Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

savaldīgi un prātīgi kā māte, tad viņa trakos.

      – Pie velna! Pie velna! Pie velna!

      – Atkārtošanās diez vai uzlabos situāciju. Tev atliek nedēļas nogale, lai izsvērtu savu uzvedību. Ēdiens ir ledusskapī un saldētavā kastītēs ar uzlīmēm. Saraksts ar mantām, kas jāsakravā, uz galda. Piesakies universitātē pie misis Vī pirmdienas rītā astoņos. Piedalīšanās šajā programmā nodrošinās tev nākamajā rudenī vietu Hārvarda Medicīnas skolā. Tā, un tagad, lūdzu, nones lejā manu apģērbu somu. Kuru katru brīdi piebrauks manu mašīnu.

      Ak, tie asni brieda, spraucās laukā, lauzās caur papuvi, sāpīgi raujoties ārā. Pirmo reizi mūžā Elizabete ielūkojās mātei tieši acīs un pateica:

      – Nē.

      Meitene strauji pagriezās, aizskrēja un aizcirta savas guļamistabas durvis. Viņa atkrita gultā un ar asaru aizmiglotām acīm skatījās griestos. Un gaidīja.

      “Tūlīt, tūlīt,” Elizabete sev teica. “Tūlīt māte ienāks, pieprasīs, lai atvainojos, lai esmu paklausīga. Bet es neatvainošos, neklausīšu. Mēs sastrīdēsimies, nopietni sastrīdēsimies, un tad māte piedraudēs, ka es tikšu sodīta. Varbūt mēs kliegsim viena uz otru. Un tad, iespējams, beidzot māte mani sadzirdēs. Ja mēs kliegsim, man būs iespēja pateikt visu to, kas ir sakrājies pēdējā gada laikā. To, kas manī krājies jau sen.”

      Viņa negribēja būt ārste. Negribēja pavadīt katru sava mūža brīdi pēc saraksta vai muļķīgi slēpt džinsus tāpēc vien, ka tie neatbilst mātes ģērbšanās principiem.

      Elizabetei bija vajadzīgi draugi, nevis mātes atzīti sabiedriski pasākumi. Viņa vēlējās klausīties tādu mūziku, kāda patika viņas vecuma meitenēm. Viņa gribēja zināt, par ko citas sačukstas, smejas, pļāpā, kamēr viņa ir izslēgta no pārējo loka.

      Elizabete negribēja būt ģeniāls brīnumbērns.

      Viņa gribēja būt normāla. Tāda pati kā jebkurš cits.

      Notraususi asaras, Elizabete savilkās kamoliņā un skatījās uz durvīm.

      “Vēl mirklis,” Elizabete atkal nodomāja, “un māte ienāks. Tūlīt viņa būs klāt. Mātei vajadzēja sadusmoties. Viņai vajadzēja nākt šurp un aizstāvēt savas tiesības būt par noteicēju. Vajadzēja.”

      – Lūdzu, – Elizabete čukstēja, kad sekundes aiztikšķēja minūtēs. – Neliec man atkal padoties. Lūdzu, lūdzu, neliec man atkal padoties. Mīli mani. Kaut reizi, lūdzu.

      Taču laiks ritēja, un Elizabete beidzot cēlās augšā no gultas. Viņa zināja, ka pacietība ir mātes ietekmīgākais ierocis. Pacietība un nesatricināma pārliecība par savu taisnību salauza visus pretiniekus. Sūzanas meita pilnīgi noteikti nespēja tam stāties pretim.

      Sakauta viņa gāja laukā no istabas un devās pie mātes.

      Apģērbu soma, portfelis, mazais čemodāns uz ritentiņiem bija nozuduši. Jau ejot lejā pa kāpnēm, Elizabete zināja, ka māte ir prom.

      – Viņa mani pametusi. Aizbraukusi.

      Palikusi viena, Elizabete pārlaida skatienu skaistajai, tīrajai dzīvojamai istabai. Viss bija nevainojams – audumi, krāsas, mākslas darbi, iekārtojums. Fiču ģimenes paaudzēm mantotie antikvārie priekšmeti – atturīgas elegances paraugs.

      Tukšums.

      Nekas nebija mainījies, Elizabete aptvēra. Un nemainīsies.

      – Tātad jārīkojas man.

      Elizabete neļāva sev pārdomāt, šaubīties. Viņa devās atkal augšā un paņēma no rakstāmgalda šķēres.

      Vannas istabā viņa nopētīja sevi spogulī – kastaņbrūnā matu krāsa mantota no tēva, taču tie bija biezi kā mātei, nevis mīksti viļņaini. Viņai bija mātes augstie, izcilnie vaigu kauli, no bioloģiskā tēva – lai arī kas viņš būtu – dziļas zaļas acis, gaiša āda, plata mute.

