Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla

numuram; diemžēl tās dieniņas sen palikušas pagātnē.

      Protams, viņš bija šo to iekrājis un trūkumu vēl necieta, tomēr par ceļojumiem uz Ņujorku var aizmirst, ja cilvēkam pieder četri parādu apgrūtināti nekustamie īpašumi (diviem no tiem vēl nebija atradušies uzticami īrnieki), kā arī motocikls, kas uzskatāms par visai dārgu vaļasprieku.

      Par laimi, Gērija dzīvē bija ienākusi Reičela, kura pēc deviņus mēnešus ilgušām attiecībām viņa trīsdesmit piektajā dzimšanas dienā uzdāvināja ceļojumu uz Ņujorku. Abi izlēma braukt mazliet vēlāk, jo draudzene, kura vairākkārt bija apmeklējusi šo pilsētu, prata Gēriju pārliecināt, ka Ziemassvētki esot vispiemērotākais laiks iecerētajam braucienam.

      Augstu paceltu galvu Gērijs lavierēja cauri ļaužu drūzmai uz tuvāko kasi, pie kuras stāvēja gara rinda, bet pa ceļam viņa uzmanību piesaistīja TAG Heuer pulksteņu vitrīna. Gērijs gluži neviļus attapās dilemmas priekšā – tās cēlonis bija neliela plāksnīte “Ziemassvētku vakarā pazeminām cenas”. Visbeidzot, nospriedis, ka pulkstenis viņam jau ir un otrs nav vajadzīgs, Gērijs turpināja virzīties gar juvelierizstrādājumu vitrīnu, lai paraudzītos, vai netrāpīsies kāds cits izdevīgs pirkums.

      Tiesa gan, Paul Smith aproču pogām cena nebija pazemināta, toties tās noteikti atstās vajadzīgo iespaidu – it īpaši, ja cilvēkam jātiekas ar bankas menedžeri. Šādi pirkumi allaž uzskatāmi par vērtīgu naudas ieguldījumu, Gērijs sev iegalvoja. Viņa darbības jomā ārienei allaž jābūt augstā līmenī, it īpaši jau šajos biznesam tik skarbajos laikos. Aproču pogas šķita padārgas, bet šis pirkums taču uzskatāms par ieguldījumu viņa nākotnē, vai ne?

      Gērijs vērsās pie pārdevēja, kurš izņēma kārbiņu no vitrīnas, lai pircējs varētu tuvāk aplūkot kāroto mantu. – Varbūt vēlēsieties dāvanu arī savai draudzenei? – pārdevējs ieminējās, un Gērijs ne pirmo reizi izjuta apbrīnu par to, cik nadzīgi šeit mācēja tirgoties. Tiesa, reizēm šie puiši kļuva mazliet uzmācīgi, tomēr viņš nosprieda, ka Īrijā joprojām valdītu uzplaukums, ja tur pārdevēji darbotos tikpat uzcītīgi. – Parfimērijas nodaļā mums ir brīnišķīgi speciālie piedāvājumi…

      Tālāk Gērijs neklausījās, jo pārdevēja vārdi viņam kaut ko atgādināja.

      Reičela.

      Iepriekš viņš bija aplūkojis burvīgu apakšveļu, kas lieliski noderētu dāvanai, bet tikai šajā mirklī Gērijs attapās, ka draudzenei nav nopircis itin neko.

      – Hmm, nē… nē. Ņemšu tikai aproču pogas, pateicos. – Viņa domas joņoja vēja ātrumā.

      Smaržas nederēja, jo tās viņš jau bija uzdāvinājis Reičelai dzimšanas dienā, bet ko citu lai izdomā tik vēlā Ziemassvētku vakara stundā? Pulkstenis rādīja gandrīz seši, un viņš bija pieteicis, lai Reičela būtu gatava iziešanai ap septiņiem. Lai gan abi zināja, ka Gērijs vienmēr kavējas, tālab rezervē vēl ir vismaz pusotra stunda, viņu sāka mocīt izsalkums, un arī veikalu slēgšanas laiks bija tuvu.

      Maksājot par kreklu un aproču pogām, Gērijs izlēma, ka izies uz Piektās avēnijas un iegriezīsies nākamajā veikalā, kas piesaistīs viņa uzmanību. Galu galā Reičela tā kā tā lieliski izklaidējas un acīmredzot jūtas laimīga par iespēju atrasties Ņujorkā kopā ar viņu, tāpēc noderēs jebkura dāvana, kas atgādinās viņai par šo ceļojumu.

      Pamanījis nosaukumu Tiffany & Co., Gērijs izdvesa atvieglotu nopūtu.

