Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla

pasmieties par nesenajiem notikumiem. Turklāt tik neapskaužamā situācijā Ītans bija nokļuvis viņu kopīgas nākotnes labad, un tādā gadījumā mazi, nevainīgi meli nudien nekaitē, vai nav tiesa?

      Jā, rīt ap šo laiku viss atkal būs kārtībā, par to Ītans jutās drošs.

      Nākamajā dienā, sasniedzis slimnīcu, Ītans piepeši atskārta, ka viņam nav ne jausmas, kāda izskatās šī Reičela, tomēr nosprieda, ka medmāsas to zinās. Ja vien viņas būs ar mieru atbildēt. Proti, Ītans jau bija paguvis pārliecināties, ka šveiciešu gvardu apsardze ir nieks, salīdzinot ar šīs slimnīcas medicīnisko personālu.

      Kamēr viņi brauca liftā, Deizija cieši turēja tēva roku. Viņš uzsmaidīja meitai. – Iesim un visbeidzot atgūsim gredzenu, sirsniņ.

      Dažas minūtes pirms vienpadsmitiem Ītans tuvojās medmāsu postenim un tūdaļ pamanīja labi ģērbtu sievieti ar tumšiem, īsi apgrieztiem matiem un sievišķīgu figūru – bet tā noteikti nebija meklētā, viņš nosprieda. Diezin vai tik iznesīga un… eleganta sieviete būtu kopā ar Noulsam līdzīgu puisi. Kaut arī Ītans ar prieku palīdzēja ikvienam nelaimē nonākušam cilvēkam, šis vīrs atstāja visai netīkamu iespaidu, ja spriež pēc lamāšanās, kas atskanēja īsu mirkli pirms negadījuma.

      Viņš neizlēmīgi tuvojās tumšmatei, kura acumirklī pagriezās, lai uzlūkotu pienācējus. – Sveiki. – Viņa nedroši pasmaidīja. – Vai jūs esat Ītans?

      Uzrunātais pamāja ar galvu. – Un jūs – Reičela?

      – Jā. Nospriedu, ka tas noteikti esat jūs, – viņa turpināja, uzsmaidīdama Deizijai. – Medmāsas man stāstīja, ka jums esot līdzi ļoti piemīlīga maza meitenīte. Sveika, mīļā.

      – Tas tiesa. – Viņš paslepšus pavērās uz sievietes kreiso roku. Gredzena nebija. – Liels paldies, ka atradāt laiku satikties ar mums. Mans vārds ir Ītans, un šī ir Deizija.

      – Priecājos ar jums iepazīties. – Sieviete vispirms sarokojās ar Ītanu, tad noliecās, lai sasveicinātos arī ar Deiziju. – Paldies, ka atnācāt, tomēr man jūs jābrīdina, ka ilgi runāties nevaru. Drīz apgaitā ieradīsies ārsts, kas izmeklēs Gēriju, tāpēc gribu būt tepat tuvumā.

      – Protams, mēs jūs neaizkavēsim. – Sasodīts, Ītans nodomāja. Šādu sarunu nav vēlams risināt steigā. – Tomēr ceru, ka jums atradīsies laiks aši iedzert pa tasei kafijas?

      – Hmm… – Sieviete šķita svārstāmies. – Domāju, ka to var.

      Visi trīs devās uz slimnīcas kafetēriju, tikai iepriekš Reičela palūdza, lai medmāsa viņai piezvana, kad ārsts būs ieradies nodaļā.

      Pie letes iegādājies kafiju un cepumus, Ītans novietoja to visu uz galdiņa un apsēdās iepretī sievietei.

      – Paklausieties, nespēšu vien jums pienācīgi pateikties, ka tovakar palīdzējāt Gērijam. Turklāt pateicība pienākas jums abiem. – Viņa pievērsās Deizijai, kura kautrīgi pasmaidīja. – Cik esmu dzirdējusi, tu rīkojies kā maza varone. Gērijs nekad agrāk nav apmeklējis Ņujorku, un es patiešām nesaprotu, kālab viņš nosprieda, ka drīkst gluži vienkārši mesties šķērsām pāri ielai sastrēgumstundas satiksmes straumē. – Viņa mīļi pasmaidīja. – Cik noprotu, tieši to viņš mēģināja darīt, vai ne?

      – Hmm, savām acīm es to neredzēju, bet nopratu, ka viņš tajā brīdī mēģināja apturēt taksometru.

      Sieviete pamāja ar galvu, it kā tas visu izskaidrotu. – Tā jau es domāju. Ļoti laipni no jūsu puses, ka steidzāties palīgā. Sirsnīgi pateicos. Reizēm Gērijs ir īsta sodība! – Viņa iecietīgi pašūpoja galvu.