      Fiziski pievilcīga, Elizabete secināja, jo tāds bija DNS nopelns, un māte nepieļautu neko sliktāku. Taču ne skaista, valdzinoša kā Sūzana, nē. Un pret šo vilšanos pat viņas māte bija bezspēcīga.

      – Dīvaine. – Elizabete piespieda plaukstu pie spoguļa, ienīstot savu atspulgu. – Tu esi dīvaine. Toties turpmāk nebūsi gļēvule.

      Dziļi ievilkusi elpu, Elizabete satvēra matu cirtu, kas sniedzās līdz pleciem, un to nogrieza.

      Ar katru griezienu viņa jutās pieaugam spēkā. Tie bija viņas mati, viņas izvēle. Nošķērētās šķipsnas krita zemē. Griežot viņa prātā mainīja savu tēlu. Acis samiegusi, galvu pieliekusi, Elizabete nu jau lēnāk turpināja griešanu. Kā ģeometrijā, viņa nosprieda, un fizikā. Katrai darbībai sekoja reakcija.

      “Mainās svars – fiziskā un pārnestā nozīmē,” Elizabete nodomāja. Meitene spogulī izskatījās vieglāka. Acis šķita lielākas, seja ne tik kalsna, ne tik saspringta.

      “Es izskatos… pavisam cita,” Elizabete nolēma.

      Uzmanīgi noliekot šķēres malā, viņa aptvēra, ka smagi elpo, un apzināti centās nomierināties.

      Tik īsi! Kā pārbaudot Elizabete pielika plaukstu pie atklātā kakla, ausīm, tad sabužināja matus, lai tās apsegtu. “Pārāk līdzeni,” viņa nosprieda. Sameklējusi manikīra šķērītes, viņa mēģināja izveidot griezumu.

      Nebija nemaz tik slikti. Kaut arī ne ļoti labi, viņa atzina, bet citādi. Tas bija galvenais. Elizabete izskatījās un jutās citādi.

      Bet tas vēl nebija viss.

      Atstājusi nogrieztās šķipsnas turpat uz grīdas, viņa iegāja guļamistabā un pārģērbās džinsos, ko bija paslēpusi. Viņai bija nepieciešami kopšanas līdzekļi – tā meitenes tos sauca. Matiem, sejai. Un apģērbs.

      Viņai jādodas uz tirdzniecības centru.

      Saviļņojuma uzplūda vadīta, Elizabete iegāja mātes kabinetā un paņēma automašīnas rezerves atslēgas. Sirdij strauji sitoties, viņa aizsteidzās uz garāžu, apsēdās pie stūres un uz mirkli aizvēra acis.

      – Uz priekšu, – Elizabete klusu sev teica, piespieda garāžas durvju atvēršanas pulti un atpakaļgaitā izbrauca laukā.

      Viņa caurdūra ausu ļipiņas. Tā bija pārdroša – jāatzīst, ka arī nedaudz sāpīga – darbība, tāpat kā matu krāsas iegāde pēc ilgas, rūpīgas apsvēršanas. Viņa nopirka matu vasku, jo bija redzējusi koledžas meitenes to lietojam un domāja, ka pati arī izskatīsies līdzīga viņām. Kaut vai nedaudz.

      Sejas kosmētikas līdzekļiem viņa iztērēja divsimt dolāru, jo nebija pārliecināta, kas īsti viņai derēs.

      Tad viņai bija jāapsēžas, jo ceļgali trīcēja. “Tas vēl nav viss,” Elizabete sev atgādināja, vērojot garām ejošos pusaudžus, ģimenes, sievietes. Viņai bija nepieciešams pilnībā mainīt savu stilu.

      Lai to panāktu, vajadzēja arī tērpus, bet viņai nebija nekāda plāna, saraksta, darba kārtības. Impulss iepirkties bija saviļņojošs, taču arī nogurdināja. Dusmas, kas Elizabeti bija atdzinušas tik tālu, tagad izraisīja trulas galvassāpes, un ausu ļipiņas viegli pulsēja.

      Loģiski, prātīgi būtu doties mājās un nedaudz atgulties. Pēc tam sagatavot sarakstu ar priekšmetiem, kurus iegādāties.

      Bet tā darītu iepriekšējā Elizabete. Tā – jaunā – grasījās tikai atvilkt elpu un turpināt.

      Diemžēl viņa nebija īsti pārliecināta, uz kuru veikalu vai veikaliem doties. To bija pārāk daudz, un to skatlogi pārpilni. Tātad viņa pastaigās apkārt un novēros, kur iet viņas vecuma meitenes. Viņa ies tur, kur iet