      Slavens juvelierizstrādājumu veikals, vai ne? Ideāli. Acīmredzot viņa gaitas bija vadījuši augstāki spēki, jo radās iespēja dāvanas problēmu atrisināt bez īpašām grūtībām. Gērijs pagrūda vēl vienas no šīm sasodītajām virpuļdurvīm, kas uzdzina viņam reiboņus – Manhetenā tās šķita ierīkotas ik uz soļa –, un iegāja veikalā.

      Skatienu acumirklī piesaistīja stiklota lete labajā pusē, turklāt viņu ieinteresēja ne tik daudz vitrīnas saturs, cik būtne aiz šīs letes. Skaistās un krāšņi noaugušās gaišmates smaids tā vien vilināja pienākt tuvāk.

      – Priecīgus svētkus, – sieviete novēlēja, kad Gērijs nostājās pie letes.

      – Sveiki, jums tāpat. – Gērijs žigli pārlaida skatienu vitrīnā izvietotajām elegantajām kaklarotām un tūdaļ manīja, ka uz pieres izsprāgst auksti sviedri. Žēlīgā debess, paraugieties vien uz šīm cenām!

      – Laipni lūdzam Tiffany veikalā. Ko es drīkstu jums piedāvāt? Vai meklējat kaut ko īpašu?

      – Hmm… patiesībā ne, – Gērijs nomurmināja. – Gluži vienkārši kādu jauku dāvaniņu… māsai. – Atliktu ieminēties, ka apdāvināmā ir draudzene, un pārdevēja uzskatītu, ka Gērijs ir īsts skopulis, ja reiz viņš nevēlas izdot par dāvanu astronomisku summu. – Jauku dāvaniņu, bet ne pārāk… jūs jau pati saprotat. – Viņš jutās kā idiots, ka bija iedomājies uz labu laimi paķert kaut ko tik smalkā vietā kā šī.

      – Hmm, šķiet, ka zinu, kas jums vajadzīgs. Nāciet man līdzi. – Pārdevēja vedināja Gēriju pie citas vitrīnas. – Šīs burvīgās rokassprādzes ar piekariņu ir iecienīta izvēle vienmēr, bet svētku laikā jo īpaši, – gaišmate klāstīja, rādīdama virkni sudraba izstrādājumu. – Cilvēkiem tās patīk. Domāju, ka māsai tā būtu ideāla dāvana. Izsmalcināta, bet ne pārāk personiska.

      – Hmm… vai drīkstu paskatīties tuvāk? – Gērijs nervozi pavaicāja.

      – Protams.

      Pētīdams rokassprādzi, Gērijs žigli uzmeta skatienu cenu zīmei un klusībā atviegloti nopūtās. Jā, dāvana labu labā. Izsmalcināta, ne pārāk personiska un, kas vēl svarīgāk, ne pārāk dārga. – Labs ir, tas der… Amanda, – viņš piemetināja, izlasījis gaišmates vārdu viņas identifikācijas kartītē.

      – Jūs to ņemsiet? – Meitene iespurcās un pārsteigumā iepleta zilās acis. – Man jāatzīst, ka izlēmāt negaidīti ātri.

      – Kas ir, tas ir. – Gērijs mazliet piemiedza viņai ar aci.

      – Es nemēdzu lieki tērēt laiku.

      – Vai zināt, man patīk jūsu akcents, – meitene atzina, vērīgāk palūkojusies uz pircēju. – Vai esat anglis?

      – Jēziņ, neapvainojiet mani! – Gērijs notēloja izbailes, bet pārdevējas mulsā sejas izteiksme lika viņam tūdaļ papurināt galvu. – Ak, neraizējieties, tas tāds nodrāzts joks. Esmu īrs.

      No Dublinas. Esat tur kādreiz bijusi?

      – Diemžēl ne. Varbūt kādreiz… – Amanda vispirms ievietoja rokassprādzi mīkstā filca maisiņā, tad ielika pirkumu zilā četrstūrainā kārbiņā, ko apsēja ar baltu atlasa lenti. – Te būs. Zinu, ka jūsu māsai ārkārtīgi patiks šī mazā zilā kārbiņa. Visām sievietēm patīk!

      – Jā, jā, esmu pārliecināts, ka patiks. Izpelnīšos goda nosaukumu “Gada labākais brālis”, – Gērijs nomurmināja un sameklēja savu Visa karti. Amanda noņēma vajadzīgo summu, tad atdeva karti un pasniedza viņam nelielo Tiffany pirkumu maisiņu; Gērijam nācās klusībā atzīt, ka viņš jūtas mazliet lepns.

      Tiffany, ne vairāk, ne mazāk! Reičela būs stāvā sajūsmā.

      – Pateicos, ser, – pārdevēja smaidīdama tencināja. – Novēlu papilnam izbaudīt svētkus Ņujorkā un ceru, ka jūs šeit brīnišķīgi pavadīsiet laiku.

      – Noteikti. Bet jums, daiļā, novēlu jaukus Ziemassvētkus. – Gērijs piemiedza meičai ar aci.

      – Ak,