Nodevība Beltērā. Kristīna Doda

vārdi Penelopi nobiedēja.

      – Ko? Kāpēc? Kā tu to zini?

      – Pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem, – Noa atkal iesāka, – dzīvoja vecpuisis, vārdā Masimo Bruno. Viņš dzīvoja Belaveli un izgatavoja labus vīnus. Pasaules klases vīnus.

      – Es klausos. – Tomēr Penelope vēlējās, lai Noa runā par būtisko.

      – Ja kādā ģimenē piedzima dēls, viņš tai uzdāvināja vīna pudeli ar noteikumu, ka tā jāatver jaunekļa divdesmit pirmajā dzimšanas dienā. Tā bija tradīcija, bet spēkā stājās alkohola tirdzniecības aizliegums. Togad nodokļu iekasētāji atrada Masimo vīna pagrabu. Viņi salauza visas mucas un izlēja vīnu uz ielas. Notekas iekrāsojās koši sarkanas, un Masimo izdevās izglābt pavisam nedaudz vīna, ar ko pietika vienai pudelei. Viena pudele. Divi dēli. Divas naidīgas ģimenes.

      – Ak vai! – Penelope sāka saprast notiekošo.

      – Masimo atdeva pudeli tam bērnam, kurš piedzima pirmais: manam vectēvam, Entonijam di Lukam. Džozefam un Bjankini ģimenei viņš uzdāvināja antīku sudraba grabuli. – Noa ar gandarījumu palūkojās lejup uz Penelopi. – Pēc nopelniem.

      Viņa negrasījās iebilst…

      – Jā, protams.

      – Bjankini ģimene solīja atriebties. – Noa vienā rokas žestā ielika daudz naida. – Divdesmit viena gada garumā viņi vārījās dusmās par piedzīvoto netaisnību. Mēs, itāļi, protam nogaidīt un ļaut naidam augt augumā.

      Penelopes sirds sarāvās gaidās un bailēs.

      Kāpēc viņa domāja, ka pazīst šo vīrieti?

      Tā nebija. Penelopes priekšteči bija meksikāņi, maiji, spāņi un francūži, un viņas dzīslās ritēja tādas pašas karstas Vidusjūras iedzīvotāju asinis, kādas tika pārmantotas di Luku ģimenē. Tomēr viņa nešaubījās par to, ka vectēva maznozīmīgie kašķi ir sīkums salīdzinājumā ar šo.

      – Mana vectēva divdesmit pirmajā dzimšanas dienā, kas bija arī viņa kāzu diena, Bjankini ģimene ar Džozefu priekšgalā devās uzbrukumā. Viņi ieradās, bruņojušies ar ieročiem un nažiem. Viņi iznīcināja dāvanas, ēdienu un vīnu un ievainoja manu vectēvu. – Līnijas ap Noa dzīvīgo muti kļuva dziļākas. – Viņš gandrīz nomira.

      Nē. Nē. Tas nevarēja būt tiesa. Tomēr Penelope klusēja. Viņa negribēja, lai Noa saprastu, cik daudz viņai dzirdētais nozīmē… un kādēļ.

      – Bjankini nepaveicās, jo viņi uzbruka pārāk agri. Masimo dāvātā vīna pudele vēl nebija atvērta, tā joprojām bija noslēpta. Mans vectēvs izdzīvoja, bet nepiedeva…

      Lūdzu, saki, ka tā nav taisnība. Tā nevar būt taisnība. Jo…

      – Kamēr vectēvs vēl bija dzīvs, viņš pudeli regulāri rādīja draugiem un ģimenes locekļiem un pēc tam atkal noslēpa. Viņš zināja, ka ziņas par to sasniegs Džozefu Bjankini, kurš kļūs zaļš no skaudības.

      Kad Penelope ieradās Beltērā, lai satiktu Džozefu Bjankini, viņa nedomāja, ka uzzinās ko tādu. Sēdēt un skatīties, kā Noa dzīvīgi žestikulē un viņa draudzīgajā, civilizētajā sejā parādās barbariska, naidpilna izteiksme senas atriebības kāres dēļ… Tas bija negaidīts notikums, kas viņu vienlaikus biedēja un valdzināja.

      – Kas notika pēc tam?

      – Pirms aptuveni divpadsmit gadiem manam vectēvam konstatēja Alcheimera slimību. Viņa prāts pakāpeniski aptumšojās, un viņš nomira. – Noa uz mirkli apklusa, noliecis galvu. Tad viņš ievilka elpu un turpināja: – Kad vecmāmiņa nolēma sameklēt vīna pudeli, tā izrādījās pazudusi.

      – Pazudusi? – Penelope izslēja muguru. – Kur tā ir?