      – Nav vērts pateikties. – Ītans nepacietīgi vēlējās ķerties vērsim pie ragiem. – Bet patiesībā…

      – Kā jums izdevās viņu uzmeklēt? – Reičela turpināja.

      – Proti, uzmeklēt šeit, “Sinaja kalna” slimnīcā?

      – Ak, pietika ar dažiem telefona zvaniem, tas nebija grūti, – viņš žigli atteica.

      – Lai būtu kā būdams, esmu jums neizsakāmi pateicīga. Ieradāmies šeit nosvinēt Ziemassvētkus. Jūs jau būsiet nojautis, ka neesam vietējie. – Viņa gaiši iesmējās. – Kaut arī ceļojums nav izdevies kā cerēts, tā vien šķiet, ka arī šoreiz mākonim ir sudraba maliņa, – viņa piebilda ar vieglu smaidu lūpās.

      – Sudraba maliņa? – Ītans aizdomīgi pārvaicāja un sajuta, ka Deizijas pirkstiņi viegli pabungo pa viņa ceļgalu.

      – Negadījums lika man apjaust, ka pasaulē dzīvo patiesi iejūtīgi cilvēki, tādi kā jūs un jūsu jaukā meitiņa. Tev nu gan ir skaista kleita, – viņa vērsās pie Deizijas.

      – Paldies, man patīk arī jūsējā. – Mazā jutās iepriecināta, bet Ītans paliecās uz priekšu, nepacietīgi vēlēdamies pielikt punktu savstarpējai laipnību apmaiņai un atklāt īsto ierašanās iemeslu.

      – Jā, arī mēs šeit atlidojām tikai uz dažām dienām, – viņš teica. – Mūsu reiss uz Londonu paredzēts jau šovakar.

      – Gluži tāpat kā mūsējais, ja nenotikusi šī nelaime. Tomēr aviokompānija šajos apstākļos izrādīja lielu pretīmnākšanu.

      – Jauki, tātad…

      – Jūs dzīvojat Londonā? Tā ir viena no manām iemīļotākajām pilsētām, man tur ļoti patīk. Diemžēl jau krietni ilgi nav iznācis pabūt Londonā bistro dēļ un tamlīdzīgi, – viņa turpināja. – Mēs kopā ar draudzeni Dublinā vadām bistro un konditoreju, kā arī apkalpojam izbraukuma banketus un dažādus citus pasākumus.

      – Oho, vai jūs cepat arī cepumiņus? – Deizija ieinteresēta apjautājās.

      Ītans mīļi uzsmaidīja meitai. – Deizija šajā ceļojumā kļuvusi par īstu lietpratēju cepumu jautājumos.

      – Jā, kaut arī man nepatīk aizrauties ar to ēšanu. Pārāk daudz piesātināto tauku, – mazā nopietni skaidroja, un Reičela pasmaidīja, uz mirkli sastapusi Ītana uzjautrināto skatienu.

      – Es patiešām māku gatavot cepumus. Turklāt daudz gardākus nekā šie, ja vien drīkstu tā izteikties, – Reičela sazvērnieciski pajokoja. – Un mēs izmantojam tikai svaigas izejvielas, – viņa piebilda, un tas lika Deizijai atzinīgi pasmaidīt. – Jā gan, cepumi, kūkas, maize – visādas ņammīgas lietas. Tās tev nudien garšotu! Vai zināt ko? Atstājiet man savu Londonas adresi, un es pēc atgriešanās mājās nosūtīšu jums kārbu ar visādiem labumiem – tā būs mana pateicība par palīdzēšanu Gērijam. Tas viss nav jāapēd uzreiz. Ko tu par to saki? – viņa ierosināja, un Deizija neslēpa sajūsmu.

      – Jā, pateicos, bet, runājot par ko citu… – Ītans vēlreiz mēģināja novirzīt sarunu vēlamajā virzienā. – Neesmu pārliecināts, ka medmāsa jums to pastāstīja, tomēr patiesība tovakar notika kāds pārpratums, proti, tajā drūzmā un apjukumā…

      – Piedodiet, zvana mans telefons, – Reičela viņu pārtrauca, izņemdama no somas aparātu. – Droši vien zvanītāja ir medmāsa. Jā, hallo? Vai ārsts ieradies? Es tūliņ… Ko? – Ītana acu priekšā sievietes mundrā un žirgtā seja satumsa. – Ak Dievs! Kas ar viņu ir? Bet… labi, labi, es jau skrienu. – Saraukusi pieri, Reičela pabeidza sarunu. – Piedodiet, bet man jāiet. – Viņa pielēca kājās. – Ārsti nomainījuši Gērijam pretsāpju medikamentus, jo baidās, ka viņš guļ par daudz, bet tagad izskatās, ka parādījusies nevēlama reakcija. Īsti nesaprotu, kas tur patlaban notiek. Piedodiet vēlreiz, bet man patiešām