Nodevība Beltērā. Kristīna Doda

klusēja.

      Viņš pasniedza elektronisko atslēgu.

      – Ledus aparāts ir šeit. Mēs bijām spiesti ienest to iekštelpās, jo dzērāji tajā čurāja. Bet tu vienmēr vari dabūt ledu, jo birojā allaž kāds ir. Istabā gatavot nedrīkst. – Primo izklāja uz letes karti, paņēma aploksni un ielika tajā papīra strēmeles. – Uzrādi kuponus jebkurā no šīm pilsētas ēstuvēm, – Primo iespaidīgais pirksts pārvietojās no zīmes uz zīmi, – un viņi tev pasniegs brokastis desmit dolāru vērtībā.

      Tā kā uzturēšanās istabā maksāja sešdesmit divus dolārus un piecdesmit centus dienā, Penelope nosprieda, ka tas ir diezgan izdevīgs darījums.

      – Paldies.

      – Tu vari interesēties par labākajām vīna darītavām, restorāniem, izklaižu vietām pie mums. Marino ģimenes locekļi dzīvo ielejā jau vairāk nekā simt gadu. Mēs pazīstam ieleju kā savus piecus pirkstus. Mēs tev ieteiksim pašu labāko. – Viņš norādīja pa labi. – Četrpadsmitais numurs ir tajā virzienā. Novieto automašīnu pie ieejas. Esi laipni aicināta Beltērā! – Primo nesmalkjūtīgi paņēma elektronisko lasītāju, ieslēdza to un sāka pētīt ekrānu.

      Viņš visdrīzāk “lasīja” žurnāla Sports Illustrated peldkostīmu numuru.

      – Paldies, – Penelope atkārtoja un izgāja pa durvīm. Viņa bija neizmērojama prieka pārņemta, jo pirmais šķērslis Beltērā bija veiksmīgi pārvarēts.

      Varbūt viņai tomēr izdosies.

      Primo nogaidīja, līdz Penelope novietoja automašīnu stāvlaukumā savas istabas priekšā. Viņš nolika malā elektronisko lasītāju, kurā bija atvērta Dantes Aligjēri “Elle”, paņēma apdauzīto, sārto “princešu” telefonu – Ēriena nebija ar mieru mainīt funkcionējošu ekipējumu, pat ja tas bija iegādāts pirms piecdesmit gadiem –, un sastādīja numuru.

      – Uzmini, kas nupat ieradās viesnīcā un samaksāja par istabu?

      2. NODAĻA

      Di Luku ģimenes namā no ieejas durvīm un gaitenī līdz pat virtuvei skanēja āmuru klaudzēšana un troksnis, ko radīja naglu vilkšana no veciem koka dēļiem. Virtuvē Sāra di Luka ielika sacepuma trauku cepeškrāsnī, kas bija sakarsēta līdz trīssimt piecdesmit grādiem pēc Fārenheita skalas. Sacepumā bija daudz tauku un sāls, siera, skābā krējuma un zupu konservu, bet puišiem – viņas mazdēliem Eli, Rafem un Noa – sacepums garšoja, un darbs karstumā palīdzēs viņiem sadedzināt liekās kalorijas.

      Sāras miesassardze Bao Le parasti atradās viņas tuvumā, bet patlaban viņa bija aizgājusi parunāt ar vīriem, kuri apsargāja di Luku ģimenes īpašumu.

      Viņas mazdēlu sievas Brūka un Hloja aizgāja salasīt zemenes kūkai.

      Tāpēc Sāra virtuvē bija viena. Pēdējā laikā tā negadījās bieži.

      Viņa noslaucīja rokas priekšautā un ieklausījās, kā zēni – domās Sāra viņus nekad nesauca par mazdēliem – plēsa kāpnes pie mājas ieejas durvīm. Tomēr viņa nedzirdēja balsis un čalas. Puiši strādāja lielā steigā, it kā kāpnes, kas stāvēja pie mājas jau simt divdesmit gadu, būtu nepieciešams noplēst nekavējoties.

      Puiši apgalvoja, ka vecmāmiņai kāpnes ir par stāvu. Tā nebija taisnība. Viņa mājā dzīvoja jau sešdesmit gadu, kopš te ieradās Entonija di Lukas līgavas godā, un ne reizi nebija nokritusi pa kāpnēm.

      Tomēr kopš mājā piedzīvotā uzbrukuma zēni bija nobažījušies, rūpīgi un uzstājīgi. Tas Sāru neizbrīnīja; dzīves laikā viņa uzzināja daudz jauna par vīriešiem. Piemēram, kad viņi bažījās par kādu, kuru mīlēja, tas nekad netika izteikts vārdos. Vīrieši nepauda rūpes. Viņi nedāvināja kartītes ar gādības pilniem vārdiem vai šokolādes konfekšu kārbas.

