Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

tion>

      Laurai Rītai – detaļu meistarei.

      Elizabete

      BĒRNĪBAS CIEŠANU BULTAS ATKARPE IR BRIESMĪGA VIENTULĪBA, BRIESMĪGA NEZIŅA.

Oliva Šreinere

      Pirmā nodaļa

2000. gada jūnijs

      Dumpīgā un īslaicīgā pusaudzes Elizabetes Fičas sacelšanās sākās ar melno L’Oreal matu krāsu, šķērēm un viltotu personas apliecību. Tā beidzās ar asinsizliešanu.

      Gandrīz visus sešpadsmit gadus, astoņus mēnešus un divdesmit vienu dienu viņa paklausīgi bija ievērojusi mātes direktīvas. Doktore Sūzana L. Fiča deva direktīvas, nevis norādījumus. Elizabete pakļāvās mātes sastādītajam dienas plānam, atbilstoši mātes dietoloģes izveidotajai ēdienkartei ēda to, ko gatavoja mātes pavārs, nēsāja apģērbus, kurus izvēlējās mātes personiskais stilists.

      Doktore Sūzana L. Fiča tērpās konservatīvi, piemēroti – pēc viņas uzskata – Čikāgas Silvas Piemiņas slimnīcas galvenās ķirurģes postenim.

      Elizabete cītīgi mācījās, apgūstot mātes izvēlētās koledžas programmas. Rudenī viņa dosies uz Hārvardu, lai uzsāktu studijas medicīnas grāda iegūšanai. Tā viņa kļūs par ārsti, gluži tāpat kā viņas māte, par ķirurģi – kā viņas māte.

      Elizabete – viņu nekad nesauca par Lizu, Liziju vai Betu – prata spāņu, franču un itāliešu valodu, nedaudz arī krievu un pavisam nedaudz japāņu valodu. Viņa spēlēja klavieres un vijoli. Viņa ceļoja uz Eiropu, uz Āfriku. Viņa varēja nosaukt cilvēka ķermeņa kaulus, nervus un muskuļus, tāpat arī nospēlēt Šopēna klavierkoncertu – pirmo un otro daļu no galvas.

      Viņa nekad nebija gājusi uz satikšanos, viņu vēl nebija noskūpstījis neviens zēns. Viņa neklīda pa lielveikaliem kopā ar citām meitenēm, nepiedalījās pidžamu ballītēs, nemielojās jautru draugu pulkā ar picu vai karstu krējuma saldējumu. Sešpadsmit gadus, astoņus mēnešus un divdesmit dienas viņa bija mātes sīki un rūpīgi izstrādātās kārtības produkts.

      Drīz tam vajadzēja mainīties.

      Elizabete noskatījās, kā māte kravā somu. Sūzana, lieliskos brūnos matus jau sapinusi sev raksturīgajā franču bizē, glīti ielika vēl vienu kostīmu tam paredzētā apģērbu maisā, tad pārbaudīja datora izdruku par visām nedēļu garās konferences dienām. Izdrukā bija izklājlapa ar apakšgrupām par ikvienu pasākumu, tikšanos, ēdienreizēm, tām atbilstošu apģērbu, kurpēm, somiņu, rotaslietām.

      “Dizaineru kostīmi, protams, itāliešu kurpes,” Elizabete nodomāja. Tērpiem jābūt no laba auduma, nevainojami pašūtiem. Bet nekā spilgta, tikai melni, pelēki, pelēkbrūni toņi. Viņa brīnījās, kāpēc māte, ļoti skaista sieviete, apzināti ģērbjas garlaicīgi drūmi.

      Pēc diviem paātrinātiem semestriem koledžā Elizabetei šķita, ka sākusi – varbūt – attīstīt pati savu modes stila izjūtu. Kembridžā viņa pat iegādājās sev džinsus un jaku ar kapuci, un zābakus ar biezu zoli.

      Samaksa notika skaidrā naudā, lai pirkums neparādītos kredītkartes rēķinā, ja nu māte vai viņas grāmatvede to pārbaudītu, un preces pagaidām bija paslēptas Elizabetes istabā. Uzvilkusi jauno apģērbu, Elizabete jutās gluži kā cits cilvēks, tik ļoti atšķirīga, ka taisnā ceļā devās uz McDonald’s, kur pasūtīja pirmo Big Mac, lielo porciju kartupeļu frī un šokolādes kokteili.

      Prieks bija tik neizsakāms, ka viņa aizgāja uz tualeti, ieslēdzās un mazliet paraudāja.

      Viņa prātoja, vai dumpja aizmetņi viņā sāka veidoties tajā dienā, vai arī tie dvēselē bija slēpušies vienmēr, bet tauki un sāls palīdzēja tos pamodināt.

      Toties tagad Elizabete sajuta, kā viņā dīgst pretestības asni.

      – Tavi plāni ir mainījušies, māt. Taču tas nenozīmē, ka līdz ar to jāmaina arī manējie.

