Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena

Elizabetes kundze ēd četros un pie miera dodas līdz ar saulrietu, – Volfgangs paskaidro. – Un gandrīz nekad neiet uz pili. Tādēļ ir pilnīgi iespējams, ka mēs nemaz netiksimies.

      – Vienalga, Marij, – Kurtiss uzmundrinoši saka. – Monreijā vai Versaļā, bet tu strādāsi pie karaļa.

      – Pie karaļa māsas, kura vairāk līdzinās mūķenei, – es nīgri novelku. Biju iztēlojusies, ka redzēšu, kā mūsu karalis izjāj medībās un kādas ir karalienes jaunākās frizūras. – Kā tas mums varētu noderēt?

      – Viņa ir krietna sieviete, – Edmunds stingri noteic. – Vaska figūru salonam tas varbūt nekādi nenoderēs. Bet tu kalposi viņai, un ar to būs pietiekami.

      Brāļi pieceļas, lai dotos prom. Kad es apskauju Volfgangu, viņš iečukst man ausī:

      – Ja mēs netiksimies, raksti man! Vēstules piegādi tu vari uzticēt Elizabetes kundzes galma dāmai marķīzei Bombelai.

      – Noteikti, – es apsolu. Gan jau viss nokārtosies. Tā jābūt!

      Es cieši apskauju Johanu, taču pret Edmundu esmu atturīgāka. Mēs stāvam tik tālu viens no otra, it kā mūs šķirtu okeāns. Kā jau vienmēr.

      – Laimīgu ceļu, – es nosaku.

      Viņš viegli pamāj ar galvu.

      – Tev arī. – Kamēr māte un Kurtiss apskauj pārējos, Edmunds pačukst: – Salonam tikai par labu nāktu tas, ja tu apģērbtu karalieni pieticīgāk.

      – Tas ir veikals, Edmund. Bez kāda zemteksta.

      – Te visam ir nozīme! Es nekļūdos. Un Kurtisam esmu to teicis neskaitāmas reizes. Viņam ir vienalga. Ceru, ka tev ir vairāk prāta.

      Vērodami no Versaļas pils atsūtīto karieti, kas pamazām attālinās, mēs dzirdam jautrās Volfganga un Johana balsis. Es domās strīdos ar savu vecāko brāli. “Karalienes portreti Parīzē ir redzami uz katra stūra. Mūsu ekspozīcija no tiem atšķiras vien ar to, ka mēs radām ilūziju par miesu. Valdzinošais karalienes kakla izliekums, mīkstā roka, uzzīmētie nagi, mežģīņotais tērps… Cilvēki grib redzēt tieši to. Mēs tikai dodam viņiem to, ko viņi grib. Kāds gan ļaunums var celties no tā?”

      Astotā nodaļa

1789. GADA 2. APRĪLIS

      Galms nevilcinājās, lai ietu kopsolī ar modi.

      Ikviena sieviete kļuva par lesbieti un ielasmeitu.

– ANONĪMS PAMFLETISTS

      Mani pavadīja visi – gan mūsu drēbnieks, gan Jahīns, gan sveču lējējs no mūsu ielas. Atvadoties no šiem cilvēkiem, es attopos, kādēļ tas ir tik svarīgi. Es četras dienas pavadīšu Monreijā, taču mana prombūtne tikai atgādinās publikai, ka mūsu izstāde ir karaliskās ģimenes uzmanības vērta. Tagad mūsu skatlogā ir jauna izkārtne: “Drīz Grosholcas jaunkundze, personīgā mājskolotāja Versaļā, izrādīs jaunas figūras.” Es pārlasu tekstu vēl un vēl, jo gluži vienkārši nespēju tam noticēt.

      – Vai atvedīsiet man kaut ko no pils? – Jahīns vaicā.

      Es iesmejos. – Piemēram?

      – Varbūt spēļu kārtis?

      – Ko? Tu gribi, lai es nozogu karalienei kāršu komplektu?

      – Labi, pāris metamo kauliņu.

      – Un kā, tavuprāt, es tikšu pie metamajiem kauliņiem? – Kad Jahīna dedzība pierimst, es apsolu: – Palūkošu, ko varu izdarīt.

      Mana māte šķiet arvien satrauktāka. Viņa uzskata, ka es Versaļā neēdīšu pietiekami. Kamēr visi nododas pieklājīgām sarunām, viņa paved mani maliņā.

      – Lūdzu, atceries, ka tev ir jāēd! Neviena vaska figūra nav tā vērta, lai tādēļ izlaistu pusdienas.

