Название | Gredzens no Tiffany |
---|---|
Автор произведения | Melisa Hilla |
Жанр | Зарубежные любовные романы |
Серия | |
Издательство | Зарубежные любовные романы |
Год выпуска | 2011 |
isbn | 978-9984-35-618-1 |
Mīlestība darīja skatienu tik redzīgu, ka viņai uzmācās bailes no mīļotā izvairības.
– Vanesa… – Ītans teju vai nespēja palūkoties sievietei acīs. – Nezinu, ko sacīt. Paldies tev. – Viņš paliecās uz priekšu, lai maigi noskūpstītu viņas mutes kaktiņu, uz mirkli sastingstot šajā pozā.
Citāts no Forstera romāna “Hovardenda”; Vanesa zināja, ka viņam patīk šis darbs. Vienā no viņu ķildām, kas izraisījās attiecību pašā sākumā, viņa bija teikusi, ka šie vārdi tai allaž liekot domāt par Ītanu, kurš it kā atrodas rokas stiepiena attālumā, tomēr šķiet slēpjamies tādā kā dūmakā. Kopš tā brīža citāts kļuva par viņiem vien saprotamu joku, kaut arī patiesībā bija viens no tiem kodīgi sīvajiem atgādinājumiem par to, ciktāl divi cilvēki gatavi piekāpties, ja neviļus iedvesuši dzīvības elpu savas pagātnes dēmonos. Laiku pa laikam šos vārdus citēja gan viens, gan otrs, tie tika pieminēti vakariņās, baudot vīnu, un piesaukti sarunās par nākotni. Tiesa, līdz šim citāts simbolizēja mīloša pāra intimitāti, bet šajā rītā tas drīzāk atgādināja negribētu belzienu sejā. Nabaga Vanesa, ja vien viņa zinātu, ka tieši šodien “izvairībai” būtu vajadzējis pagaist uz visiem laikiem.
– Tēt, kas tur rakstīts? – gribēja zināt Deizija.
– Hmm, tur sacīts, ka tagad esmu gatavs atvērt dāvanu, ko sarūpējusi mana skaistā meitiņa! – Ītans ķircinājās, pakutinādams bērna baso pēdiņu. Deizija skaļi iesmējās un parāva kāju atpakaļ.
– Nu labi, te tā ir. – Meitenīte pasniedza dāvanu. – Es to iesaiņoju pati. Skolā.
– Skolā? – Vanesa pārvaicāja.
– Jā, tā pirkta Ziemassvētku dāvanu tirdziņā. Cilvēki ziedo mantas, un mēs varam nopirkt vecākiem dāvanas tā, lai viņi to nezina.
Vanesa noglāstīja Deizijas roku. – Mīļā, es būtu varējusi aizvest tevi iepirkties.
Meitenīte papurināja galvu. – Ir jau labi. Man gribējās pašai sagādāt dāvanu.
– Tomēr paldies, Vanesa, – Ītans piebilda, lai atgādinātu meitai labas uzvedības noteikumus.
– Jā, paldies, Vanesa, – Deizija izaicinoši atkārtoja.
Meitas gādāto dāvanu Ītans attina daudz veiklāk un ieinteresētāk nekā Vanesas sarūpēto velti.
– Tā ir grāmata, kurā vēl nekas nav uzrakstīts! – Deizija paziņoja, kad dāvana bija atbrīvota no iesaiņojuma.
– Jā, to es redzu. – Ītans šķita mazliet izbrīnījies.
– Tas tāpēc, lai tu to varētu rakstīt pats. Sacerēt savu grāmatu. Tu taču par to runā, – mazā skaidroja.
– Ir nu gan tev gudra meita, Ītan. – Vanesa smaidīdama pielieca galvu, bet viņas vārdos slēpās nepārprotams zemteksts.
Pēc Vanesa domām, vēl viens viņa “izvairības” elements bija runāšana par grāmatas ieceri, kam tā arī nesekoja darbība. Viņa allaž bija iedrošinājusi draugu šim solim.
– Tu esi tik talantīgs, – Vanesa apgalvoja, – un es vēlos, lai to uzzina arī visa pārējā pasaule.
Ītans patiešām bija uzsācis šo darbu, pat ieskicējis vienu otru nākamā romāna sižeta līniju, tomēr iespēja atrast laiku rakstīšanai, ja esi uz pilnu slodzi strādājošs tēvs, kas viens audzina meitu, līdzinājās mēģinājumam saskaitīt lietus lāses, kas gada laikā nolīst pār Londonu.