      – Mēs to labprāt uzzinātu. – Noa pasmaidīja. – Vectēvs to rūpīgi noslēpa. Mēs esam izmeklējušies visur, bet pudele ir pazudusi. Tomēr kaislības ap to nerimstas.

      15. NODAĻA

      – Tavs vectēvs varēja noslēpt pudeli jebkur, – Penelope čukstēja.

      – Nē. – Noa nelokāmi papurināja galvu. – Iespējamo paslēptuvju skaits nav bezgalīgs. Runa ir par vīna pudeli. Vīns ir jāuzglabā noteiktos apstākļos, citādi tas sabojāsies, un tik veca pudele… Nu, pastāv vērā ņemama iespēja, ka vīns par spīti uzglabāšanas apstākļiem ir saskābis. Tomēr pudele vectēvam bija ļoti dārga, tā bija viņa mantojums un iemesls, kādēļ viņu ievainoja un gandrīz nogalināja. Viņš to noteikti noslēpa labos apstākļos, kādā tumšā un vēsā vietā.

      Penelope protestēja:

      – Viņš sirga ar Alcheimera slimību. Varbūt…

      – Vectēvam nebija jāpiepūlē prāts, lai rūpētos par vīnu. Tas bija tikai dabīgi. Kā matu krāsa vai balss skaņa. Pareiza apiešanās ar vīnu viņā tika ieaudzināta caur di Luku ģimenes paaudžu paaudzēm, un viņš nemūžam nebūtu aprūpējis pudeli kļūdaini.

      Penelope šaubījās par to, vai ticēt Noa, bet tam nebija nozīmes. Viņš tam ticēja. Viņa ģimene tam ticēja. Tomēr Penelopei šī loģika šķita kļūdaina.

      – Tātad cilvēks, kurš ielauzās tavas vecmāmiņas mājā, bija Džozefa Bjankini algotnis, kura pienākums bija savākt vīna pudeli?

      – Tieši tā.

      – Vai tu esi par to drošs?

      – Jā.

      – Kāpēc? – Viņa paliecās uz priekšu, lai uzsvērtu teikto. – Patiesību sakot, ja Džozefs Bjankini alktu iegūt pudeli tik ļoti, ka būtu gatavs izmantot vardarbību, viņš to būtu darījis ātrāk.

      Noa palocīja galvu.

      – Tāpat domājām arī mēs. Tomēr mēs zinājām, ka Džozefs ir vainīgs, jo uzgājām internetā ievietotu sludinājumu.

      – Viņš ar interneta starpniecību atrada noziedzniekus, kuriem uzticēja vecas sievietes piekaušanu, un pats parakstījās zem šī nodarījuma? – Penelope nepūlējās slēpt izbrīnu balsī.

      – Nē, sludinājumā bija piedāvāta samaksa par dārga priekšmeta iegūšanu, un vecais, viltīgais sakārnis prasmīgi noslēpa pēdas. Viņš ir pietiekami gudrs, lai neveiktu nelikumīgas darbības. – Noa sejas izteiksme atkal kļuva auksta. – Kad vecmāmiņa gulēja slimnīcā, Bjankini viņu apciemoja. Viņš vecmāmiņai draudēja.

      Penelope nodūra skatienu, vērodama, kā Noa sporta kurpes pārvietojās pa izbalojušo, nodilušo paklāju. Viņa negribēja to dzirdēt. Viņa nespēja izturēt iespaidu, ko šie jaunumi atstāja uz viņas ierašanos Beltērā. Penelopes nolūki kļuva… neiespējami. Šausminoši.

      Bet Noa nerimās.

      – Bjankini teica manai vecmāmiņai, ka grib dabūt pudeli nekavējoties.

      Penelope lēnām pacēla skatienu un negribīgi vēlreiz paraudzījās uz Noa. Viņa ģimene dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs jau gadsimtu, tomēr viņš bija itālis gan izskatā, gan uzvedībā, viņš izteiksmīgi žestikulēja, lai uzsvērtu teikto un paustu prieku vai bēdas. Arī viņa seja bija dzīvīga un mīmika – tik izteiksmīga, ka Penelope tajā redzēja neskaitāmas paaudzes, ļaunprātību un briesmas.

      – Vēlāk, kad mēs sapratām, kas notiek, es pavēlēju Bjankini nozust no pilsētas. Viņš mēģināja mani pārliecināt atdot pudeli. Kāpēc lai es izpalīdzētu tam vecajam riebeklim?

      Noa nezināja – nevarēja zināt – ka ar katru vārdu starp viņiem izplešas arvien lielāka plaisa.

      – Tātad Bjankini aizbrauca no