      Žēl!

      Tā vietā vīrieši ķērās pie remontdarbiem. Piemēram, laboja kāpnes. Drošības sistēmu. Puiši pat nolīga darbā medmāsu un miesassardzi vecmāmiņas vajadzībām. Vīrieši jutās labāk tad, ja bija iespējama praktiska rīcība. Viņiem radās iespaids, ka ir atguvuši kontroli.

      Viņiem pašiem tas nāca par labu, bet Sārai mazdēlu centieni bija tik ļoti apnikuši, ka viņa vēlējās sadot zēniem pa galvu. Viņi neatrisināja problēmas. Tā vietā… tagad puiši dusmojās cits uz citu. Ļoti dusmojās.

      Sārai tas nepatika.

      Arī iepriekš puišu starpā izcēlās nesaskaņas. Viņi lielāko daļu bērnības pavadīja kopā Sāras mājā, un, pateicoties tam, viņas dzīve vienmēr bija piedzīvojumu pilna. Bet, kad puiši bija mazi, viņu kautiņi beidzās ar skrāpējumiem, zilumiem un reizēm ar uzsistu aci. Šoreiz… šoreiz viņi sirdīs nēsāja postošas dusmas, kas draudēja sagraut ģimenes garu un brāļu jūtas.

      Sāra izņēma no ledusskapja trīs ūdens pudeles, cauri gaitenim devās gar otro guļamistabu, vannas istabu un ēdamistabu, garām savai guļamistabai, un iegāja priekšnamā. Sāra ar gurnu pagrūda iestiklotās durvis. Tās atvērās, un viņa izgāja augstajā verandā.

      Māja bija veca, to divdesmitā gadsimta sākumā savai līgavai uzbūvēja Ipolito di Luka. Tolaik viņu īpašums bija stila un ērtību paraugdemonstrējums: tajā bija divas guļamistabas, plaša virtuve un pat tualete iekštelpās. Pēc mūsdienu standartiem, ēka bija maza un noplukusi, tomēr ikreiz, kad Sāra izgāja verandā, viņa ieraudzīja skaistāko skatu pasaulē.

      Sāras nams atradās garās, šaurās Belaveli dienvidu malā, un no turienes pavērās skats uz brīnumskaistu, nemitīgi mainīgu ainavu brūnos, zaļos un zelta toņos. Viņa redzēja leknās uplejas un Belriveras sudraboto straumi, kas daudzu tūkstošu gadu laikā bija izgrauzusi gultni ielejā.

      Augļu dārzos ārpus Beltēras pilsētas koku lapas sargāja briestošos augļus no Kalifornijas saules. Ieleju rotāja garas vīnogulāju vagas, kas stiepās līdz pat blakus esošajiem pakalniem. Aiz tiem ieleju ieskāva kalni, aizsargājot to no skarbajām okeāna vētrām un plosošā vēja, kas pūta pāri Sjerru kalnu grēdai.

      Sava astoņdesmit gadus ilgā mūža laikā Sāra redzēja, kā Beltēra no maza lauku ciematiņa izauga par plašu pilsētu. Tagad viņa teju vai dzirdēja pilsētā ieplūstam vasaras tūristus, kuri kā dūcošs bišu bars devās projām no stropa, lai aplūkotu vīnogulāju dārzus un nogaršotu vislabākos ielejā izgatavotos vīnus.

      Liela daļa šajā vietā redzamās zemes piederēja di Luku ģimenei. Ielejā di Lukas tika uzskatīti par dižciltīgiem: viņi bija viena no pirmajām itāļu izcelsmes ģimenēm, kas apzinājās zemes potenciālu un ieguva to savā īpašumā. Sāra zināja, ka nav cēli tīksmināties par di Luku ģimenes īpašumiem, bet viņa to darīja tik un tā. Sāra dievināja visu: plašos vīnogulāju dārzus, izcilo vīna darītavu, izsmalcināto kūrortu… Tomēr vairāk par to visu viņa mīlēja savus mazdēlus.

      Sāra aplūkoja Rafes un Eli galvas. Viņu mati bija salipuši sviedros no piepūles. Rafe uzbruka viņas mājas kāpnēm ar lauzni. Eli kustības traucēja ieģipsētā roka un kāja, tomēr viņš meta atskabargainos dēļus kaudzē.

      Noa nebija redzams.

      Viņa uzmeta abiem vecākajiem mazdēliem nopietnu skatienu.

      – Kur ir Noa? Vai viņš aizgāja?

      Rafe un Eli saviebās, pārtrauca darbu un pastiepa rokas pēc ūdens.

      Sāra nedeva viņiem pudeles.

      – Nu?

      Eli noslaucīja pieri ar zilā džinsa auduma krekla piedurkni.

      – Mēs viņu aprakām zem hortenzijas krūma.

      Sārai nebija iebildumu