Muchachas. Viss meiteņu rokās. Katrīna Pankola

kad kāds pieaugušais nostājas viņas pusē. Pirmā reize, kad kāds pieaugušais pasaka: tev ir taisnība, mīlestība – tas nenozīmē visu acu priekšā skūpstīt savu sievu uz lūpām, bet vēlāk naktī viņu piekaut. Katram mīlestība ir citāda, tai nav precīzas definīcijas, taču šī pretīgā izrāde nav nekāda mīlestība. Tev ir taisnība, Stella, viņa skatiens saka. Sargā sevi, es tevi ļoti lūdzu.

      Lūk, ko pauž Kurtuā kunga acis.

      Viņai tobrīd bija divpadsmit gadu, un viņa vēl aizvien nav to aizmirsusi.

      Vēl tagad, trīsdesmit četru gadu vecumā, Stella izlasa uz lapiņas pierakstītos vienkāršos vārdus “Papeļu ferma”, un visa šī aina atkal parādās acu priekšā.

      Kad viņa jau grasās apturēt automašīnu ceļa malā, iezvanās telefons. Lauka tālākajā galā viņa pamana divus vīriešus. Abi ir ieraudzījuši kravas auto, taču nekustas ne no vietas, it kā vēl grasītos apspriest kaut ko svarīgu. Viņa atbild uz telefona zvanu. Tā ir Žilī. Viņa grib zināt, vai Stella nevar aizbraukt uz Gomo autoservisu. Tur ir divi auto vraki, avārijā cietušas un uz šosejas sadegušas automašīnas. Un vēl viņa paziņo, ka par Grizē tētiņu var aizmirst. Viņš vairs negrib neko pārdot. Stella piekrīt. Abi vīrieši kaut ko spriež un plātās ar rokām. Viņa atver cimdu nodalījumu, izņem tālskati un pavērš to pret vīriešiem.

      – Pagaidi, Žilī, laukā stāv divi vīri. Viņi sarunājas…

      – Kas tie tādi ir?

      – Fermeris un vēl kāds, kuru es īsti labi nevaru saskatīt. Viņš ir uzgriezis man muguru. Pagaidi mazliet…

      Viņa noregulē tālskati. Ierauga abu vīriešu sejas. Sāk atšifrēt tālumā izrunātos vārdus.

      – Un?

      – Viņi patlaban runā par mums.

      – Ko viņi tur saka?

      – Viņi grib tikt vaļā no preces, taču nevēlas dot mums pusi naudas. Tikai desmit procentus, lai mēs nesāktu celt skandālu.

      – Kurš no viņiem ir galvenais?

      – Pagaidi… Viņš pagriezās. Skaidrs! Es viņu pazīstu. Tas ir Tirkē, tas zellis no mērijas.

      – Tava tēva draugs?

      – Jā. Pirmklasīgs draņķis.

      – Nolādēts! Kas viņiem īsti padomā? Es neko nezināju! Fermeris mani nebrīdināja, ka tur būs vēl kāds.

      – Ko lai tagad dara?

      – Nezinu, Stella, nezinu.

      – Es varu apgriezties un braukt atpakaļ. Lai viņi te paliek ar saviem katliem, kuri nevienam nebūs vajadzīgi…

      – Viņi piezvanīs Oksēras puišiem…

      – Lai pamēģinātu viņus piemānīt tāpat kā mūs? Tas nu gan būtu brīnums! Gijomu vis nevarēs aptīt ap pirkstu! Mūs viņi pazīst un zina, ka vēl var kaut ko pamēģināt. Ar tiem otriem viņiem nekas neizdosies. Tur iznāks tikai ķilda. Viņi to ļoti labi zina. Viņiem nav izvēles, ka es tev saku!

      – Nu tu gan esi sadomājusies par daudz…

      – Es viņus pazīstu, tos Oksēras un Montero puišus, salīdzinājumā ar viņiem tu esi īsts zīdainis. Šie draņķi to labi zina.

      – Vai tu esi pilnīgi pārliecināta? Jo pat desmit procenti…

      – Tu esi traka, Žilī! Ja mēs ļausim viņiem kāpt sev uz galvas, tad vairs nekad netiksim galā! Ļauj man rīkoties, labi?

      Žilī neatbild uzreiz, un Stella pamana, ka abi vīrieši nāk uz kravas auto pusi.

      – Ātrāk, viņi jau tuvojas.

      – Labi. Dari, ko gribi.

      – Paldies.

