tik tikko dzirdēju Adelfu un domāju, vai viņš mēģinās turpināt pārbaudi? ES vēlētos. Un, lai arī tas bija zems un dāmas necienīgs, man ļoti gribējās viņa glāstus, vēl vairāk. Ja abiem patika, vai būtu jāpievērš uzmanība sabiedrības uzspiestajiem stulbajiem noteikumiem? Pirms pusgada es būtu nolēmusi, ka tas ir vajadzīgs, bet tagad ir kļuvis skaidrs, cik ātri viss var pazust. Nav nepieciešams gaidīt un lauzt sevi, lai vēlāk vaimanātu. Pat ja Adelfs nebija līdz galam godīgs, es vismaz atcerēšos viņa glāstus, tie būs kā balva par veģetācijas mēnešiem. Viņš mani nevaldzināja, es pati to gribēju.

      Pēc vakariņām viņš mani uzveda augšā uz savu guļamistabu. Lielāko daļu no tās aizņēma gulta ar augstu grebtu galvgali. Vējš izkustināja gaišos aizkarus, un pie sienām rindoja apjomīgi skapji.

      «Atpūtieties,» sacīja Adelfs, «mums ir nedaudz vairāk laika.»

      – Un tu?

      – Man jāsakrauj mantas.

      Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un atspiedās pret durvju rāmi. Mati atkal krita pār viņas seju – cik burvīgi, īpaši ar dzirkstošajām acīm un pussmaidu. Adelfs gaidīja, ļauj man izlemt, kas notiks. Es vēlreiz pārdomāju noteikumus, bet tie likās stulbi salīdzinājumā ar brīvību un prieku, ko sniedza silti apskāvieni.

      «Man vajag atšņorēt kleitu, es pati nevaru to aizsniegt,» es pasmaidīju, joprojām neticot, ka to teicu.

      Adelfs pasmaidīja un nolieca galvu, it kā mēģinātu atcerēties šo mirkli. Īpaši patīkami bija šādi stāvēt un baudīt mirkli, vienkārši, bez rotaļām un pārpratumiem. Es devos atpakaļ uz gultu un vēroju, kā Adelfs lēnām aizvēra durvis, tad gāja man pretī, tikpat lēni novelkot mēteli. Es nespēju noticēt, ka mēs varam veltīt laiku, un es biju pārsteigts, kad viņš satvēra manu seju ar rokām un noskūpstīja mani. Es gribēju pagarināt glāstus, uzzināt pēc iespējas ātrāk un uzdot jautājumus… Es nevarēju izvēlēties un vienkārši apskāvu viņu.

      Mīksts, nesteidzīgs skūpsts, mēles uzmanīgi riņķo. Atkal parādījās smaržu smarža, šoreiz vāja, ko atšķaidīja paša Adelfa pīrāgs aromāts. Viņš bija reibinošs, un arī drēbju šalkoņa, skūpsta skaņas klusumā – kopā ar pieskārieniem tie radīja skaistu, iluzoru pasauli.

      Adelfs maigi apgrieza mani un sāka atšķetināt manas kleitas šņores. Viņš bieži sastinga un pārbrauca ar plaukstām pār viņas muguru pāri korsetei, slapji skūpstīdams viņas kaklu. Dzirdēju, cik dziļi un bieži viņš ieelpo, Adelfs atvēra lūpas un pārcēla tās pār pleciem. Vīrietis mani lēnām atmaskoja, pētīja manu augumu, rokas trīcēja… mīļi.

      Drīz vien man bija mugurā tikai apakškrekls, un es piespiedu muguru pret Adelfu. Apģērba krokas, ķermeņa izliekumi – sīkumi, bet tik patīkami. Īpaši man patika stāvēt uz pirkstiem un ar sēžamvietu pieskarties viņa cirkšņiem. Es jau jutu cietību tur, gribējās piespiesties tai tuvāk, bet kaut kas traucēja. Kautrība vēl nebija izzudusi, un es baidījos uzņemties iniciatīvu, ja nu es izdarītu ko nepatīkamu?

      Bet Adelfam patika. Skūpstoties viņš plaši atvēra muti, vāji kustināja gurnus un uzspieda man uz vēdera, neļaujot man atrauties. Kļuva karsts, iekšā parādījās dīvaina spriedze. Es sakrustoju kājas un atmetu galvu atpakaļ, kad Adelfs ar plaukstām aizsedza krūtis. Siltums apņēma sāpošos sprauslas, viņš lēnām un spēcīgi saspieda tos, ar lielāku spiedienu skūpstīdams kaklu. No viņa rīkles izplūda klusa stenēšana. Es negribēju kontrolēt sevi un ļāvos savām jūtām. Tas bija nedaudz biedējoši, bet arī pamudināja – iemācīties ko jaunu, kaut ko skaistu un spilgtu.

      Pēkšņi Adelfs strauji novilka audumu no mana pleca, un samaņa atgriezās. Pārāk ātri, nebija pietiekami daudz vājuma un emociju.

      «Pagaidi,» es ieelpoju un pagriezos.

      Viņš sastinga un cieši satvēra apakšdelmus, it kā tik tikko varētu to izturēt. Sadriskātā elpošana, miglains skatiens un siltums bija tik aizraujoši, ka man sāka trīcēt rokas.

      – Kas notika? – viņš čukstēja.

      – Es arī to gribu.

      Es pārbraucu ar pirkstiem pār viņa seju, aizvilku matus aiz ausīm un iezīmēju viņa lūpas. Adelfs šķita brīnišķīgs, bija grūti izvēlēties, ko tieši darīt. Viņš pagrieza galvu un pārklāja plaukstu ar mantkārīgiem skūpstiem. Viņa pacietība bija beigusies, bet Adelfs nogaidīja, un es izmantoju šo mirkli.

      Manas rokas tik tikko varēja saliekties, un bija grūti atraisīt kakla lakatu. Adelfs pasmaidīja – es laikam izskatījos tikpat nepacietīga. It kā iekšā dega ugunskurs, kas patīkami dega un lika steigties, kaut ko darīt un nenosalt. Atpogājusi krekla augšējās pogas, paliku zem tā rokas un glāstīju, kustināju pirkstus, pētīju. Es nezināju, ko es daru un kāpēc, es vienkārši izbaudīju to.

      Arī Adelfs, viņš bieži aizvēra acis un klusi vaidēja, un drīz vien sāka glāstīt manus apakšdelmus. Vai tas ir kaitīgi apzināti – tās pašas, ritmiskās kustības runāja par aizmirstību, un es par to biju sajūsmā. Mēs zaudējām sevi