      – Es ēdīšu kā princese. Zvēru! Vai vismaz kā princeses mājskolotāja. – Bet māte man netic. – Paskaties uz Johanu, – es mudinu. – Viņam Versaļa nav nodarījusi neko ļaunu.

      – Tu esi citāda, – māte saka vāciski. – Viņš tik ļoti neaizraujas ar darbu, lai aizmirstu par pusdienām.

      Tas tiesa. Šaubos, vai Johans ir izlaidis kaut vienu maltīti. Edmundam sarga pienākums liek uzturēt formu, turpretī Johans noteikti bauda visus bagātīgos ēdienus, ko pasniedz Lielajā komūnā. Viņam tagad ir apaļa, tukla vācieša seja, un māti tas priecē.

      – Apsolu, ka ēdīšu, – es saku mātei, – bet tu apsoli, ka rūpēsies par Kurtisu. Neļauj viņam atdot biļetes par brīvu. Pat Krievijas imperatore lai maksā par ieeju mūsu salonā!

      Māte izdveš aizžņaugtu nopūtu.

      – Darīšu, ko varēšu.

      – Un aizliedz viņam kaut ko dot prom. – Es satveru mātes plaukstas. – Šī ir cita darījumu joma.

      Viņa noskūpsta mani uz vaiga un sirsnīgi novēl:

      – Viel Glück! Un nosūti sveicienus brāļiem!

      Atvadījusies no pārējiem, es apskauju Kurtisu un tad pasaku Anrī, ka ilgošos pēc viņa racionālajām runām par politiku un zinātni. Un Jahīnam es piekodinu:

      – Es gribēšu zināt, vai piedzērušies teātra apmeklētāji vēl joprojām apčurā mūsu augus. – Neaptēstie veči ir iecienījuši puķpodus pie mūsu ārdurvīm, lai atvieglotos.

      Jahīns apsola sūtīt vēstules. Viņš savā templī ir guvis labu izglītību un atšķirībā no daudziem citiem jaunekļiem prot lasīt un rakstīt. Tad viņš piebilst:

      – Ja jums izdosies tikt pie smaržām, es priecāšos arī par tām.

      – Pievaldies! – Anrī viņu apsauc, bet zēns tikai plati pasmaida.

      Cauri pūlim es dodos uz gaidošo grezno Berlīnes karieti ar četriem riteņiem. Bagāža ir piesieta uz jumta līdzās kučierim, un Kurtiss palīdz man iekāpt. Es jau jūtos savādi – gluži kā sieviete ar augstu stāvokli sabiedrībā. Kurtiss piespiež lūpas manai rokai, un viņa acīs es redzu lepnumu. Man tas ir svarīgi. Gribu, lai viņš zina, ka es nemūžam neapbēdināšu viņu.

      – Turi godu augsti! – viņš pamāca, atgādinot par nodarbībām, ko man organizējis šajos divos mēnešos. Patiesībā tas ir pamudinājums galmā neaizmirsties.

      – Protams. Ja tu pabeigsi Emīlijas Sentamarantas figūru un otru uztaisīsi salonam. Labi?

      – Neuztraucies, Marij. – Kad kariete jau brauc prom, viņš vēl uzsauc: – Auf Wiedersehen!

      Es lūkojos ārā pa logu un pētu cilvēkus – lielākoties laimīgus, dažus arī skumjus –, kas sapulcējušies pie Vaska figūru salona durvīm. Tad es atslīgstu dārgās karietes spilvenos un prātoju, cik tā izmaksājusi manam tēvocim. Tas ir četrjūgs, bet braucu es viena. “Taču salonam no tā būs lielāks labums,” es sev atgādinu. Es esmu kā zemniece, kura baro govi ar vislieliskāko sienu, lai beigās tiktu pati pie savām pusdienām. “Es neapkaunošu savus brāļus. Lai cik nošķirta arī būtu Elizabetes kundzes dzīve, es atradīšu veidu, kā izmantot savu stāvokli ģimenes labā.”

      Pa logu es redzu rindas pie maiznīcām. Neskaitāmi veikali, kuros reiz drūzmējās sievietes mežģīņotās cepurēs, ir slēgti. Uz šo tukšo veikalu lieveņiem kauliņus met netīri sankiloti – vīri, kas nevar atļauties bikses līdz ceļgaliem un zeķes. Garās bikses brīvi plandās ap potītēm un savāc dubļus. Mana māte tic, ka tas ir Dieva darbs. Lietusgāzes un krusa pagājušajā vasarā izpostīja ražu Francijā, jo Dievs ir sadusmojies. Uz ko? Uz austrieti