– Paldies, mīļā. Es apsolu, ka visur nēsāšu līdzi tavu dāvanu un rakstīšu ikreiz, kad mani apciemos mūza.
– Vai tiešām?
– Es uz to iedzeru, – Vanesa piebilda un piešķieba tasi, lai ietecinātu mutē atdzisušās šokolādes paliekas.
Pēc tam rīta stundas aizritēja ātri. Deizija atvēra pārējās dāvanas – visai pieticīgas veltes, lai viņiem nenāktos atgriezties Londonā ar pārāk apjomīgu papildu bagāžu. Protams, bērns lieliski apzinājās, ka galvenā Ziemassvētku dāvana ir šis ceļojums uz Ņujorku.
Kad Vanesa visbeidzot devās nomazgāties dušā un apģērbties, Ītanam bija tik ilgi gaidītā izdevība palikt divatā ar meitu.
– Vai tu tam spēj noticēt? – viņš izdvesa un neizpratnē sabužināja matus. – Kur palicis mūsu skaistais gredzens? – Ītans nepieminēja, cik nolāpīti dārgs tas bija, jo noskārta, ka to Deizija lāgā nespēs izprast.
Viņa uzslēja savas kailās pēdas uz kafijas galdiņa līdzās Ītana kājām un sarauca pierīti dziļās grumbās.
– Jā… tas ir tik savādi, vai ne? Neko nesaprotu, bet atceros, ka vienreiz man skolā atgadījās kaut kas līdzīgs. Es gāju paēst, bet dabūju cita bērna pusdienu kārbiņu un tajā atradu tikai baltmaizi ar šķiņķi un briesmīgi negaršīgu sieru, kā plastmasa, bet jogurta tur NEBIJA. Jutos briesmīgi sapīkusi!
Pašam negribot, Ītans iespurcās par šo abu gadījumu salīdzinājumu. – Hmm… jā, droši vien tas varēja būt kaut kas līdzīgs.
– Protams, šis ir gluži citāds gadījums, bet tu taču saprati, ko es ar to gribēju teikt. – Bērns apklusa un pievērsa skatienu rokām, lai izurķētu aiz viena nadziņa patvērušos melnumu. – Bet kā tev šķiet, tēt, kas īsti noticis? Un ko tu tagad grasies darīt?
– Manuprāt, šodien mēs neko nevaram iesākt, vai ne? Domāju, ka Vanesa jutās vīlusies. Varbūt viņa kaut ko nojauta… Ak, es gluži vienkārši nezinu. – Ītans izslējās. – Labs ir, sirsniņ, rīt no rīta mēs dosimies taisnā ceļā uz Tiffany un mēģināsim visu noskaidrot. Droši vien gadījies kāds misēklis, kamēr pirkums tika iesaiņots vai tamlīdzīgi. Vai atceries, ka mums nācās gaidīt, kamēr gredzenu kaut kur aiznesa?
Deizija pamāja ar galvu. – Jā, droši vien tā ir. Hmm… tēt? – Jā? – Varbūt viņai ienācis prātā noderīgs skaidrojums notikušajam?
– Vai man arī uzaugs spalvas uz kāju pirkstiem, tāpat kā tev?
Ītans sāka smieties. – Katrā ziņā. – Viņš pabīdīja kailo pēdu sānis, līdz tā pieskārās meitas kājai. – Sacīsim, pēc pieciem gadiem tavas pēdas izskatīsies tieši tāpat kā manējās. Stāsta, ka tas notiekot straujāk, ja mēs šitā saliekam savas kājas kopā.
Deizija iespiegdamās aizjoza uz savu istabu. – Nenāc man klāt! – viņa sauca. Citkārt Ītans to būtu iztulkojis kā pamudinājumu noķert un pakutināt meitu, bet šoreiz viņš tikai uzsauca “kā gribi” un atkal piegāja pie loga.
Tad ielūkojās pulkstenī. Pusdienlaiks vēl tālu. Laikam jau šī būs visgarākā Ziemassvētku diena viņa mūžā. Kur gan bija palicis gredzens?
Ītans no visas sirds cerēja, ka Tiffany darbinieki spēs ieviest skaidrību – bet ja nu ne? Ko tad? Varbūt vajadzētu pastāstīt visu Vanesai? Nē, tas būtu pārāk nožēlojami. Bet ko iesākt?
Vēl ļaunāk. Ītans turpināja prātot, vērodams tagad jau apmākušās debesis virs parka. Ja nu Vanesai taisnība? Ja nu viņš patiešām mīt tādā kā izvairības aizsegā? Ja nu, par spīti visiem pūliņiem, viņam neizdosies šo dūmaku izklīdināt?