      Sūzana brīdi veltīja tam, lai precīzi ievietotu kurpju kasti čemodānā – ar savām glītajām, prasmīgajām ķirurģes rokām, kuru manikīrs bija nevainojams, franču manikīrs, kā vienmēr, turklāt bez lakas.

      – Elizabete. – Sūzanas balss bija tikpat izkopta un apvaldīta kā viņas garderobe. – Man nācās krietni piepūlēties, lai mainītu plānus un tevi pieņemtu šīs vasaras programmā. Tu izpildīsi prasības, kādas nepieciešamas uzņemšanai Hārvarda Medicīnas skolā, veselu semestri agrāk.

      Jau no šīs domas vien Elizabetei iesāpējās vēders.

      – Man solīja trīs nedēļu brīvdienas, ieskaitot šo nedēļu Ņujorkā.

      – Reizēm solījumi jālauž. Ja man nebūtu brīva šī nedēļa, es nevarētu aizstāt konferencē doktoru Dusecki.

      – Tu varēji atteikties.

      – Tas būtu savtīgi un tuvredzīgi. – Sūzana noglauda pagarināto žaketi un atkāpās, lai pārbaudītu sarakstu. – Tu noteikti esi jau diezgan pieaugusi, lai saprastu, ka darba pienākumi ir svarīgāki par atpūtu un izklaidi.

      – Ja esmu jau diezgan pieaugusi, kāpēc nevaru pati izlemt, kā rīkoties? Es gribu brīvdienas. Man tās ir nepieciešamas.

      Sūzana veltīja meitai tikai acumirklīgu skatienu.

      – Tava vecuma meitenei tādā fiziskā formā, ar tādu prātu, nav vajadzīgas no mācībām un citām aktivitātēm brīvas dienas. Turklāt misis Leine jau aizbraukusi divu nedēļu ceļojumā ar kuģi, un man nav iespējas lūgt viņu atlikt atvaļinājumu. Nav neviena, kas gatavotu tev pusdienas vai apkoptu māju.

      – Es pati varu pagatavot sev pusdienas un apkopt māju.

      – Elizabete. – Mātes tonis bija aprauts un vienlaikus pacietīgs. – Tas jau ir nokārtots.

      – Vai man par to nevar būt kaut kas sakāms? Kā tad ar neatkarību, ar atbildības izjūtas attīstīšanu?

      – Neatkarību iegūst pakāpeniski, tāpat arī attīstīto atbildību un izvēles brīvību. Tev pagaidām vēl nepieciešama uzraudzība un vadība. Tā, es tev pa elektronisko pastu nosūtīju jauno, mainīto nākamās nedēļas sarakstu, un visa informācija par programmu atrodas uz tava rakstāmgalda.

      Katrā ziņā pateicies personiski doktorei Frisko par atrasto iespēju iekļaut tevi vasaras studijās.

      Runājot Sūzana bija aizvērusi apģērbu somu, tad mazo čemodānu. Viņa piegāja pie kumodes pārbaudīt spogulī matus un lūpu krāsu.

      – Tu neklausies, ko es saku.

      Spogulī Sūzanas skatiens pievērsās meitai. Elizabete nodomāja: “Māte pirmo reizi, kopš esmu ienākusi guļamistabā, papūlējās uzmest man acis.”

      – Kā tad ne? Es skaidri dzirdēju, ko tu teici.

      – Dzirdēt ir kaut kas cits nekā klausīties.

      – Iespējams, Elizabete, bet mēs jau to visu esam apspriedušas.

      – Tu nevis apspriedies ar mani, bet dod man direktīvas.

      Sūzanas lūpas nedaudz saspringa – tā bija vienīgā aizkaitinājuma pazīme. Kad viņa pagriezās, acis bija atturīgi vēsas, zilas.

      – Man žēl, ka tu tā jūties. Būdama tava māte, es vislabāk zinu, kas tev nepieciešams.

      – Tu vislabāk zināji, ko man darīt, ko teikt, domāt, gribēt, kā rīkoties, kā kļūt par to, ko esi man izlēmusi; to visu tu zināji jau pirms tam, kad tevi apaugļoja ar tevis pašas precīzi izvēlēto spermu. – Elizabete dzirdēja, ka paaugstina balsi, bet nespēja savaldīties, acīs dega asaras, un viņas spēkos nebija tās apturēt. – Man apnicis būt par tavu eksperimentu! Es nespēju vairs paciest, ka tu organizē katru mana mūža minūti un man jādzied un jādanco pēc tavas stabules, lai es atbilstu tavām vēlmēm. Gribu pati izvēlēties, ko darīt, pati pirkt sev apģērbu, lasīt grāmatas, kuras es gribu lasīt. Gribu dzīvot savu dzīvi, nevis tavējo.

      Nedaudz ieinteresēta, Sūzana viegli iepleta acis.

      – Tā. Šāda izturēšanās mani nepārsteidz, ņemot vērā tava vecuma īpatnības, taču tāda izaicinoša strīdēšanās šobrīd ir pilnīgi nelaikā.

      – Atvaino!