      Stella beidz sarunu. Izkāpj no kabīnes, uzsvilpj suņiem, kuri pieskrien viņai klāt. Atrazdamies līdzās, tie Stellu iedrošina. Palieciet man blakus, suņi, nemūciet prom, kad es tev likšu, brūc virsū, Saldumiņ, tikai nelec krūtīs, kod kājās! Viņa iekāpj sadzeltējušajā zālē zem sniega kārtas. Sajūt pie labās kājas Stiprinieka karsto gurnu, pie kreisās kājas iet Duksis. Saldumiņš soļo pa priekšu, turēdams asti kā zeltainu karogu. Viņš satraukti elso, izklausīdamies pēc ventilatora.

      Viņa pienāk klāt abiem vīriem. Ierauga viņu skatienos mirdzam uzjautrinājumu.

      – Sveiki! – Sveika!

      – Kur ir prece? – Stella noprasa.

      – Tur, mežā, – zemnieks norāda ar zodu.

      – Nu, tad ķeramies pie lietas? Tā, kā Žilī teica…

      – Paklau, – zemnieks nokaunējies iesāk, – pārdošanas nosacījumi ir mazliet mainījušies.

      – Ak tā? Un kam par labu? Cerams, ka mums.

      Abi vīrieši viltīgi iesmejas un uzjautrināti saskatās.

      – Sievietes ir tik jaukas, viņas vienmēr prot pateikt kaut ko jocīgu, – izmet puisis no mērijas.

      – Mēs te tā padomājām… – zemnieks iesāk. – Galu galā jūs jau neko neesat izdarījušas. Es atradu to preci, piezvanīju uz mēriju, un man tur ieteica vērsties pie jums. Bet tagad izrādās, ka arī mērijai ir sava interese. Arī viņi grib savu daļu. Tad nu mēs jums samaksāsim par transportu un vēl mazliet, un ar to jums vajadzētu pietikt.

      – Par preces transportēšanu pienākas piecdesmit procenti.

      – Nē, – iejaucas vīrs vārdā Tirkē, – jūs dabūsiet desmit procentus, un tas ir galīgais piedāvājums.

      Stella pievērš viņam skatienu, kas šo vīru it kā izģērbj. Tā, it kā viņa citu pēc citas atrautu vaļā pogas vispirms jakai, pēc tam biksēm, kamēr viņš paliek stāvam pavisam pliks.

      – Tu sapņo, labo cilvēk!

      – Paklau, meitēn, ko tu īsti iedomājies?

      – Runa bija par piecdesmit pret piecdesmit, un tā tas arī paliks. Jo citādi jūs te varat palikt un zvanīt kādam citam…

      Viņa ietur pauzi, lai šī informācija līdz galam nosēstos abu stulbeņu prātos.

      – Atšķirība tikai tāda, ka tie pārējie vis nebūs tik pielaidīgi kā mēs. Būs ļoti jābrīnās, ja viņi samierināsies ar jūsu piedāvājumu. Piemēram, tie puiši no Oksēras… viņus nekādi nevar dēvēt par sirsnīgiem. Gribi par to pārliecināties, vecīt?

      Viņa runā ar Tirkē, juzdamās tā, it kā turētu naža smaili Rejam Valenti pie rīkles.

      – Viņi vispār nepiekāpsies. Vai arī vienkārši pievāks jūsu preci ar visiem papīriem un sakapās jūsu pautus salātos. Galu galā, kāpēc viņiem vajadzētu ar jums dalīties? Viņi pateiks, ka paši ir tos katlus tur atstājuši un būs tikai taisnīgi, ja viņi tos atkal pievāks. Un ar jums būs cauri.

      Abi vīrieši slepus saskatās. Kaut ko tādu viņi nav gaidījuši.

      – Tātad izvēlieties paši… Jums ir desmit minūtes laika, kamēr es aiziešu pēc savas kravas automašīnas. Pēc tam es vai nu iekraušu preci, vai arī braukšu prom.

      Viņa ar rādītājpirkstu pieskaras cepures nagam, viegli paklanās un dodas prom no lauka. Viņa uzsvilpj suņiem, lai tie turas līdzās, ne mirkli neatkāpdamies, viņiem jāpaliek kopā. Un tu, Duksi, paturi viņus acīs, es viņiem neuzticos.

      Viņa vēl nav paguvusi uzlikt kāju uz kabīnes pakāpiena un atvērt durvis, kad aiz muguras atskan sauciens:

      – Stella! Stella!

      Viņa